Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +3 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 20. aprīlis
Mirta, Ziedīte

Atjaunot nedrīkst nojaukt

Kā būsit pārliecinājušies jau citos šīs sērijas rakstos, arī Jaunā Eiropas Bauhaus sakarā daudz minētais vārds "ilgtspēja" ne vienmēr nozīmē tikai jaunus un par vecajiem labākus materiālus. Tieši otrādi – vispirms tas nozīmē cieņu pret šo "veco" un tā integrēšanu mūsdienīgā vidē, padarot par modernu un iepūšot jaunu dzīvi arī tajā, ko kāds varbūt jau norakstījis kā degradētu un neatjaunojamu. Un, kā rāda Lodzas piemērs, vesela pilsēta tā var iegūt ne tikai sakārtotus kvartālus un drošu vidi iedzīvotājiem, bet pat savu vizītkarti un to īpašo rozīnīti, ar ko izcelties citu pilsētu vidū.

Vecu ēku atjaunošana ir sarežģīta. Rīgas iedzīvotāji to var nojaust, redzot mūsu pašu graustus, kam pie krūts piestiprināta kultūras mantojuma zīme. Bet, ja izdodas atrast labu jaunu īpašnieku, kam savukārt izdodas atrast labu būvnieku, kas strādā rūpīgi, inteliģenti un cieņpilni pret kultūrvēsturi, rezultāts iedveš dzīvību visā tuvējā apkārtnē.

Šādas jaunās vēsmas lielos apmēros pēdējos gados parādās Polijas pilsētā Lodzā. Un "lielos" nav īstais vārds – varētu sacīt, ka pat rūpnieciskos.

Pilsētas izaudzināšana

Lodza deviņpadsmitajā gadsimtā ir bijusi pat globāli nozīmīgs tekstilrūpniecības centrs. Pilsēta auga – 1840. gadā tur dzīvoja 13 tūkstoši cilvēku, bet 1913. gadā to par savām mājām sauca jau 500 tūkstošu. Cita pēc citas tika būvētas rūpnīcas, rūpnīcu īpašnieku villas un dzīvojamās ēkas strādniekiem, un cita pēc citas tika piesārņotas Lodzas upes. Šis tas rūpniecībā aizvadītajos divos gadsimtos ir mainījies, tāpēc, protams, rūpnīcas vairs nav tādas, kā bija, un nevarētu teikt, ka šī brīža Lodza būtu sevišķi rūpnieciska. Bet tās identitāti vēl aizvien lielā mērā veido sarkano ķieģeļu ēkas. Pamestās rūpnīcas pēdējo apmēram 15 gadu laikā gan naski tiek atjaunotas, un izskatās, ka, pucējot ķieģeļus un iedvešot veseliem kvartāliem jaunu dzīvību, tiek savesta kārtībā arī Lodzas iedzīvotāju pašapziņa.

Par lielu rūpniecības pilsētu Lodzu varēja uzskatīt līdz pat pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Tā dažus gadus pēc II pasaules kara, kad Varšava bija drupās, pat bija Polijas de factogalvaspilsēta. Astoņdesmito gadu beigās tur dzīvoja jau ap 850 tūkstošiem iedzīvotāju, tagad to skaits samazinājies līdz apmēram 650–700 tūkstošiem (tā ir trešā lielākā pilsēta Polijā aiz Varšavas un Krakovas). PSRS sabrukums, noieta tirgu izkūpēšana gaisā kopā ar Ķīnas rūpniecības lomas straujo palielināšanos – ar to bija gana, lai šejienes sarkano ķieģeļu rūpnīcas būtu jāklapē ciet cita pēc citas. Milzīgais blokmāju rajons Balutija, kas tika būvēts, lai izmitinātu strādniekus, kļuva par milzīgu bezdarbnieku rajonu. Ja gribēji tapt apzagts vai dabūt pa muti, bija jābrauc uz Balutiju. Tāda slava šai vietai ir vēl šobaltdien, kaut gan reālā situācija jau sen krietni uzlabojusies.

Pilsētas sirds radīšana

Pirmais lielais rūpnīcu atjaunošanas projekts tapa šī gadsimta sākumā. Milzīgs komplekss, kas atradās Balutijā un sastāvēja no nu jau pamestām rūpnīcām, tika atjaunots. Tas izdevās, jo vietu nolūkoja investors, kurš saskatīja potenciālu tai kļūt par pilsētas sirdi, kā arī, protams, radīt peļņu gan viņam pašam, gan iedzīvotājiem. Un tā arī notika. Radās Manufaktura, ko nu varētu uzskatīt par pilsētas centru.

Nav tā, ka centra statuss kādai vietai būtu atņemts. Lodza ir īpaša ar to, ka tai īsti nav bijis viena punkta, ko uzskatīt par centru (parasti Polijā centrs ir vecpilsēta, tirgus laukums vai vecpilsētas tirgus laukums). Lodzā gluži vienkārši nav vecpilsētas un līdz ar to arī īsti tāda vispārpieņemta centra. Par pievilcīgāko pulcēšanās un atpūtas vietu un pilsētas mugurkaulu varētu uzskatīt Pjotrkovsku – aptuveni piecus kilometrus garu gājēju ielu. Taču par sirdi vai vismaz galvu kļuva atjaunotā Manufaktūra, kurā patlaban atrodas ne tikai tirdzniecības centrs (kas ilgu laiku bija Polijā lielākais), bet arī kino, viesnīca, restorāni, Modernās mākslas un Tekstilrūpniecības muzejs un pat volejbola laukums. Kad vajag, ārā notiek arī tirdziņi un pulcēšanās, un šis savā ziņā tad arī kļūst par galveno pilsētas tirgus laukumu. Vienīgi šeit, visticamāk, būtu sarežģīti organizēt, piemēram, politiskus protestus, jo tas būtu jāsaskaņo ar Manufaktūras īpašniekiem – tā joprojām ir privāta zeme. Teorētiski tas būtu iespējams, bet praktiski šādiem nolūkiem šis modernais "tirgus laukums" netiek izmantots.

Manufaktūru Lodzā zina visi. Ja uz ielas jebkuram cilvēkam paprasīsit virzienu uz turieni, parādīs ar aizsietām acīm. Var pat aizmirst nosaukumu. Kādu laiku esmu dzīvojusi Lodzā, un reiz ciemos brauca draudzene. Tā kā nojautu, ka viņas ierašanās laikā būšu aizņemta, sacīju, lai laiž uz Manufaktūru, jo tur vismaz varēs nosist laiku: paēst, padzert, noskatīties kādu poļu filmu. Viņa nosaukumu mazliet piemirsa un lidostā taksistam palūdza, lai ved uz "Makulatūru". Bet viņš tik un tā aizveda tur, kur teicu es, nevis draudzene.

Tolaik dzīvoju netālu no šīs pilsētas sirds, tas nozīmē: ar vienu kāju savulaik bīstamajā Balutijas rajonā. Dzīvokļa īpašnieks stāstīja, ka nevar salīdzināt drošības situāciju šobrīd un senāk, kad Manufaktūra bija vien pamestu rūpnīcu kopums. Un līdz ar apstākļu maiņu arī parādījusies motivācija izremontēt visu savu mazo dzīvokļu māju, lai tos piedāvātu īrei par normālu naudu normāliem cilvēkiem.

Lodzas pilsētvides aktīvists Kosma Nikels SestDienai gan pieļauj, ka tas nav Manufaktūras nopelns. Tā tika atvērta apmēram tajā pašā laikā, kad Polija (un arī Latvija) iestājās Eiropas Savienībā, un liela daļa bijušo bezdarbnieku, kas dežurēja Balutijas ielās, lai kādam sadotu pa galvu un atņemtu mantas, gluži vienkārši devas peļņā uz Rietumiem. Un, protams jāatzīst, ka ne visi pilsētas iedzīvotāji un bizness sākotnēji gavilēja par Manufaktūras dzimšanu. Ap to pašu laiku pilsētā tika atvērts vēl viens liels lielveikals. Tā nu sanāca, ka Manufaktūra un otrs (Galeria Łódzka) atradās katrs savā piecus kilo-metrus garās gājēju ielas – Pjotrkovskas – galā. Līdz tam tā bija iepirkšanās iela un visi nozīmīgie zīmoli tirgojās tieši tur. Taču nu cits pēc cita šie uzņēmēji pārvācās uz lielveikaliem, aiz sevis atstājot tukšus, noputējušus logus. Lielā aizvākšanās sakrita vienā laikā ar Pjotrkovskas derīguma termiņa beigām – iela bija noplukusi, bedraina, sen neviens nebija iedomājies tur kaut ko piepucēt. Tā pilsētas galvenā iela tika izslaucīta tukša. Pēc kāda laika gan pilsētas dome saņēmās, saveda kārtībā vidi, un bizness sāka atgriezties, tikai šoreiz nevis veikalu, bet kafejnīcu, restorānu un bāru izskatā, tādējādi no iepirkšanās ielas pārvēršoties atpūtas ielā.

Savelkot šo visu attīstības ceļu kopā, var teikt, ka Manufaktūras parādīšanos var uzskatīt par tādu lielu triecienu, kas laika gaitā noveda pie vienkārši normālām pārmaiņām, ko izsauca gan vēl viena lielveikala parādīšanās, gan cilvēku domāšanas un ikdienas paradumu maiņa.

Midzenīši un šiki biroji 

Deviņdesmitajos un vēl divtūkstošo gadu sākumā bija pieņemts vajadzības gadījumā vecās rūpnīcas, nolaistās villas un kultūras pieminekļus vienkārši nojaukt un vietā celt savu biroju, lielveikalu vai dzīvokļu namu. Klasika bija nojaukšanas darbus veikt piektdienas vakarā, lai institūcijas, kas varētu pielikt priekšā kāju, vienkārši dotos brīvdienās un pirmdien jau būtu par to aizmirsušas. Un ko tad viņi nākamajā nedēļā darīs? Liks būvēt atpakaļ? Ilgi investori un būvnieki domāja, ka tā taču nemēdz notikt, līdz 2011. gadam, kad 24. jūnija vakarā ap sešiem tika sākta Reinholda Langes villas (kultūras piemineklis) nojaukšana. Viss ritēja kā pēc plāna: izvēlēts tāds laiks, lai neviens gailis pakaļ nedziedātu, un gaidīta pirmdiena, kad kaut kādai neapmierinātībai vajadzēja būt rimušai. Tā nenotika. Nekustamo īpašumu attīstītājs tika iesūdzēts tiesā, un viņam nācās villu ķieģeli pa ķieģelim tieši tādā pašā izskatā uzbūvēt no jauna.

Manufaktūras piemērs investoriem un nekustamo īpašumu attīstītājiem parādīja, ka var arī atjaunot, nevis izmest vēstures mēslainē un ka cilvēkiem šādas – atjaunotas un vienlaikus modernizētas – vietas patīk. Vēl tas parādīja, ka Lodzā ir pilns ar vietām, kas tikai šādas pārmaiņas vien gaida. Turklāt, ja vēlaties īpašumu pilsētas centrālajā daļā, ir liela iespēja uzrauties tieši uz vecajām fabrikām, kas jāatjauno, jo praktiski visi pārējie laukumi ir jau apbūvēti vai apparkoti. Tādēļ tikai likumsakarīgi, ka uz turpinājumu pēc Manufaktūras izveidošanas nebija ilgi jāgaida.

Īsi pirms finanšu krīzes 2008. gadā kāds īru investors bija palasījis iedvesmojošus rakstus par Manufaktūru, kas tobrīd klīda starptautiskajos medijos, un izdomāja: o, arī gribu atjaunot fabriku! Uzņēmums iegādājās pamestu rūpnīcas ēku netālu – pie pašas Pjotrkovskas ielas. Bija atvēzējušies nu tik renovēt un nu tik piedāvāt labākos birojus visā pilsētā, bet  uznāca krīze. Un šis bija viens krīzes zariņš, kas pilsētas jauniešiem deva lielu vērtību – foršu pulcēšanās vietu, ko nosauca OFF Pjotrkovska.

Paplukušajās ēkās sev vietu atrada gan lētas vjetnamiešu ēstuves un bāri, kuru dzērienus var atļauties vienkārši cilvēki, gan pa kādai nevalstiskajai organizācijai. Te tika uzstādīta arī skeitborda rampa. Jāpiebilst, Lodzā – tāpat kā Latvijas pilsētās – publiskās vietās nav atļauts lietot alkoholu, taču, tā kā šī bija privātā zeme, uz šo vietu aizliegums neattiecās, un īru investori sevišķi neiebilda pret to, ka jaunieši te brīvi priecājas. Ja grādīgu dzērienu baudīšanas dēļ te sāktos kautiņi un visi stūri būtu piedrazoti, tad skaidrs, ka būtu jāslēdz šādas plezīra iespējas, bet negatīvu blakusefektu nebija. Tieši otrādi – te pēkšņi mudžēja dzīvība.

Kamēr nebija iespējas kārtīgi renovēt ēkas, tikmēr šis bija arī ciešams risinājums investoram, jo kaut kādu īres maksas pieplūdumu nesa arī šie it kā sīkie barčiki, kafejnīcas, darbnīcas un veikali. Un OFF Pjotrkovska kļuva par otru vecas rūpnīcas jaunās elpas piemēru, kas vēlās pāri starptautiskajiem medijiem. Lodzas iedzīvotāji priecājās, jo arī viņiem, tāpat kā mums, ir svarīgi, ko pasaka ārzemju prese, bet pati OFF Pjotrkovska plauka un zēla, pamazām ļaujot jaunajam īpašniekam kvadrātmetru pa kvadrātmetram telpas renovēt – to noteikti vajadzēja darīt, jo bez remonta šīs ēkas drīz būtu nelietojamas un ķieģeļi nevis liecinātu par Lodzas kā rūpniecības metropoles vēsturi, bet gan vienkārši kristu cilvēkiem uz galvas. Paaugstinājās īres maksa. Lētās vjetnamiešu ēstuves un ne pārāk naudīgās nevalstiskās organizācijas bija spiestas izvākties, lai dotu vietu turīgākam biznesam.

2014. gadā, kad bija mans Lodzas laiks, šī jau vairs neskaitījās nekāda īsto hipsteru paradīze. Pamazām ievācās aizvien dārgāki restorāni un bāri, kuri, ticiet man, bija lieliski, un tajos bija atrodami Polijas dziļākie aliņi, taču man kā studentei šī vieta bija pieejama vienīgi dienā, kad saņēmu stipendiju. Te pat parādījās kukaiņu restorāns, kurā tika pasniegti kaltēti kukaiņi (lai gan tas drīz pazuda, jo saimnieks nebija sapratis, ka poļi grib kārtīgi paēst, nevis pie zupas piebērt divas vaboles). Pamazām šeit izveidojās biroju vieta turīgiem uzņēmumiem. Skeitborda rampa pazuda, bet pārmaiņu nagla bija aizliegums lietot alkoholu pagalmā, ārpus bāru terasēm. Vārdu sakot – no vietas, kurā jaunieši bija iepūtuši dzīvību, ļaujot arī investoram pavisam neatmest savus sākotnēji iecerētos plānus, šis pamazām izauga un pārveidojās par solīdu darbaļaužu ikdienas kvartālu.

Ar labām domām nepietiek 

Šīs pārmaiņas nav neparastas – tās ir pilnībā saprotamas. Ja cilvēkiem vieta patīk, tā kļūst dārgāka. Dārgākas telpas var īrēt uzņēmumi, kuru pakalpojumi nav lēti. Īpašnieks priecīgs, jo var atpelnīt ieguldīto (un par to nekādā ziņā nedrīkst pārmest). Maznaudīgākā sabiedrības daļa, kas vietu izmantojusi, lai pulcētos, priecātos un strādātu, protams, nīgra, jo atkal jāmeklē jumts virs galvas un deju grīda zem kājām. Vietu pilsētā vajag visiem – ir vajadzīgi stilīgi biroji, kur strādāt tiem uzņēmumiem, kas par savu mājvietu izraudzījušies Lodzu, Poliju. Ir vajadzīga vieta dārgā gala restorāniem, kas poļiem atgādina, ka pasaulē ir kas vairāk par žureku un karbonādi. Ir vajadzīga vieta arī māksliniekiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru cilvēki rūpējas par to, lai mēs vienkārši dzīvotu labākā sabiedrībā. Ir vajadzīga vieta, kur jauniešiem vienkārši tusēt, lai nebūtu jāstaigā apkārt un jāmeklē problēmas. Un pilsētnieki būtu ieguvēji, ja jaunais rūpnīcu renovāciju vilnis noklātu visas šīs vajadzības.

Var, protams, saprast, kāpēc vairāk veco rūpnīcu sanāk pārveidot par birojiem un tirdzniecības centriem, nevis beznaudas vai maznaudas projektiem. Investors, kas ieguldījis, lai vietu savestu kārtībā, neiznīcinot pilsētas kultūras mantojumu, grib atpelnīt ieguldīto. Un tad vienmēr labāk sadarboties ar turīgiem īrniekiem. Tāpēc nebija ilgi jāgaida, lai Lodza arī nonāktu pie secinājuma: iespējamais risinājums būtu arī pašai pilsētai nopirkt kādu no šīm rūpnīcām, atjaunot gan ēkas, gan pagalmus, bet īres maksu atstāt zemu uz visu pilsētnieku rēķina.

Kaut ko tamlīdzīgu Lodza pirmoreiz mēģināja darīt aptuveni 2014. gadā. Rūpnīca un pagalms nonāca pilsētas rīcībā, un ātri vien to sāka apdzīvot viss tas, kas agrīnajā OFF Pjotrkovska projektā: nevalstiskās organizācijas, mākslinieki, forši barčiki ar četriem galdiņiem, kas katrs savā krāsā. Ņemot vērā, ka šis bija pilsētas, nevis privāts projekts, radās cerība, ka šis pagalms Henrika Senkeviča ielā beidzot pildīs iepriekš minēto funkciju, jo apakšā nebūs vēlmes nopelnīt. Diemžēl te viss beidzās ar to, ka nebija arī vēlmes šo vietu sakārtot.

No tā nāca arī rūgtā mācība: ar ļaužu ielaišanu vecā rūpnīcā vien nepietiek, tā tomēr jāsaved arī kārtībā. Rūpnīcas jaunie iedzīvotāji vairākkārt vērsās pie domes un atgādināja, ka tek jumts un ēka brūk kopā. Nekādu ievērojamu reakciju šie palīgā saucieni neizpelnījās, un pēc kāda laika visi tie, kas bija ievākušies, bija spiesti sargāt savu veselību un izvākties.

Ķieģeļi atdzimst 

Taču, tā teikt, "postindustriālā revolūcija", kas tik labi ierakstās Eiropas Jaunā Bauhaus domāšanas virzienā un piemērā, Lodzā joprojām rit pilnā sparā. Kas neizdevās vienreiz, kaut kādā mērā ir izdevies nākamajā reizē. Nu te arī mākslai ir telpa – Art Inkubator ir tik sen gaidītais mākslinieku "midzenis" (tā telpa mākslai, pēc kuras Rīga raud jau sen, – Modernās mākslas muzejs tagad Lodzā atrodas raksta sākumā minētajā Manufaktūrā). 

Arī jaunu projektu ir milzums, un par pēdējā laika lielāko varētu uzskatīt Monopolis – aptuveni 30 000 kvadrātmetru lielu kompleksu, kurā ir muzejs, peldbaseins, rotaļu laukums, veikali, biroji un tamlīdzīgs pildījums. Varētu pat teikt, ka tā ir tāda 2020. gada Manufaktūra, kas plūkusi uzvaras laurus dažādos arhitektūras konkursos. Šī – savulaik trešā lielākā rūpnīca Lodzā – bijusi nevis tekstilrūpnīca kā vairums, bet gan šņabja ražotne. Un tā bankrotējusi. Tas šajā stāstā arī neticamākais – ka Polijā var bankrotēt šņabja rūpnīca.

Taču visa stāsta galvenā ideja ir, ka šīs pilsētas piemērā ļoti skaidri var redzēt: atliek piedzimt pirmajam labajam piemēram, lai turpmākajos gados tas jau būtu pilnīgi normāli  – rūpnīcu ēkas šeit atjaunot, kaut arī daudzos gadījumos nojaukšana un jaunas būves uzcelšana būtu finansiāli izdevīgāka.

Lodzas pašvaldības pārstāve Marta Sakovska SestDienai norāda, ka šī rūpniecība – tā taču ir Lodzas vēsture, un šāda arhitektūra ir pilsētas iespēja izcelties arī ārvalstu investoru acīs. Te jāpatur prātā, ka Lodzai, ja tā grib uzrunāt ārzemju uzņēmumus, tiešām ar kaut ko ir jāizceļas, jo 150 kilometru uz austrumiem ir Varšava ar visiem galvaspilsētas labumiem, 200 kilometru uz rietumiem atrodas arī Poznaņa un Vroclava, kas vienkārši ir pievilcīgas un praktiskas Rietumeiropas pilsētas, bet 200 kilometru uz dienvidiem klāt jau Krakova, kurai mīlestībā neatzīstas tikai tie, kas tur nav bijuši. Visām šīm pilsētām ir lidostas un dzelzceļš. Un tikai sarkanās rūpnīcu ēkas ir kas tāds, kas var lēkt cilvēkiem acīs un aicināt: "Hei, varbūt atbrauc te? Arī būs forši, bet citādi!" Jo šādu vietu tik tiešām citur Polijā nav. Un, ja Lodzu šo rūpnīcu dēļ mēdz dēvēt par Polijas Mančestru, tad, iespējams, tuvākā vieta, kur ir tādi sarkanie rūpnīcu kvartāli, tik tiešām tagad ir vienīgi ārpus Eiropas Savienības. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Skaļa balss klusumā

Horeogrāfam ir jābūt kā rentgenam – saka horeogrāfe un Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniece Milana Komarova (35). Skatoties, kā dejotājs kustas, uzreiz jāsaprot, kur ir viņa stiprā puse, u...

Jumta svētki

SestDiena pirms 30 gadiem rakstīja...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata