Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Piemiņas zīme nākotnei

Katrā dienas stundā un katrā gadalaikā tā izskatīsies citādi, par jauno vitrāžu Ar degsmi par brīvu Latviju, pareizāk sakot, trīsdimensionālu stikla skulptūru Rīgas Doma Marijas kapelas loga ailā, stāsta tās autori – jaunais arhitekts Krišs Zilgalvis un viņa tēvs, mākslinieks Dzintars Zilgalvis. Šomēnes 1991. gada barikāžu notikumiem veltīto vitrāžu atklāj oficiāli, bet apskatāma tā ir jau kopš pagājušā gada beigām. Atzīmējot Latvijas simtgadi, dievnamam to uzdāvinājuši ziedotāji, biedrība Ascendum un Rīgas Doma pārvalde.

Ceļš no idejas līdz vitrāžai ilga piecus gadus. 2012. gadā Ascendum sarīkoja radošo ideju konkursu. Iesniegtos darbus izvērtēja septiņu cilvēku žūrijas komisija (Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, stikla māksliniece Inguna Audere, LMA rektors, profesors, gleznotājs Kristaps Zariņš, LMA profesors, mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis, arhitekts Jānis Dripe, Latvijas Universitātes profesors un politologs Tālavs Jundzis, 15portāla Satori redaktors Ilmārs Šlāpins un Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš). Konkursā pārliecinoši uzvarēja Kriša un Dzintara Zilgalvju koncepcija Ar degsmi par brīvu Latviju. Tā daudzu Latvijas un citu valstu speciālistu sadarbības rezultātā ir tapis pasaules baznīcu arhitektūrā nebijis mākslas darbs.

Doma baznīcai un Doma laukumam ir īpaša nozīme Latvijas valsts vēsturē. Vēl ne tik sen, padomju okupācijas laikā, tā oficiālais nosaukums bija 17. jūnija laukums – šādi okupācijas vara pieminēja to 1940. gada dienu, kad Latvijā pēc PSRS ultimāta iebrauca krievu tanki. Zilgalvju vitrāža ir Domā pirmā kultūrvēsturiskā liecība par Latvijas brīvvalsti un neatkarības atjaunošanu, kur īpaša vieta bija 1991. gada janvāra barikādēm. Barikādēs savukārt svarīgu lomu spēlēja Doma baznīca.

Kādas ir jūsu abu atmiņas par barikāžu laiku?

Krišs. Man nav saglabājušās emocionālas atmiņas par to laiku, 1991. gada sākumā biju tikai piecus gadus vecs. Lai uzzinātu vairāk, man bija svarīgi saprast, ko tas laiks nozīmē manam tēvam, citiem to notikumu lieciniekiem. Uzrunājot cilvēkus, vieni sāka ar atmiņām par barikāžu veidošanu, citi uzsvēra neziņu, vēl citi – kopības sajūtu, bet visus vienoja degsme par brīvu Latviju, gaišas domas par nākotni. Tā arī izveidojās vitrāžas nosaukums – tā ir piemiņas zīme brīvības aizstāvjiem un brīvas valsts nākamajām paaudzēm. Kaut kas gaišs.

Patiešām man vairs nekad un nekur nav bijusi tik skaidra sajūta: "šeit nu ir tā brīvā Latvija", kādu to sajutu Doma laukumā pie ugunskuriem 1991. gada janvārī. Tur tiešām bija brīva Latvija – tik vienota, latviska un trausla reizē.

Dzintars. Tieši tā. 70.–80. gados ne uz kādu ārējo brīvību nevarēja cerēt, bet vismaz inteliģences daļa centās iet uz iekšējo brīvību. Kad tika iets arī uz fizisko brīvību, barikādes tiešām kļuva par pašu izteiksmīgāko manifestāciju, tā jau bija visas tautas kustība, ne vairs tikai kādas atsevišķas grupas nopelns. Patiesībā brīvību izcīnīja Latvijas lauki. Pie ugunskuriem sēdēja tie, kam Rīgā nebija dzīvokļu, kur nakti pārgulēt. Atceros, kā gāju pa Doma laukumu, piestāju pie ugunskura pasildīt rokas, un veca māmuliņa nāca man klāt un deva cimdus... Tas laiks tiešām bija unikāls – tā vienotības un brīža atbildības apziņa, un pēc tam tās sajūtas neatgriezās.

Laikā starp barikādēm un 1991. gada augusta puču inteliģence pazuda no cīnītāju loka, tas mani uztrauca visvairāk. Taču izturējām arī to. Tas tiešām ir liels brīnums – divu miljonu tautai dabūt savu valsti.

Kā mākslinieks jūtas brīvā valstī? Padomju režīms jau pret mākslu nebija vienaldzīgs, mākslinieks vienmēr juta, ka viņam kāds seko, par viņu interesējas.

Dzintars. Tagad mākslinieks beidzot ir atkal atguvis savu statusu sabiedrībā, jo bez radošuma vairs nevar iztikt nedz ekonomikā, nedz ražošanā, nedz politikā – nekur. Radošā doma tagad ir vislielākā vērtība. Naudu tu vari nopelnīt un notriekt, mantu iegūt un pazaudēt, bet laba izglītība un radošs gars tev vienmēr būs līdzi un ļaus saglabāt konkurētspēju.

Kriš, kāpēc tu esi mākslinieks? Tētis lika vai ieteica?

Dzintars. Tētis neļāva.

Krišs. Domāju, ja tētis būtu baņķieris, mani interesētu banku lietas. Bet, runājot par brīvību, kas bija barikāžu aizstāvju mērķis, gribu teikt, ka brīvība dod iespēju kļūt par cilvēku. Man ir iespēja izvēlēties, ko es darīšu, kā darīšu un kur darīšu. Esmu varējis izglītoties, strādāt, iegūt pieredzi visā pasaulē un būt arī atpakaļ mājās. Mana izvēle sākās, iestājoties Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā. Iestājos pats, liekas, vecāki nemaz nezināja, ka eju kursos.

Dzintars. Es par mākslinieka profesijas izvēli dēlam biju teicis: nekādā gadījumā! Bet pēc tās vasaras konstatēju, ka viņš ir slepeni gājis kursos un jau nolicis eksāmenus, turklāt ļoti labi. Krišs mani pārsteidza kā ļoti labs zīmētājs. Ja viņš trīsarpus mēnešu laikā varēja iemācīties akadēmisko zīmējumu, gan pie labiem pasniedzējiem, man bija skaidrs – ja viņš gribēs, tad varēs.

Krišs. Rozentāļus pabeidzu kā videomākslinieks. Sākumā vēl domāju, ka būšu cieši saistīts ar glezniecību, bet tad mani arvien vairāk sāka interesēt instalācijas, skulptūra, starpdisciplināri projekti, arvien auga mans jaunības maksimālisms un ambīcijas, kā arī interese par arhitektūru. Pēc Rozentāla skolas beigšanas sāku studēt arhitektūru Kornela Universitātē Ņujorkā – studiju vietas izvēle bija saistīta ar to pašu jaunības maksimālismu, ka jābrauc studēt pēc iespējas tālāk. Mana rozentāļu izglītība bija izteikti mākslinieciska – zīmēšana, glezniecība, tēlniecība. Tā kā biju pieņēmis lēmumu studēt arhitektūru, bija jāsagatavojas. Gāju gan matemātikas, gan rasēšanas kursos, triecientempā apguvu programmas, lai man būtu instrumenti, kas ļauj izteikties arhitektūrā.

Pēc Kornela Universitātes iestājos Londonas Metropolitēna universitātē, ieguvu bakalaura grādu, un tagad man rit pēdējais maģistra gads Vestminsteras Universitātē. Universitātes izvēlējos atkarībā no tā, kas man katrā laikā bija nepieciešams, jo katra universitāte piedāvā dažādus virzienus un to apgūšanas veidus. Man arī bija svarīgi gan bakalaurā, gan maģistrā atrast tos māsterus, kuriem gribu sekot līdzi kā māceklis.

Dzintars. Krišs jau būtu varējis arī turpināt studijas Kornela Universitātē, bet mācību maksa tur ir pie 150 000 dolāru gadā. Universitātes direktors vispirms bija piedāvājis Krišam bagātu sponsoru, bet es teicu, ka tā jau nav dāvana, tātad, ja viņam nāksies atstrādāt trijos gados iztērētos 450 000 dolāru, es viņu redzēšu atpakaļ Latvijā tikai savās bērēs. Tad direktors ieteica citu risinājumu – ir Kornela pasniedzēji, kas pasniedz arī Londonā.

Krišs. Studiju laikā nācās daudz strādāt arī Rīgā pie vitrāžas. Lai pēc maģistra studijām tiktu uzņemts arhitektu cunftē, ir vēl trīs līdz pieci gadi jāstrādā un paralēli jāmācās, apgūstot ikdienišķas lietas – biroja vadīšanu, darbu ar klientiem, darbinieku pieņemšanu, darbu starptautiskajā tīklā...


Visu sarunu ar māksliniekiem lasiet žurnāla SestDiena 5. janvāra numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata