Atkritumu problēma: Maisiņš vajag?*

Visbiežāk ļaudis kopīgiem spēkiem savāc atkritumus. Un nākamajā gadā viņi dara to pašu. Un aiznākamajā atkal to pašu. Vai nav mazliet bezjēdzīgi un apnicīgi? Daudz foršāk būtu, ja mums nebūtu jāvāc pa gadu uzkrātais kultūrslānis, bet šajā laikā varētu veikt apkārtnes iekopšanas darbus. Piemēram, uztaisīt soliņus pagalmā vai futbola vārtus pļavā, vai siltumnīcu, kurā audzēt pašiem savus tomātus.

Ir daudz iemeslu, kāpēc ļaudis izvēlas atkritumus mest vienkārši uz zemes. Dažkārt tuvumā nav atkritumu tvertņu. Dažkārt atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumi ir dārgi. Tomēr pamatā ir apziņa, ka tas tāds sīkums vien ir un, izlidinot pudeli, nekāds kaitējums netiks radīts. Turklāt apkārtējā vide pieder visiem, līdz ar to neviens personīgi negrib uzņemties atbildību.

Eiropas jēdzīgās prasības

Labākais, kas Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas noticis vides jomā, ir iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Tieši tādēļ esam spiesti mainīt vides likumdošanu un ieviest kaut kādus noteikumus. Var jau, protams, lamāt Briseli, ka tā uzspiež visādas muļķības, bet pamatā tā tomēr "uzspiež" nekaitīgu gaisu, tīru ūdeni un ilgtspējīgu resursu patēriņu.

Pastāv arī direktīva, kas veltīta tieši atkritumiem. Tā paredz, ka līdz 2020. gadam visās dalībvalstīs atkritumu poligonos drīkstēs atdusēties vien 50% atkritumu, bet pārējie būs jāšķiro un jāizmanto atkārtoti, jāpārstrādā vai kā citādi jāpārvērš par resursu. Paskaidrošu, ka tie, kas atdusas poligonos, ir «parastie atkritumi». Šobrīd Latvijā vien 20% atkritumu tiek šķiroti. Tas nozīmē, ka, ja negribam dusmīgu ES – dusmas parasti tiek mērītas eiro valūtā –, piecu gadu laikā jāizdomā, kā, pirmkārt, sniegt iespēju un, otrkārt, motivēt cilvēkus šķirot atkritumus.

Eurostat dati vēsta, ka vidēji viens ES iedzīvotājs gadā saražo 475 kg atkritumu. Līderi šajā ziņā ir atbildīgā Dānija ar 759 kg, savukārt vismazāk atkritumu rodas Rumānijā (254 kg), Polijā (272 kg) un Latvijā (281 kg). Var jau pasūdzēties, ka noteikumi ir negodīgi, jo mēs kopumā saražojam mazāk atkritumu nekā vidēji ES, un tāpēc mēs būtu pelnījuši drīzāk uzslavas, nevis jaunas prasības. Tomēr jāsaprot, ka šīs prasības nav kaut kāda despotiska, bezjēdzīga ārdīšanās. ES uzvedas tieši tāpat kā mamma, kas bērnam liek ēst veselīgu pārtiku – skaidrs, ka nepatīk, ka kaut ko liek darīt, un citreiz gribas pagrauzt čipsus, bet tāpat ir skaidrs, ka veselīga ēšana ilgtermiņā padara dzīvi vieglāku, nevis grūtāku.

Visupirms ir svarīgi saprast, ka atkritumu šķirošana un pārstrāde nav tikai kaut kāda ekofašistu un hipsteru iegriba. Pirmkārt, tā ir resursu taupīšana. Piemēram, pārstrādājot tonnu plastmasas atkritumu, tiek ietaupīti 2600 l naftas, kas citādi būtu jāizmanto jaunas plastmasas radīšanai. Tāpat, pārstrādājot papīru, ietaupām kokmateriālus, kurus var izmantot citām vajadzībām, nemaz jau nerunājot par ūdeni un dažnedažādām ķimikālijām, kas jāpatērē, lai materiālu saražotu. Otrkārt, atkritumu kaudzes kaut kur ir jānoglabā. Tas reāli aizņem zemi, kuru nekā citādi nevarēs izmantot vēl ilgus gadus. Jau šoziem bērni un ņipri pieaugušie gribēja baudīt ziemas priekus Saharova ielas galā esošajā kalnā, kas radies, ar augsni apklājot bijušo atkritumu izgāztuvi. Kaut arī no malas viss izskatās labi, vēl dažus gadus būs jāpapēta, vai tiešām no kalna nenāk ārā nekas ļaundabīgs, un tikai tad, kad būs skaidrs, ka viss ir mierīgi un stabili, varēsim šo vietu izmantot savtīgos nolūkos.

Plastmasu – pa labi, stiklu – pa kreisi

Latvijā daudzus atkritumus iespējams nodot atsevišķi. Veikalos ir pieejamas kastītes baterijām, nederīgas elektropreces iespējams nodot bez maksas, arī apģērbu, kurš lieki aizņem skapi, var atdot organizācijām, kas atradīs tam piemērotu valkātāju. Tāpat ikviens ar vidēji labu redzi apveltīts cilvēks ir pamanījis zaļos, zilos un dzeltenos atkritumu konteinerus, kuros var atsevišķi mest papīru, plastmasu un stiklu. Ikvienam ir iespēja tikt pie atkritumu šķirošanas tvertnēm pavisam vienkārši – jādara vien apsaimniekotājam zināma sava vēlme šķirot atkritumus. Apsaimniekotājam vajadzētu tikai priecāties, jo šīs tvertnes tiek uzstādītas bez maksas un nav jāsatraucas arī par izvešanas izmaksām. Rezultātā samazinās parasto atkritumu tvertņu pildīšanās ātrums – tas vienkārši ir lētāk. Protams, ir pagalmi, piemēram, Rīgas centrā, kuros, šķiet, nav vietas. Šeit ir darbs talantīgiem dizaineriem, kuriem vajadzētu izdomāt, kā praktiski neesošā platībā tomēr izvietot iespēju šķirot atkritumus.

Tomēr vēl aizvien pat ar labu motivāciju apveltītus cilvēkus samulsina šķirošana. Reiz, piemēram, iedomājos, kā ir pareizi – stikla miskastē mest veselas vai saplēstas pudeles? Šādas pārdomas mani sāka nomākt, kad vienu pēc otras miskastē metu pudeles. Dažas saplīsa, dažas ne. Tad uzdevu sev jautājumu – kura no pudelēm rīkojās pareizi? Izrādās, pareizi rīkojās abas. Nav ne vainas, ja stikli sašķind, jo šie trauki netiek izmantoti atkārtoti – tie tāpat tiek smalcināti, pārstrādāti un pārdzimst jaunās pudelēs. Taču nepareizi būtu šajās tvertnēs mest, piemēram, logu lauskas. Šiem stikliem ir citāds sastāvs, tamdēļ no tiem vairs nav iespējams izgatavot jaunas pudeles.

Vismulsinošākās klasiski ir plastmasas atkritumu tvertnes. Par pudelēm viss skaidrs – tās ģeld! Arī, piemēram, mazgāšanas līdzekļu pudeles, kas gatavotas no cietās plastmasas. Tur var likt arī dažādas plēves un maisus, taču par sīkajiem, čaukstošajiem maisiņiem gan jāaizmirst – tos nav iespējams pārstrādāt. Tāpēc ir vēl jo muļķīgāk tādus vispār lietot. Ap alus divdesmitčetrpakām aptītās plēves varam nodot, lielos iepirkumu maisus arī, bet tos sīkaļas, kuros parasti veikalā ieliekam vienu tomātu, gan nevar. Tāpat ne Latvijā, ne kaimiņvalstīs netiek pārstrādāti jogurta vai krējuma trauciņi.

Ir tikai normāli apjukt visos šķirošanas likumos. Arī es dažreiz aizmirstu, ko kur drīkst likt un kas jāmet parastajos atkritumos. Tomēr ir viens zelta likums: met ko mezdams, izmet tīru. Proti – ja izmetīsi gružus nepareizajā miskastē, šķirotāji to iemetīs pareizajā, sevišķi nelamājoties. Bet, ja tas būs, piemēram, plastmasas trauks ar ēdiena paliekām, kas būs sasmērējušas visu pārējo miskastes saturu, viss būs sabojāts. Tostarp – karma. Reizēs, kad pati apjūku pie šķirošanas miskastēm, vienkārši piezvanu uz Latvijas Zaļo punktu un paprasu – līdz šim esmu saņēmusi īsas, konkrētas un skaidras atbildes.

Kāda jēga?

"Kāpēc šķirot, ja visu tāpat saber vienā mašīnā?" – šādu bezcerības pilnu jautājumu esmu dzirdējusi vismaz trīsdesmit divas reizes. Man ir atbilde! Pirmkārt, jums nerādās – tā tiešām mēdz notikt. Otrkārt, tas nenozīmē, ka šķirošana ir bezjēdzīga. Tās nav "parastās" miskastmašīnas, tās ir šķiroto atkritumu mašīnas. Un tajās tiek samests nevis «viss», bet gan papīrs, plastmasa un stikls. Jā, tie drusciņ sajaucas, bet galā tie vēlreiz tiek pāršķiroti. To es esmu redzējusi pati savām acīm. Ja domājam par vispārēju dabas resursu taupīšanu, ļoti iespējams, no naftas patēriņa un izmešu saražošanas perspektīvas raugoties, tik tiešām ir jēdzīgi pilsētai braukt apkārt vienreiz, nevis trīsreiz.

Savāktā plastmasa pēc tam tiek vesta uz pārstrādes rūpnīcu Latvijā. Baltijas valstīs ir gana maz cilvēku un tukšās taras, lai būtu neprātīgi katram taisīt savu rūpnīcu. Racionāli ir izveidot vienu rūpnīcu uz visiem. Latvija ir uzņēmusies plastmasas pārstrādi, un arī igauņi un lietuvieši savas plastmasas drazas ved mums. Tur tiek pagatavotas plastmasas pārslas, no kurām tad atkal no jauna var ražot jebko. Tā plastmasu var pārstrādāt aptuveni septiņas reizes. 

Visu Elīnas Kolātes rakstu Maisiņš vajag?* lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

*Latvijas veikalos visbiežāk uzdotais jautājums, kas būtu pelnījis godīgu un pārdomātu atbildi. Tātad - atteikumu.