Tāda veida pārtiku, kas attiecīgajam reģionam nav raksturīga, pieņemts saukt par eksotisku, taču tikpat labi tā nereti tiek dēvēta arī par delikatesi. Mūsdienās ar šo franču izcelsmes vārdu lielākoties saprot ko tādu, kas pieejams tikai ļoti ierobežotā daudzumā un vairākumā gadījumu ir tik dārgs, ka parasts vidusmēra cilvēks to atļauties var labi ja pāris reižu mūžā. Taču globalizācijas laikmetā dažādu eksotisku dzīvnieku gaļa kļuvusi daudz vienkāršāk nopērkama – pat lielveikalos reizēm pārdošanā izlikti ķengura steiki vai strausa filejas, bet interneta veikalos iespējams pasūtīt arī saldētas aligatoru astes, uz iesmiem saceptus kukaiņus, haizivs gabalus un ko tik vēl ne.
CNN gan uzsver, ka katrā valstī ir savi pārtikas aprites un dzīvās dabas aizsardzības likumi – piemēram, Taizemē un citur Dienvidaustrumāzijā teju uz katra stūra pieejamo čūsku spirtota dzēriena pudelē pie mums ievest ir aizliegts.
ĒŠANAI NEAUDZĒS
Droši vien pasaulē ir valstis vai vismaz reģioni, kuru iedzīvotāji nevarētu saprast latviešu aizrautību ar sēnēm. Šo rindu autoram bijis arī tas gods pazīt kādu afrikāņu futbolistu, kurš paniski baidījās no visparastākajiem jāņogu, upeņu un ērkšķogu krūmiem, apgalvojot, ka viņa dzimtajā valstī (laikam tā bija Benina) par ēdamām uzskatāmas tikai tādas ogas, kas veikalā jau safasētas paciņās ar vietējo kvalitātes zīmi.
Bet, atgriežoties pie gaļas, iedvesmu šim rakstam deva Dienvidkorejas parlamenta janvārī pieņemtais teju vai vienbalsīgais lēmums nākamajos trīs gados izskaust suņa gaļas lietošanu pārtikā. Pie mums, gluži tāpat kā citur Eiropā un Ziemeļamerikā, suņu ēšana ir kaut kas neiedomājams, jo suns kopš seniem laikiem tiek uztverts kā cilvēka labākais draugs.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 1. - 7. marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!