Taču izglītības sistēmā netrūkst pārbaudes akmeņu, uz kuriem, lai cik enerģiski sācis, klupis ne viens vien Seiles priekšgājējs amatā. Šobrīd aktuālākais ir skolotāju atalgojuma reforma, kurai būtu jāievieš skaidrāki darba samaksas kritēriji, vienlaikus izvairoties no nivelēšanas šā darba novērtējumā — jo ikviens no mums ir mācījies skolā un zina, ka starp sliktu un labu pedagogu attālums ir lielāks nekā starp Marsu un Veneru.
Fragments no intervijas:
Jūs esat teikusi, ka lauku skolu, it īpaši lauku vidusskolu skaits arī turpmāk samazināsies. Vai ministrija turēsies pie nodoma noteikt minimālo skolēnu skaitu — 12 skolēnu, lai varētu atvērt 10.klasi?
Jā, mēs ar šiem Ministru kabineta noteikumiem virzāmies uz priekšu. Vārdi, kurus visu laiku pieminu, — kvalitāte, pieejamība un izmaksu efektivitāte — patiesi ir realitātes diktēti. Nevienā brīdī neesmu apgalvojusi, ka nevarētu būt kvalitatīva skola ar desmit bērniem vidusskolā, bet tad katram bērnam būs vajadzīgi divi skolotāji, pienācīgas fizikas un ķīmijas laboratorijas, pienācīgs nodrošinājums humanitārajām zinātnēm. Ir taču skaidrs, ka tas kaut ko maksā. Neviena valsts pasaulē, arī krietni bagātāka par Latviju, nevar kaut ko tādu atļauties. Aizvadītajā mācību gadā Latvijā bija vairāk nekā 30 vidusskolu, kurās 10.klase vispār nebija atvērta; 11 šādas skolas atradās Rīgā. Tāpēc gribētu teikt, ka minimālā skolēnu skaita noteikšana ir loģiska tajā situācijā, kurā esam.
Otrs arguments, ko vēlos minēt: ja paraugāmies uz Rīgas Tehniskās universitātes tikko atvērto vidusskolu, tur bija milzīgs konkurss, apmēram 14 bērni uz vienu vietu 10.klasē. Tajā klasē no 24 bērniem septiņi ir rīdzinieki, pārējie ir lauku bērni, kuri uz šo skolu brauc vairāk nekā simts kilometru un ir gatavi dzīvot kopmītnēs. Pieņemu, ka ir pieprasījums pēc spēcīgām vidusskolām, un mans aicinājums ir apvienot ļoti sadrumstalotos resursus vidējai izglītībai un veidot stipras vidusskolas visā Latvijā. Bērni nav vainīgi, ka viņi ir piedzimuši nepareizā vietā, kur nav stipras vidusskolas.
Vai tajā vietā varētu palikt pamatskolas?
Protams. Tas ir noticis iepriekšējā periodā — vidusskolas pārveidojas par pamatskolām, citas apvienojas, reorganizējas.
Kas notiks ar skolotājiem, kuri šajās skolās mācīja vidusskolas priekšmetus? Pilsētās, uz kurām brauks skolēni, priekšā jau būs citi skolotāji.
Kādam būs iespēja strādāt turpat vai kaimiņu skolā, kādam varbūt būs jādomā par citu darbu.
Desmit gadu laikā Latvijā skolēnu skaits ir sarucis no 300 000 līdz 200 000, bet skolotāju skaits samazinājies daudz lēnāk: no 28 000 līdz 23 000. Skolēnu skaits uz vienu pedagogu mums ir zemākais Eiropas Savienībā. Vai tas nozīmē, ka skolotāju skaitam būtu jāsarūk, lai varētu palielināt skolotāju algas?
Tā ir taisnība. Bet ar skolotāju skaitu jābūt piesardzīgam. No vienas puses, nav pareizi, ka skolotāji strādā uz ļoti mazām slodzēm un līdz ar to nevar nopelnīt pienācīgu algu. No otras puses, ir labi piemēri, kad, piemēram, zinātnieks fiziķis pāris dienu nedēļā strādā skolā un māca fiziku vidusskolēniem. Viņam nav pilna slodze, un, formāli raugoties, varētu teikt, ka viņš palielina skolotāju skaita statistiku, bet šī pieredze bērniem ir ļoti vērtīga.
Tomēr tai nevajadzētu būt normai, ka skolā ir daudz skolotāju, kas strādā nepilnu slodzi. Tam drīzāk vajadzētu būt izņēmumam ar pamatojumu. Normai jābūt skolotājam, kas strādā pilnu laiku — tā iemesla dēļ, ka skolotājs nav tikai cilvēks, kas atnāk un pamāca fiziku vai matemātiku, bet cilvēks, kurš katru dienu ir iesaistīts attiecībās, bērnu kolektīva dinamikā, viņam bieži nākas risināt dažādas sadzīves problēmas, kas radušās no sociālajām problēmām mājās.
Ko izglītības sistēma var darīt, lai mazinātu psiholoģisko slodzi, ko rada tas, ka vienā klasē mācās bērni, kuru vecākiem ir stipri atšķirīgs ienākumu līmenis?
Mums ir vajadzīgi ļoti spēcīgi skolotāji, kas ir ne tikai profesionāļi tajā jomā, ko viņi māca, bet arī labi saprot attīstības psiholoģiju un grupu dinamiku.
Varbūt vajadzētu visur ieviest skolas formas?
Tam ir plusi un mīnusi. Mīnuss, ko pauduši daudzi bērni un vecāki, — skolas formas nonivelētu bērnu radošumu un individualitāti. Bet ir arī plusi, tāpēc daudzas skolas izvēlējušās ieviest formas. Tās it kā palīdz notušēt sociālās atšķirības, bet neaizmirsīsim, ka vecāku turīgumu parāda ne jau tikai apģērbs, bet arī, piemēram, telefons, kurpītes... Bet ceru, ka mēs Latvijā nenonāksim tādā situācijā, kad skolas noslāņosies pēc vecāku turīguma līmeņa, kā tas ir dažviet citur pasaulē. Es negribētu dzīvot tādā Latvijā, kurā ir bagāto rajoni un trūcīgo rajoni un attiecīgas skolas.
Visu interviju ar Mārīti Seili lasiet žurnāla Sestdiena 11.septembra numurā!