Tā vien šķiet, ka jebkura tīkama nodarbe var pāraugt atkarībā. Vismaz uz tādām domām vedina Norvēģijas zinātnieku atklājums, ka cilvēki ar laiku kļūst atkarīgi pat no skriešanas. Tik ļoti, ka starp skriešanu un laika pavadīšanu ar tuvajiem cilvēkiem priekšroku dod pirmajam.
Skriešanā ir kaut kas vilinošs – to pateiks ikviens īstens šīs nodarbes entuziasts. Vienam patīk skrējiena sniegtā brīvības sajūta, cits izbauda laiku vienatnē, bet vēl kādu motivē fiziskās slodzes izraisītā laimes hormonu izdalīšanās. Katrs ceturtais regulārais skrējējs savam hobijam ir pieķēries tik ļoti, ka gatavs upurēt visu pārējo – pat attiecības ar vistuvākajiem cilvēkiem. Un tam ir nopietns iemesls. Kā jebkura atkarība, arī skriešana pieprasa regularitāti. Ja treniņš kaut kādu apsvērumu dēļ izpaliek, cilvēks izjūt abstinences simptomus, noskaidrojuši Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieki. Viņi arī identificējuši atkarības visvairāk apdraudēto cilvēku tipu.
BĒG NO PROBLĒMĀM
Ziemeļnieki skriešanas pētījumā iesaistīja 227 brīvprātīgos, kas pārstāvēja dažādas sabiedrības grupas. Norvēģijā skriešana ir ļoti iecienīta. Cilvēki uz darbu dodas sporta tērpos, lai mājupceļu varētu apvienot ar rikšošanas treniņu, un dažkārt jaunieši laiku pavada skriešanas randiņos.
Strādājot ar šiem cilvēkiem, pētnieki konstatēja, ka visbiežāk atkarība izveidojas tiem, kuri fiziskas aktivitātes izmanto negatīvo domu izgaiņāšanai. Savukārt vismazākais atkarības risks draud tiem, kuri ar skriešanu cenšas uzlabot savas dzīves kvalitāti.
"Cilvēki, kuri izmanto skriešanu, lai bēgtu no savām problēmām, agrāk vai vēlāk sapratīs, ka tas viņiem kaitē. Viņi mazāk kontrolēs skriešanas režīmu, ja izmantos šo nodarbošanos kā grūtību pārvarēšanas stratēģiju. Pie katrām nepatikšanām apaujot sporta apavus, viņi var kļūt atkarīgi, turklāt atkarību pavadīs kauns un nomāktība par to, ka kārtējo reizi vienīgais risinājums izrādījusies bēgšana," žurnālā Frontiers in Psychology raksta darba autors Frūde Stēnsengs.
MAINA DRAUGUS PRET SKRIEŠANU
Vienā no pētījuma posmiem dalībniekiem anketā bija jānorāda attieksme pret 11 apgalvojumiem saistībā ar skriešanu. Tie, kuri piekrita tādiem apgalvojumiem kā "Es skrienot gribu aizbēgt no sevis" un "Es skriešanas laikā norobežojos no grūtām lietām, par kurām nevēlos domāt", tika klasificēti kā negatīvās bēgšanas piekopēji.
Tie, kuri izmantoja skriešanu pozitīvai bēgšanai, vairāk piekrita tādiem teikumiem kā "Skriešana mani piepilda ar pozitīvu enerģiju, kas pāriet uz citām manas dzīves sfērām".
Abos gadījumos attieksme zināmā mērā bija saistīta ar atkarību no sportošanas, taču cilvēkiem, kuri izmantoja skriešanu kā negatīvu bēgšanu, bija izteiktākas neveselīgas apsēstības pazīmes. Šie cilvēki arī piekrita apgalvojumiem "Es nevaru ietekmēt, cik ilgi es trenējos" un "Es labprātāk trenējos nekā pavadu laiku kopā ar ģimeni vai draugiem".
No pētījuma izriet, ka tie dalībnieki, kuri skrēja divas līdz 15 stundas nedēļā, bija mazāk apmierināti ar savu dzīvi, ja motivācija bija norobežošanās no problēmām. Tas zinātniekus noveda pie secinājuma, ka katrā nodarbē ir svarīga attieksme. Tā lielā mērā izšķir, vai cilvēks jutīsies labāk vai sliktāk.
"Mēs ceram, ka šie atklājumi palīdzēs cilvēkiem apjaust viņu patieso motivāciju skriet," rezumē Stēnsengs.