Lai arī ebreju un arābu domstarpībām ir ļoti sena vēsture, par mūsdienu karu un konfliktu cēloni kļuva pagājušā gadsimta pirmajā pusē vērojamā aizvien biežākā ebreju atgriešanās Palestīnā – viņu senču dzimtenē – un vēlme izveidot tur savu valsti. Palestīnas arābi šīs zemes uzskatīja par savām, kas neizbēgami noveda pie konfliktiem.
Kamēr Palestīnu pārvaldīja Lielbritānija, konfliktus vairāk vai mazāk izdevās apslāpēt, tomēr pēc lēmuma par ebreju valsts Izraēlas izveidi šāda ierobežojoša faktora vairs nebija. Arābi atteicās atzīt Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu un sāka karu pret jauno valsti, kas vēsturē palicis kā Neatkarības karš jeb 1947.–1949. gada karš un vienlaikus arī kā lielāko upuru skaitu ebreju vidū (ap 6000 kritušajiem) prasījušais karš.
Kopš tā laika Izraēla vienmēr atradusies naidīgi noskaņotu valstu ielenkumā un ir notikuši vēl četri lielāka mēroga kari: Suecas krīze 1956. gadā, Sešu dienu karš 1967. gadā, Pastarās dienas karš 1973. gadā un Pirmais Libānas karš 1982. gadā. Pie jau minētajiem bieži, taču ne vienmēr tiek pieskaitīts arī Otrais Libānas karš 2006. gadā. Visi šie konflikti (daļēji izņemot Otro Libānas karu) vienmēr noslēgušies ar pārliecinošām Izraēlas uzvarām, bet viens no būtiskākajiem to rezultātiem bijis gan visas Palestīnas, gan atsevišķu citu kaimiņu teritoriju nonākšana Izraēlas kontrolē. Tas vienmēr ticis pamatots ar drošības apsvērumiem – bez šādas kontroles Izraēlas Valsts aizsardzība kļūtu problemātiska.
Pēc aukstā kara beigām bija mēģinājums atrisināt arī šo jautājumu – tika parakstītas Oslo vienošanās, bet vēlāk izveidota palestīniešu autonomija ar cerību, ka perspektīvā Palestīna kļūs par neatkarīgu valsti.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13. - 19. oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!