Neatņemsim internetu, ja pastučīsiet

Taisīt izrādi par "čekas maisu" lietu ir diezgan neiespējami, jo tur katra cilvēka gadījums ir pārāk atšķirīgs un līdz ar to vispārinājumus veikt ir bezjēdzīgi, – teikts Jaunā Rīgas teātra jaunās izrādes Vēstures izpētes komisija programmā. Tādā aspektā raugoties, šī izrāde varētu ilgt arī gandrīz bezgalīgi, nevis "tikai" piecarpus stundu, kurās tiek izstāstīti gandrīz vienīgi pagājušā gadsimta 80. gados vistipiskākie čekas stāsti. Tolaik Latvijā valdošā baiļu, aizdomu un paranojas atmosfēra izrādē tiek atklāta traģikomiskā gaismā, jo, kā saka režisors Alvis Hermanis, pavisam bez jokiem skatītājs tik ilgi nosēdēt nevar. Patiesībā šīs piecarpus stundas paiet gandrīz nemanot, un vienīgā neērtība sagaida tos, kuri pusdivpadsmitos vakarā pēc izrādes konstatē, ka sabiedriskais transports vairs nekursē. Lidija Doroņina-Lasmane, kuru padomju okupācijas režīms pēdējoreiz uz lēģeriem aizsūtīja tikai divus gadus pirms Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas, 1983. gadā, par pirmizrādi bija sajūsmā, daži citi turpretim saka: čekisti te vairākās ainās iznākuši gandrīz kā vienīgie normālie cilvēki. Lai gan Alvja Hermaņa paša attiecības ar čeku 80. gados ir bijušas eksistenciāli asas, tagad viņa varoņi ir vispirms tie, kuru pašsaglabāšanās instinkts ļāva saglabāties latviešu tautai, nevis tie, kuri idejas dēļ sadedzinās.

Savās dienasgrāmatās tu raksti par to brīdi, kad režisors ierauga, kā izrāde šķiļas laukā no olas. Kurā brīdī izšķīlās Vēstures izpētes komisija?

Sāksim ar to, ka izrāde radās pilnīgi nejauši. 2. aprīlī bija iecerēta pavisam cita pirmizrāde. Visu ziemu bija plānots Eimunta Nekrošus Brands, kurā vajadzētu piedalīties visam teātra kolektīvam. Gada beigās uzzinājām, ka Nekrošus izrāde nekādi nevar notikt. Sanāca trīs mēnešus garš tukšums. Tuvākajās nedēļās pirms tam vajadzēja nākt vaļā tiem maisiem. Aizbraucu uz Minheni un pirms braukšanas aktieriem teicu, lai tur acis vaļā un sāk kaut ko pētīt.

Es vēl biju Minhenē, kad aktieri man atsūtīja dažu etīžu video. Tēma ir man tik personiska un tik komplicēta, ka galīgi nebiju pārliecināts, vai tur var uztaisīt izrādi. Pats galvenais – nebija saprotams, kādā intonācijā par to var runāt. Tad viena atsūtītā etīde man atvēra acis, sapratu, kādā žanrā par to ir iespējams stāstīt uz skatuves. Tā etīde ir iegājusi izrādē: Andra Keiša ziņotājs Laimonis runājas ar elektrisko tējkannu, domādams, ka tur iekšā ir mikrofons. Sapratu to žanrisko un jēdzienisko amplitūdu, kas ir iespējama, ja par šo tēmu stāsta nevis briesmīgi nopietnām un patētiskām sejas izteiksmēm, bet tieši tā, kā tas dzīvē ir, vēl jo vairāk padomju laikos, kad tas žanrs bija pilnīga traģikomēdija, no sākuma līdz beigām.

Sapratu, ka tā ir izrādes atslēga. Atbraucu no Minhenes, un tie aktieri, kuriem bija interese piedalīties, sāka ļoti negantu pētniecības darbu. Viņi tikās ar daudziem desmitiem cilvēku, gan ar tiem, kas ir maisos, gan tiem, kas viņus vervēja. Tikās gan viens pret vienu, gan dažreiz ar visiem mums kopā. Domāju, tā neticami augstā atklātības pakāpe, kuru aktieri no intervējamajiem dabūja, radās tieši tāpēc, ka viņi ir no citas paaudzes, 80. gadu vidū šie aktieri bija bērni. Otrkārt, atklātību veicināja arī tas, ka viņi ir aktieri. Intervējamie cilvēki ar viņiem runāja daudz atklātāk, nekā runātu ar žurnālistiem vai vēsturniekiem.

Kurai vecuma grupai izrāde ir domāta vispirms? Mēs esam pieredzējuši 80. gadus, mums ir grūti iedomāties baiso pēckara gadu izjūtas, bet cilvēkiem, kas jaunāki par 30 gadiem, droši vien ir grūti iedomāties, piemēram, ka uz Kolkas ragu nedrīkstēja braukt, jo tas bija robežzonā, ka Liepājas pludmali vakaros uzara, lai redz spiegu pēdas, vai ka nevarēja brīvi aizbraukt uz Berlīni vai Helsinkiem...

Izrādē neiegāja viens stāsts par stučītāju Ventspilī, kurš sūdzējās, ka jūra izskalo ārzemju bundžas un citas mantas, cilvēki tās vāc un tādā veidā propagandē Rietumus... Kas attiecas uz izrādes auditoriju, es aktieriem uzreiz pateicu, ka ir divas iespējas – vai nu mēs taisām izrādi tiem, kas tos laikus ir piedzīvojuši, vai tiem, kas par to ir tikai lasījuši –, bet mums tā ir jātaisa, obligāti rēķinoties ar pirmo grupu, pārējie, cik nu sapratīs, tik sapratīs. Mūsdienu jauniešiem tā, protams, ir cita planēta. Vai esi dzirdējis, kā skolotājs mēģina skolēniem izskaidrot čekas lietu? "Iztēlojieties, ka jums ir jāizvēlas no divām iespējām: vai nu no šīs dienas jums atņem jebkādu pieeju internetam, mobilajiem sakariem un sociālajiem tīkliem un pārvietošanās brīvību, vai arī jums to visu atstāj, bet jums par to ir dažreiz kaut kas jāpastāsta par saviem draugiem, viņu noskaņojumu." Es šo piemēru izstāstīju saviem studentiem, un viņi kļuva ļoti domīgi.