Horeogrāfs, ilggadējais Rīgas Tehniskās universitātes tautasdeju ansambļa Vektors vadītājs un Latvijas Deju svētku virsvadītājs Uldis Šteins ir vienīgais, kurš nu jau 58 gadus strādājis ar vienu tautasdeju ansambli, kas krāšņā koncertā martā nosvinēja 60. jubileju. Viņa vadībā tas arvien bijis viens no vislabākajiem Latvijā. 2016. gada nogalē uzticējis kolektīva vadības grožus Dagmārai Bārbalei, Šteins tagad dod padomus asistenta statusā un turpina vadīt Vektora vidējās paaudzes kolektīvu, kuru izveidojis 2000. gadā. 55 gadi pie Vektora stūres – tie ir 2500 koncertu vairāk nekā 140 vietās Latvijā un ārpus tās, 52 ārzemju turnejas uz 29 valstīm, dalība 22 starptautiskos festivālos, godalgas četros konkursos. Ansamblī dejojuši teju 600 dalībnieku, iestudētas ap 450 dejām un 20 tematiskās koncertprogrammas. 2008. gadā Vektors ierosināja un īstenoja Ginesa rekordu kategorijā visgarākā deja, iesaistot vairāk nekā 2000 Latvijas dejotāju.
Pats Šteins sevi par horeogrāfu gan neuzskata, jo pēc profesijas ir inženieris un visu mūžu nostrādājis Rīgas kinostudijā – no iekārtu inženiera līdz direktoram. Visu, kas saistīts ar dejošanu, viņš darījis no darba brīvajā laikā. Tāpēc Dejas balva, ko viņam par mūža ieguldījumu dejas mākslā 29. aprīlī pasniegs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, viņaprāt, ir apbalvojums mākslinieciskajai pašdarbībai, amatiermākslai, kas veido personības un apliecina tautas talantīgumu. Izrādās, arī tur nepieciešama matemātiķa domāšana. Par to simtprocentīgi pārliecinātais Uldis Šteins dejotājiem mēdz atgādināt, ka "Ņūtona likumu neviens nav atcēlis", un pats tiek dēvēts par dejas inženieri.
Kāpēc tā slavējat inženierus un matemātiku?
Inženieri un matemātika māca atrisināt uzdevumu un nonākt pie rezultāta. Lai sasniegtu rezultātu (jebkurā darbā!), ir jābūt, pirmkārt, skaidram mērķim: ko tu gribi panākt? Kaut kādam gala rezultātam ir jābūt, pat ja tu darbojies ar bezgalībām un mainīgiem lielumiem. Otrkārt, matemātika iemāca izvēlēties pareizo paņēmienu, tas ir – pareizo formulu. Nav jau skunste pēc formulas izrēķināt, bet ir skunste atrast pareizo formulu. Tas ir – atrast pareizo paņēmienu kopumu un vajadzīgos līdzekļus, lai sasniegtu mērķi. Tā mums šodien pietrūkst visās jomās. It sevišķi politikā.
Esmu beidzis Rīgas Politehnisko institūtu. Man ir diploms, kurā rakstīts, ka mana profesija ir inženieris elektromehāniķis, un mana specializācija ir rūpniecības un transporta elektriskās iekārtas. Visu laiku varēju strādāt jebkurā no šīm jomām, bet tagad visiem ir vajadzīgs sertifikāts. Arī medicīnas māsām. Kāpēc? Kas dod šos sertifikātus? Vai viņš ir gudrāks par mani? Sertifikāti tagad vajadzīgi visiem. Izņemot, protams, politiķus. Tur katrs muļķis var iet un runāt, ko viņš grib.
Katram liekas, ka, ievēlēts kādā amatā, viņš līdz ar to ir kļuvis gudrāks. Kādā veidā? Tāpēc, ka viņam tagad ir lielas iespējas un viņš var tikt pie naudas? Tāpēc viņš nav gudrāks un talantīgāks! Tomēr viņš pats ar laiku sāk domāt, ka tāds ir, jo viņam ir vara un viņš savus neprofesionālos lēmumus var realizēt. Par muldēšanu saka: verbālā caureja. Paklausieties mūsu politiķos – viena nepārtraukta caureja, elpu sit ciet.
Eksakto (matemātisko) domāšanu tomēr mēdz pretstatīt humanitārajai, tostarp mākslinieciskajai, domāšanai.
Čaļi dejā nevar pacelt meitenes? Klausieties, Ņūtona likumus, fiziku neviens nav atcēlis: pacelt no zemes un krist lejā.
Savai meitai, kad tā nesaprata fiziku, reiz skaidroju, ka neviens viņas adījums vai šuvums bez berzes neturētos kopā. Pirmos divdesmit gadus kinostudijā strādāju par dažādu profilu inženieri, divpadsmit gadu biju galvenais inženieris. Kinostudijas ražošanā ir precīzā mehānika, optika, elektronika, akustika, kokapstrāde (dekorācijās), ķīmija (laboratorijā). Tas viss bija jāzina. Man bija iespēja izvēlēties speciālistus, un es ņēmu darbā tādus, kuri savā jomā ir stiprāki par mani. Kurš šodien par vietnieku ņems stiprāku par sevi? Baidās, ka noēdīs.
Desmit gadu būdams direktora vietnieks ražošanā, varēju iet uz mākslinieciskās padomes sēdēm. Tas bija ļoti interesanti. Tur bija aktieri, režisori, mākslinieki, komponisti, rakstnieki, dzejnieki. Par galvenajiem redaktoriem kinostudijā strādāja Ojārs Vācietis, Gunārs Priede, redkolēģijā strādāja Egons Līvs, Lija Brīdaka, Arvīds Grigulis. Vienmēr dzirdēju viņu domas. Tekstus Vektora koncertiem savulaik rakstīja Jānis Peters, Māris Čaklais, Pauls Putniņš. Ja man vajadzēja mūziku, varēju palūgt Raimondam Paulam, Mārtiņam Braunam vai Marģerim Zariņam. Dabiski, ka visa šī radošā vide atstāja iespaidu uz to, kā veidoju Vektoru. Es saprotu, ko tas nozīmē – uzstāties, kas ir skatuve. Tā ir tāda dzīves skola! Man ir vienkārši nenormāli laimējies ar darbu kinostudijā.
Tajā laikā ražojām visu: sākot no scenārija un beidzot ar jau gatavo filmu kopijām. Vēl tagad 12. trolejbusa galapunktā Šmerlī stāv mūsu taisītā, metālā kaltā norāde: Rīgas kinostudija. Taisījām tirāžu centrālajai televīzijai, mūsu filmas rādīja visā Eiropā un Padomju Savienībā. Apstrādājām kino materiālus citiem, pie mums daudzi brauca filmēt. Mums bija visaugstākā līmeņa darba organizācija Padomju Savienībā, šīs un ekonomikas zināšanas palīdzēja darbā arī ar Vektoru. Kamēr citi kolektīvu vadītāji "nečohnīja" uztaisīt bilanci, tāmi vai aprēķinu, man tas bija desmit piecpadsmit minūšu darbs. Tagad no kinostudijas pāri palicis ir tikai nosaukums un tukšas, izīrējamas telpas. Ir skumji apzināties, ka visvairāk bijušo kino kolēģu var satikt kapos un bērēs.
Sekojat līdzi šodienas kino, piemēram, Latvijas simtgadē tapušajām filmām?
Es nejūtos tik zinošs, lai izteiktos par mūsdienu kino. Mana stiprā puse bija kino tehnoloģija, bet no šodienas digitālajām tehnoloģijām, teikšu godīgi, nejēdzu nekā. Man ne visai patīk skatīties filmas vai izstādes. Man patīk lasīt grāmatas.
Kādas grāmatas izvēlaties?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26. aprīļa - 2.maija numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!