Mūzikai jābūt veselīgai. Saruna ar komponistu Kristapu Pētersonu

No 15. septembra līdz 21. oktobrim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā būs skatāma mākslinieku Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona lielformāta skaņas skulptūra Daudzskanis. To radīt māksliniekus pamudinājis britu astrofiziķa Freda Hoila zinātniskās fantastikas romāns Melnais mākonis, kura uzmanības centrā ir jēdziens "saprašanās". Daudzskaņa autori uzsver, ka reālajā pasaulē pilnīga saprašanās ir reti sasniedzama, bet tiek nepārtraukti pieprasīta. Daudzskanis šoreiz būs mehānisks lielizmēra stabuļu instruments. Tā ieskandināšanu apsteigs Kristapa Pētersona jaundarba Bartokālā etīde pirmatskaņojums festivāla Kremerata Baltica atklāšanā Dzintaru koncertzālē 13. septembrī. 

Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona radošais trio ir viena no retajām multižanriskajām parādībām Latvijas aktuālās mākslas ainavā. Viņu kopīgā, konceptuālā izstāde Dziesma pērn ieguva Purvīša balvu. Dziesma mudināja no cita skatpunkta uzlūkot latviešu Dziesmu svētkus un to iedarbīgo kodu. Savukārt Daudzskanis ir Purvīša balvas speciālprojekts.

"Šis ir man šobrīd aktuālākais notikums," atzīst Kristaps Pētersons. Vai tā ir piedeva Purvīša balvai, kas pagājušajā gadā saņemta par izstādi Dziesma? "Drīzāk tā ir aizstāvēšana, pārbaude – vai ir bijis pareizi, ka mums iedeva balvu? Es tā to uztveru. Sajūta kā pirms eksāmena. Lielais pluss ir tas, ka tā ir vizuālā mākslā, līdz ar to Krišs un Anna iznes vislielāko smagumu. Man ir doti konkrēti uzdevumi. Varu tikai pēc labākās sirdsapziņas censties tos izpildīt," komponists paskaidro.

Kāpēc šī skulpturālā instalācija nosaukta par daudzskani? Mūzikā tas taču ir jebkas, kas ir vairāk par divām skaņām.

Ir četras stabules, katrā skan sava virstoņu rinda. Visas stabules skan vienlaikus, katra savā ritmā un tempā. Katras stabules līnija atsevišķi ir simetriska, vienāda, regulāra. Sāk visas vienlaicīgi, bet tāpēc, ka katrai ir savs temps, aiziet katra pa savu taciņu. Tomēr, kad šis simetrijas cikls ir iziets, atkal visas satiekas vienā sākumpunktā. No skaņas viedokļa šo darbu var uztvert divējādi: vai nu kā faktūras reprezentāciju, mirguļojošu fonisko lauku, vai (kā man to gribētos) kā polifoniju. Tātad – četru virstoņu rindu polifoniju. 

Kāpēc tev tā gribētos?

Tāpēc, ka tēma, ko šis darbs aplūko, ir saprašanās. Mēs katrs esam ļoti atšķirīgi jau mūsu mazās grupiņas iekšienē, bet tālāk – arī runājot globāli. Vai globalizācijas pārņemtajā pasaulē saprašanās ir vienkārša? Brīžiem šķiet, ka nē. Mūsu četrbalsīgajai polifonijai ir saskaršanās punkts, taču katrai balsij tālāk ir sava līnija. Tas nemaz nav slikti, jo mēs katrs varam dzīvot savu dzīvi, ar saviem uzskatiem. Tikai, kad runa ir par to, kas skar visus kopā, šo saprašanos ir nepieciešams rast. 

Piezemējoties mūsu ikdienā – lietderīgs padoms pirms vēlēšanām?

Par to negribētos runāt, jo no politikas neko nesaprotu un jau tā man šķiet, ka publiskajā telpā ir liela putra. Man ienāca prātā ļoti naivs risinājums šai problēmai. Kā būtu, ja tiem politiķiem, kuri vēlas balotēties vēlēšanās un nonākt lēmējvarā, būtu jāiziet gadu ilgs mācību kurss matemātikā, fizikā, ķīmijā, kultūrā, vēsturē, valodās? Dažu gadījumā – latviešu valoda, citu gadījumā – angļu vai krievu valoda. Tā, lai spektrs ietvertu sevī gan kultūru, gan zinātni, gan valodas, lai, šos kursus noslēdzot, būtu atsvaidzināta vai iegūta zināšanu bāze. Tad mēs pavisam droši varētu teikt, ka esam balsojuši par inteliģentiem cilvēkiem. Domāju, ka tā jau būtu liela uzvara. Pamatizglītība mūsu valstī laimīgā kārtā ir bez maksas, un nerastos pārmetumi par nelietderīgi tērētu valsts naudu. Varbūt (citējot Alvi Hermani) vairs nebūtu politiķu, kuri jauc "ka" un "kad"? Izvēles atbildība neapšaubāmi ir liela.