Pirms ar to saskārās pati, Anastasija (vārds mainīts) par HIV neko daudz nezināja. Tas arī neinteresēja. Taču trīs gadus pēc laulībām atklājās, ka HIV ir viņas vīram. Pārbaudīja arī viņu, un rezultāts tāds pats. Sieviete nav starp ierastajām riska grupām – narkomāniem, ieslodzītajiem – un nenodarbojas ar prostitūciju. Viņa ir 52 gadus veca rīdziniece, kas strādā finanšu sektorā, ir izaudzinājusi meitu, rūpējas par savu mammu un ir uzticīga vīram. Tagad gan piebilst, ka uzticēšanās ir iedragāta. Stāstot, kā vīrs infekciju ieguvis, pēc garas nopūtas Anastasija atklāj, ka viņš ir jūrnieks. Pats esot apgalvojis, ka, viesojoties Āfrikā, tur saņēmis vakcīnas un, iespējams, šļirces bijušas vairākkārt lietotas, taču sieviete šim stāstam netic.
Toreiz, pirms desmit gadiem, šoks bijis liels – emocionāli pasaule apmetusi kūleni. Tagad Anastasija piebilst: "Kā ir, tā ir, ko tur vairs iesākt!" Par sajūtām viņa vairs daudz stāstīt negrib – labāk esot to nemaz nezināt. Turklāt viņa jau pieradusi – reizi mēnesī dodas uz slimnīcu, ārsti sniedz konkrētas norādes, kas vienkārši jāizpilda. Terapiju viņa varējusi sākt gadu pēc tam, kad infekcija atklāta, un tā turpinās joprojām, taču pati Anastasija nevar pateikt, cik tā bijusi iedarbīga un vai šobrīd viņa var kādu vēl inficēt. Fiziski sieviete jūtoties labi, un nekādu sūdzību par veselību viņai nav. Arī dzīvot viņa grasās ilgi – rokas nav nolaidušās. Bijuši gan tādi periodi, bet ārsts vienmēr palīdzējis saņemties.
Par to, ka Anastasijai ir HIV, zina tikai viņas ģimene un dažas tuvas draudzenes – vienkārši bijusi sajūta, ka kādam jāizstāsta. Ārpus šī loka neviens nezina. Tas ir iemesls, kāpēc arī SestDienai sieviete lūdz saglabāt anonimitāti. Viņa baidās, ka cilvēki novērstos bailēs no inficēšanās draudiem un viņa varētu palikt arī bez darba. Viena no viņai tuvām draudzenēm pēc šīs ziņas jau izvēlējusies kontaktus pārtraukt.
Joprojām tabu
Sabiedrības attieksme pēdējo 20 gadu laikā ir uzlabojusies, taču HIV joprojām ir viena no tabu tēmām, un arī paši HIV pacienti par to izvairās runāt. "Tās ir cilvēcīgas bailes, ko var saprast, jo mēdz būt tā, ka no šiem cilvēkiem tuvākie vienkārši novēršas. To neviens negrib piedzīvot," saka HIV asociācijas valdes priekšsēdētāja Inga Upmace. Bieži izšķiroši ir tas, vai cilvēks personiski ir saskāries ar šo problēmu. Jo viņš ir tālāk, jo tas liekas bezpersoniskāk un bailīgāk. Arī skolās par to runā maz, atzīmē asociācijas vadītāja. Aleksis norāda, ka būtiski ir saprast – HIV joprojām ir ļoti nopietna saslimšana, bet tai pašā laikā to var kontrolēt un ar to var sadzīvot. Tāpat trūkst izpratnes, ka ar HIV nevar inficēties manikīra kabinetā, pie zobārsta vai sadzīvē. "HIV inficētie ir tādi paši cilvēki kā jūs, un viņi nav padibenes, kā to diemžēl ir pieņemts uzskatīt," piebilst vīrietis.
Sabiedrības attieksmi varētu lēnām uzlabot, ja arī pašu inficēto vidū būtu vairāk tādu, kas atklāti būtu gatavi par to stāstīt, uzskata Upmace. Bet arī tad tas nenotiktu uzreiz. Aleksis gan piebilst, ka pašlaik vienkārši grib dzīvot kā visi pārējie cilvēki – būt iederīgs un vesels.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Jānis
maksis
inese