Vīruss nav latvietis

Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā (BMC) dīkstāve nav paredzēta, un Koronas laiki šeit pētniekiem liek īpaši iespringt. Centra vadošā pētnieka un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesora Kaspara Tāra vadībā noris darbs pie Covid-19 vakcīnas izstrādes. Nule kā pirmie divi paraugi jau aizsūtīti sadarbības partneriem Šveicē. Taču vienlaikus šeit arī tiek pētīts pats vīruss – kā mainās tā genoms jau šeit, Latvijā. Lai noskaidrotu, ko tad varam uzzināt, skaitot vīrusa genoma burtu virknes, un kā tas īsti notiek, SestDiena tikās ar centra zinātniekiem un ielūkojās arī institūta visdažādākajās laboratorijās

Kopumā BMC ir sekvenējis 36 paraugus, taču ne no visiem paraugiem var uzbūvēt genoma ķēdi, jo ne visos paraugos vīrusa ir bijis pietiekami daudz.

Kas ir sekvenēšana? Tas ir process, kura laikā tiek atklāts DNS vai – šajā gadījumā – RNS kods un zinātnieki var izlasīt un saprast, kā vīruss izskatās.

Lai dzīvotu, vajag citu

Līdz šim 17 paraugos materiāla ir bijis pietiekami, lai saprastu, kāds tad vīruss izskatās konkrētajā cilvēkā. Te jāpiezīmē, ka vīruss pats par sevi nav dzīvs organisms, tam piemīt vien potenciāls atdzīvoties. BMC pētniece Vita Rovīte paskaidro: ''Tas ir proteīnu sakopojums.'' Un, lai tas atdzīvotos, vīrusam nepieciešams kaut kas dzīvs – cilvēks, dzīvnieks, augs, kurā tad tas var atdzīvoties un mainīties, un izplatīties tālāk.

''Nokļūstot šūnā, tas [vīruss] iegūst spēju vairoties. Esot kaut kur uz virsmas, tas vēl kādu brīdi eksistē, bet vēlāk vairs nevar piesaistīties pie cilvēka šūnām un viņu inficēt,'' norāda Rovīte.

Ļoti plašu vīrusa sekvenēšanu šobrīd veic Lielbritānijā un Islandē. Taču Austrumeiropas reģionā Latvija ir vienīgā, kas pēta vīrusa genomu. ''Mūsu parastie konkurenti klusē,'' secina BMC direktors un Latvijas Universitātes asociētais profesors Jānis Kloviņš.

Pētot genoma paraugus, var izsecināt, no kurienes vīruss ir atnācis uz Latviju. Rezultāti liecina, ka šeit ir gana daudz no Lielbritānijas atvestā vīrusa versiju, tāpat arī var fiksēt paraugus no Francijas un Beļģijas. Kloviņš gan piebilst, ka iegūtos datus nevajadzētu vispārināt un tagad secināt, ka, lūk, pamatā nelaimju saknes meklējamas Lielbritānijā un no turienes atbraukušajos tautiešos.

Ja būtu sekvencēti visu Covid-19 vīrusa nēsātāju vīrusa genomi, tad gan aina būtu pilnīgāka. Kāpēc tad vispār šāda informācija vajadzīga, un kāds tam visam ir mērķis? ''Ja, piemēram, ārsts inficējas slimnīcā un jānoskaidro, no kurienes tad šis vīruss ir atnācis, ārsta vīrusa izpētīšana var dot atbildi. Mēs skatāmies, kuram no visiem variantiem tas [vīruss] ir līdzīgāks, un atrodam saikni,'' skaidro Kloviņš. Ja nav skaidrs, no kurienes vīruss uzradies, veicot epidemioloģisko izmeklēšanu, tad šī pieeja varētu palīdzēt saprast, no kuras puses parādās bīstamība.

Gluži kā dzimtas koks

Ja tiktu iegūti dati par visiem pozitīvajiem paraugiem, vai secinājumi, kas izdarīti pēc epidemioloģiskās izmeklēšanas, varētu atšķirties no datiem, ko var uzzināt par slimības pārvietošanos? Kloviņš atbild, ka tas varētu būt ļoti interesanti. It īpaši tāpēc, ka varētu labāk saprast, kas tad notika pašā sākumā, kā šeit vispār nokļuva pirmās vīrusa versijas – vai pirmie īpatņi, piemēram, ir sēdējuši vienā lidmašīnā, atveduši divus dažādus vīrusa variantus vai drīzāk inficējušies viens no otra.