Viņa nav dzimusi latgaliete. Pēc piecpadsmit studiju un brīvmākslinieces gadiem Vācijā un Šveicē uz Latgales ciemu viņu aizvedusi un notur mīlestība. Kopā ar savu vīru podnieku un juristu Andri Ušpeli viņa audzina trīs bērnus, ar domubiedriem izveidojusi Latgales dziesmu un nošu grāmatu bērniem. Šo piektdien viņa muzicēs festivāla LNSO vasarnīca atklāšanas koncertā Bahs un Mocarts Rēzeknē Latgales vēstniecībā Gors.
"Jūtos priecīga un pagodināta par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra piedāvājumu piedalīties šajā festivālā. Ar vijolnieku, LNSO koncertmeistaru Georgu Sarkisjanu, turpināsim Baha sonāšu pētniecību – pagājušā gadā spēlējām do minora sonāti, šoreiz – sol mažorā, jo sol latīņu valodā ir saule, saule – tā ir vasara, bet vasara – vasarnīca, nu vismaz vēlamā formā. Būs labi burtiskā nozīmē uz tik saulainas nots atklāt festivālu," stāsta Ieva Saliete.
Jau no agras bērnības apgūstot mūziku, izvēlē gan laikam maz iespēju nejaušībai: jānotiek kaut kam trakam, lai novirzītos no iesāktās trases?
Varu pateikt, ka klavesīns manā dzīvē bija ļoti liela nejaušība. Kad bija jāizvēlas obligātais priekšmets, paliku pie klavesīna tikai tāpēc, ka ērģeles man nepatika vēl vairāk. Es ļoti mīlēju klavieres un klavesīnu izvēlējos, domādama, ka ar to ātrāk un vieglāk tikšu galā nekā ar ērģelēm. Bet, nonākot Freiburgā un sastopot tur tik brīnišķīgu pasniedzēju, viss mainījās. Arī tā bija nejaušība, jo es nebraucu ar nolūku studēt pie Roberta Hilla. Ja tas nebūtu viņš, es pilnīgi noteikti zinu, ka es nekļūtu par klavesīnisti. Bet nevienas meitenes no mūsu jaukās kompānijas, kurā kopā Rīgā Mūzikas akadēmijā mācījāmies klavesīnu pie Ainas Kalnciemas, gan diemžēl vairs nav Latvijā. Bijām četras. Tagad viņas dzīvo Izraēlā, Kanādā un ASV.
Atgriešanās Latvijā bija liels lūzums? Kur tavā dinamiskajā ceļā patrāpījās Latgales podnieks?!
Viss sākās tad, kad Latgalē kopā ar Ilzi Gruduli sākām veidot festivālu Baroka mūzikas dienas Rēzeknē, kas parasti notika septembra sākumā. Tā rezultātā liela daļa studentu mūsu Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedrā ir no Latgales. Vienā no šiem festivāliem satiku Andri (Ušpeli), viņš dziedāja Rēzeknes korī papildspēkos, jo vajadzēja tenoru.
Sadziedājāties?
Sanesāmies klavesīnu! (Sirsnīgi smejas, atceroties, kā kopā nesuši klavesīnu.) Tas notika tieši pirms desmit gadiem – septembrī. Šī ir mūsu iepazīšanās jubileja. Jāsvin, un mēs to darīsim. Apprecējāmies pēc trim gadiem, 2011.gadā.
Droši vien, pirmoreiz ciemojoties Pocelujevkā, likās neticami, ka drīz jau dzīvosi šajā Latgales ciematā, tālā nostūrī?
Tas ir dažu māju pudurītis, no kura līdz Rēzeknes Goram, mierīgi ejot, var aiziet pusstundā. Uz Pocelujevku aizbraucām pēc koncerta mūsu iepazīšanās dienā. Aiznesām klavesīnu un ar draugiem aizbraucām pasvinēt. Liktenīgi. To nevar izskaidrot, bet man tas bija skaidrs jau tajā vakarā. Laiku tikai prasīja tam noticēt un ņemt vērā, ko saka mana intuīcija. Taču kamermūzikas spēlēšana ļoti attīsta intuīciju, jo ir ļoti jāizjūt saspēles partneri, situācija un arī sevi.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 24.-30. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
TrollisJT > brīvmāksliniece