Lai arī šobrīd oficiālajā līmenī pie ekonomiskajām, politiskajām un vēl citām dažāda līmeņa problēmām tradicionāli un neatkarīgi no valsts vai institūcijas tiek vainota koronavīrusa pandēmija, ne mazāk izplatīts ir arī viedoklis, ka Covid-19 ir tikai saasinājusi daudzas jau tāpat pastāvošas problēmas un tendences. Nenoliedzot nedz vīrusa esamību, nedz bīstamību, šā viedokļa aizstāvji mēdz norādīt, ka Covid-19 slimība daudzu valstu politiķiem ir kļuvusi par ideālu attaisnojumu neizbēgamajai ekonomiskajai krīzei un rietumvalstu virzītā globalizācijas modeļa sabrukumam. Ja nebūtu sākusies pandēmija, par šīm katastrofām nāktos atbildēt konkrētiem politiķiem vai politiskajiem spēkiem, taču tagad pie visa var vainot vīrusu un uzsvērt, ka valstu līderu elite tikai varonīgi cīnās ar Covid-19 radītajām problēmām.
Neatkarīgi no tā, kura no abām versijām ir tuvāka patiesībai, ir pilnīgi skaidrs, ka koronavīrusa pandēmija paliks vēsturē kā faktors, kas būtiski mainījis ne tikai daudzus ikdienas paradumus, bet arī politiskos un ekonomiskos procesus. Versijas par to, kādas būs pārmaiņas globālā mērogā, gan ir pat vēl atšķirīgākas nekā versijas par ekonomiskās krīzes patiesajiem cēloņiem, tomēr vismaz dažas būtiskas tendences ir iezīmējušās skaidri un, visticamāk, kļuvušas neatgriezeniskas. Šī iemesla dēļ visdažādākajos analītiskajos centros jaunā situācija tiek steigšus vērtēta un piedāvātas tai atbilstošas nākotnes vīzijas.
Ekonomiskais nacionālisms
Pēc daudzu ekspertu domām, pati galvenā no šobrīd vērojamajām tendencēm ir valstu vai to apvienību ekonomiskais nacionālisms jeb egoisms, kas stājas globalizācijas vietā. Kā izdevumam Foreign Policy norādījusi, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) – vienas no galvenajām liberālo globalizāciju virzošajām institūcijām – galvenā ekonomiste Gita Gopinata, ''tikai dažu nedēļu laikā virkne dramatisku notikumu, kā cilvēku traģiska bojāeja, globālo piegādes ķēžu paralīze, problēmas ar medicīnas preču piegādēm pat sabiedroto starpā un pats lielākais kritums ekonomikā kopš 1930. gadiem, ir uzskatāmi nodemonstrējuši, cik ievainojamas ir atvērtās robežas''.
Vienlaikus ekonomiste uzskata, ka atbalsts globalizācijai ir sācis mazināties jau pirms Covid-19 pandēmijas un koronavīruss ir tikai paātrinājis ieguvumus un zaudējumus no globalizācijas pārvērtēšanas procesa.
Tostarp globālajās piegāžu ķēdēs iesaistītie uzņēmumi ir pārliecinājušies, cik bīstama kritiskās situācijās ir to atkarība no piegādātājiem, kas atrodas kaut kur otrā pasaules malā. Attiecīgi nākotnē šie uzņēmumi centīsies nodrošināties, lai šādas situācijas neatkārtotos, tostarp veidojot daudz mazāk globālas, galvenokārt lokālas piegāžu ķēdes. Savukārt nacionālās valstis vai to apvienības stimulēs savus uzņēmumus to darīt, kā arī centīsies atgriezt ražojošos uzņēmumus savās teritorijās, lai būtu drošas, ka nākamajās iespējamajās krīzēs to iedzīvotāji būtu nodrošināti vismaz ar stratēģiskām pirmās nepieciešamības precēm.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 19. - 25. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!