Šī gada martā kroņvīruss apgrieza otrādi visu pasauli un pilnīgi mainījās arī izglītības iegūšana. Dažiem pēkšņi tā kļuva vieglāk sasniedzama, bet citiem katra mācību druska bija rūpīgi jāplāno un jāizmoka.
Pārmaiņas kovidlaiks ieviesis arī hobiju izglītībā jeb tajās mācībās, bez kurām it kā var iztikt, tomēr tās ir vajadzīgas, ja gribas gandarījumu un vienkārši trenēt smadzenes un rumpi. Tik daudz kā vēl nekad savā Facebook lentē var manīt piedāvājumus tiešsaistē apgūt dažādas valodas. Tiesa, sākoties ārkārtas situācijai, es sapratu, ka manas poļu valodas mācības neizdosies atsākt, jo valodā, kurā ir trīs veidu "š" un "ž", kas skan praktiski vienādi, pasniedzējam ir jābūt cieši klāt, lai apmēram nojaustu nianses. Mans poļu valodas pasniedzējs šai atziņai piekrita: it kā online stundas varot taisīt, un tādas viņš arī ir veidojis citiem gribētājiem, bet tas neesot tas.
Tāpat, par lielu prieku man, popularitāti ieguvušas sporta nodarbības internetā. Došanās uz sporta klubu man vispār nešķiet pievilcīga iespēja, jo kaut kur jāiet! Es knapi sevi spēju motivēt vingrot, kur nu vēl kaut kur iet, lai to darītu! Un par godu man un līdzīgiem (slinkiem un/vai aizņemtiem) cilvēkiem sporta stundas videoformātā radījuši gan speciālisti Latvijā, gan Žans Klods van Damme – viņa YouTube kanālā tagad ir atklāts, kas jādara, lai varētu nostāties špagatā jebkurā dzīves situācijā.
Taču pārmaiņas, kas ietekmēja gandrīz ikvienu Latvijas ģimeni, bija tās, kas saistītas ar izglītību, ko bauda daudz vairāk cilvēku, nekā mācās poļu valodu vai spēj nostāties špagatā, – bērnudārzos, skolās un augstskolās ikdienas dzīve pēkšņi risinājās pilnīgi citādi. Pirms tam ilgi tika domāts par to, kā, kad un kāpēc varētu piedāvāt kaut kādus virtuālus risinājumus, toties tagad tas notika vienā rāvienā. SestDiena pētīja, cik viegls un vērtīgs tas "viens rāviens" bijis gan mācībspēkiem, gan tiem, kuru dēļ izglītības sistēma vispār pastāv, – topošajiem un esošajiem skolēniem un studentiem.
interesanti, un var ēst visu
Bērnudārzi bija īpaši ar to, ka atšķirībā no skolām tie bija vaļā un, ja galīgi nebija kur likt mazo, varēja vērt dārziņa durvis arī ārkārtējā stāvokļa laikā. Raksta autores pusotrgadīgais dēls pēc pandēmijas starta mēnesi palika mājās kopā ar mammu un tēti, bet šī pirmā mēneša laikā vecāki saprata: darbs no mājām ar bērnu nav iespējams. Tā kā nauda nāk tikai par izdarīto, nevis iecerēto, tika pieņemts lēmums atsākt bērnudārza gaitas. Tas bija lielisks lēmums, jo dēls ir viens no tiem, kas mājās ēdienu izvēlas visai cimperlīgi, bet dārziņā ēd visu. Izrādījās, ka līdzīgi bijis arī citu puikas kolēģu ģimenēs – vienu mēnesi uz dārziņu nāca tikai divi bērni, bet jau aprīļa vidū vecākiem sagribējās ēst un bērnu skaits grupiņā pietuvojās ikdienišķajam līmenim.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 12. - 18. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!