Vadims Muntagirovs divreiz ieguvis Critics’ Circle Nacionālo dejas balvu kā labākais dejotājs un ir divkārtējs prestižās Benois de la Danse balvas laureāts (2013, 2018), turklāt pēdējo no tām viņš saņēma tieši par sniegumu prinča Zigfrīda lomā. Līdz pirmizrādei, kas notika 2. septembrī Rīgā, viņš to bija dejojis jau 13 dažādos Gulbju ezera iestudējumos. Baleta zvaigzni uz mūsu Operas skatuves vēl varēs redzēt arī 4. septembrī.
Padomjgados bija tradīcija: ja radio ilgi raida Gulbju ezera saldsērīgo mūziku, ir skaidrs – nomiris kāds no valdības vadītājiem.
To man pastāstīja tikai pirms dažām dienām šeit, Rīgā. Līdz šim es to pat nezināju, jo Eiropā nekas tāds nenotiek.
Princis Zigfrīds Gulbju ezerā ir jūsu mīļākā loma?
Mana sirds pieder diviem baletiem – Gulbju ezeram un Bajadērai. Man tie tuvi tieši tāpēc, ka ir tik dažādi. Princis Zigfrīds ir loma, kas jāizpilda ļoti smalki, delikāti. Jārada iespaids, ka viss ir ļoti viegli, lai gan to parādīt ir ļoti grūti. Solors, mans varonis Bajadērā, ir karotājs, tas ir pavisam cits raksturs. Tomēr pirmajā vietā ir Gulbju ezers. Iespējams, tāpēc, ka esmu to visvairāk dejojis, un noteikti Čaikovska mūzikas dēļ. Ir gadījies, ka nodejoju divpadsmit izrāžu pēc kārtas un jau esmu bez spēka, bet, pirms uznāciena dzirdot otrā cēliena ievada mūziku, man skudriņas skrien pār ķermeni. Visas sāpes un bailes zūd, un ir milzīgs prieks iziet uz skatuves. Šis ir balets, kas nekad neapnīk. Zigfrīdu pirmoreiz nodejoju savā pirmajā darba gadā teātrī – Angļu nacionālajā baletā Londonā. Izrādes notika Albertholā. Baletam tā ir nestandarta skatuve, jo skatītāji ir visapkārt, tāpēc viss jādara dubultā jaudā. Man bija ļoti stingri repetitori. Viņi tik pamatīgi ar mani strādāja, ka to atceros vēl šodien.
Šī man ir jau četrpadsmitā Gulbju ezera versija, un galvā ir juceklis. Atbraucu un domāju: Zigfrīdu esmu dejojis jau 13 iestudējumos dažādu valstu teātros, ko vēl šajā lomā es varētu izdarīt citādi? Bet man ir ļoti patīkami dejot šo (Rīgas) versiju. No vienas puses, ir daudz līdzīgā, taču ir brīži, kad šķiet, ka dejoju jaunu baletu. Pirmo reizi prinča Zigfrīda lomā man ir tik daudz jālec, ir tik liela fiziska slodze. Man arī ļoti patīk laimīgās beigas, jo arī mūzikā ir rītausma.
Kā jūtaties pēc tik ilgas pauzes, kā jums patīk Rīgā?
Londonā piecus mēnešus neesmu bijis pat baletzālē. Mēģinājumi tur atsākas tikai ar 1. septembri – kā skolā –, bet līdz šim savu formu uzturējām kur nu kurais. Bija ļoti grūti trenēties mājās, mazajā (burtiski 2 x 2 metru) istabiņā. Lēkt varēju tikai taisni uz augšu. Paldies Dievam, apakšstāvā nebija kaimiņu. Rīgā, iegājis īstā baletzālē, sajutos ļoti laimīgs. Kad piezvanīja Aivars Leimanis un prasīja, vai es varētu atbraukt, es viņam jautāju, vai tas būs 2021. vai 2025. gada septembrī? Es taču sēdēju mājās un varēju tikai sapņot, ka kaut kad un kaut kur varētu notikt kāda izrāde, īpaši jau tik apjomīga. Kad sapratu, ka tas ir tagad, biju ārkārtīgi laimīgs, jo pilna apjoma baletu izrādes Koventgārdenā plāno atsākt tikai nākamajā pavasarī, martā. Līdz tam, visdrīzāk, būs kādi viencēlieni, tādi kā Apollo vai Mēnesis uz laukiem, kuros piedalās mazāk izpildītāju. Pamazām iekļaujos. Ļoti palīdz tas, ka Jūlija Brauere ir lieliska partnere, ar kuru man ir ļoti viegli dejot un ir neizsakāmi patīkami atkal būt uz skatuves! Mēs, mākslinieki, dejojam kopā, apskaujamies. Jūtos tā, it kā nekādas pandēmijas nebūtu. Par to atcerējos tikai tad, kad, ierodoties Rīgā, man bija pirmoreiz mūžā jātaisa Covid-19 tests. Pēc tam pusi dienas bija nepatīkama sajūta. Braucot uz citu valsti, es dodos ne tikai parādīt sevi, bet arī iegūt sev kaut ko jaunu. Man ļoti patīk jūsu teātra mākslinieki, pedagogi, stundas. Mani iedvesmo tas, cik ļoti jūsu baleta mākslinieki cenšas. Te ir viegli iejusties, jo jūsu baletmākslinieki ir atvērti un labprāt komunicē. Tas rada patīkamu, relaksētu gaisotni: ja neviens ar mani nerunātu un ietu apkārt ar līkumu, es justos slikti. Rīgā esmu pirmo reizi, un man ir neparasta sajūta. Atbraucu un biju pārsteigts, ka varu brīvi staigāt pa pilsētu un iet uz darbu teātrī. Biju jau atradis no tā, ka ir šāda dzīve. Nācās iespringt un saņemties, jo laika bija maz. Tāpēc koncentrējos tikai uz galveno: zāle, viesnīca, zāle, viesnīca…
Jūsu likteni noteica tas, ka nākat no baleta mākslinieku ģimenes?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 4. septembra - 11. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!