Grenlandes pirkšana – solis atpakaļ vēsturē

Teritoriju pirkšanas un pārdošanas prakse nāk galvenokārt no viduslaiku Eiropas, kurā tā bija ļoti izplatīta. Gan karaļi, gan mazākas raudzes valdnieki tirgojās ar teritorijām, to iedzīvotāju viedokli, protams, neprasot. Darījumu iemesli bija gan ekonomiski un politiski apsvērumi, gan juridiska karadarbības rezultātu noformēšana. Šādos gadījumos vispārpieņemta tradīcija bija, ka pēc kādu teritoriju iekarošanas un pamiera noslēgšanas valdnieki vienojās par kompensāciju zaudētājam par oponenta kontrolē pārgājušajām teritorijām. Šādas vienošanās oficiāli tika dēvētas par pirkšanas un pārdošanas līgumiem un de facto bija vērā ņemama feodālās tiesību sistēmas sastāvdaļa. Piemēram, Krievijas valdnieks Pēteris I no Zviedrijas par diviem miljoniem sudraba jefimku (Krievijā tā tika dēvēti dālderi) nopirka pirms tam iekaroto Livoniju jeb mūsdienu Latviju un Igauniju. Šāda vienošanās bija nepieciešama juridiskai un vispāratzītai kara rezultātu noformēšanai.

Mainoties Eiropas politiskajai iekārtai un veidojoties nacionālajām valstīm, sāka mainīties arī tiesību normas, un teritoriju pirkšana un pārdošana kopā ar visiem iedzīvotājiem, neprasot viņu viedokli, pakāpeniski izzuda – XIX gadsimta Eiropā tā vairs nebija populāra, bet pēc I pasaules kara jau bija izzudusi pavisam. Tas, protams, nenozīmē, ka valstis pārtrauktu slēgt teritoriālos darījumus, tomēr par prioritāro kļuva nevis monarhu griba, bet nacionālās vienotības princips, kura ietvaros priekšroka tika dota teritoriju maiņai. Uz nacionālajiem jautājumiem mēdza atsaukties arī militāro konfliktu uzvarētāji, kuri tostarp uzsvēra, ka tautiešu apvienošanās (vai jebkāda cita iekaroto zemju iedzīvotāju brīvā griba) ir tikai taisnīgs kara iznākums, par kuru nekādas kompensācijas nevienam nepienākas. Pēdējā robežu pārzīmēšana Eiropā, jāatgādina, notika pēc II pasaules kara beigām, turklāt arī var teikt, ka šis karš pilnībā noslēdzās tikai ar Vācijas atkalapvienošanu.

Toties tā dēvētajā Jaunajā pasaulē tirdzniecība ar zemēm pilnā sparā ritēja vēl visu XIX gadsimtu un arī XX gadsimta sākumā, un galveno lomu šajos darījumos spēlēja ASV, kas paspēja nopirkt gandrīz pusi savas mūsdienu teritorijas. Vispirms angļu, franču, holandiešu un vēl citi kolonisti pirka zemes no indiāņu ciltīm (ieskaitot leģendāro darījumu, kad sala, uz kuras šodien atrodas Manhatana, tika nopirkta par krellēm 24 ASV dolāru vērtībā), tomēr īsteni vērienīga teritoriju iegāde izvērtās tikai pēc tam, kad ASV izcīnīja neatkarību no Lielbritānijas.

Jaunu teritoriju iegāde turpinājās no 1803. līdz 1917. gadam, un mums vislabāk zināmā Aļaskas iegāde no cariskās Krievijas 1867. gadā nepavisam nav pats lielākais šāda veida darījums.
 

Banku laimests

Par lielāko pirkumu (gan ne naudas izteiksmē) var uzskatīt pašu pirmo šāda veida darījumu – franču kolonijas Ziemeļamerikā jeb Luiziānas iegādi no Napoleona Francijas 1803. gadā par 15 miljoniem toreizējo ASV dolāru jeb 80 miljoniem toreizējo Francijas franku. Visi ASV valdības tēriņi, ieskaitot kredītprocentus, beigās sasniedza 23,2 miljonus dolāru. Rezultātā, samaksājot septiņus centus par hektāru, ASV sev pievienoja 2,1 miljonu kvadrātkilometru zemju, kurās šobrīd pilnībā atrodas sešas ASV pavalstis (Ārkanzasa, Misūri, Aiova, Oklahoma, Kanzasa un Nebraska) un kuras lielākā vai mazākā mērā veido vēl deviņu ASV pavalstu teritorijas. Tostarp, protams, tika iegādāta gandrīz visa šodienas Luiziānas pavalsts teritorija, ieskaitot Ņūorleānas pilsētu. Papildus tam franči pārdeva ASV arī atsevišķas savas kolonijas mūsdienu Kanādā (šobrīd zemes, kas uz laiku tika iekļautas ASV, ir daļa no Kanādas Albertas un Saskačevanas provinces).

Vēsturē šis darījums, kura rezultātā ASV ieguva 23% no savas šodienas teritorijas, ir iegājis kā Luiziānas pirkums (Louisiana purchase), un par tā iemeslu kļuva tirdzniecības strīdi – Spānijas liegums amerikāņiem tirgoties caur ļoti nozīmīgo Ņūorleānu, kuras statuss tobrīd bija samērā neskaidrs. Franču kolonistu dibinātā Ņūorleāna 1762. gadā kļuva par oficiālu Spānijas valdījumu, un, lai gan 1800. gadā Francija to atguva, Spānija saglabāja ievērojamu ietekmi uz pilsētu, un spēkā palika arī aizliegums tirgoties ar amerikāņiem. Tā kā šī tirdzniecība ASV bija ļoti svarīga, valdība sāka neoficiālas sarunas ar Franciju par Ņūorleānas pilsētas iegādi, piedāvājot par to desmit miljonu dolāru.

Sākotnēji Napoleona Francija, protams, plānoja saglabāt kolonijas Amerikā, tomēr situācija izvērtās frančiem reti nelabvēlīga. Revolūcija Francijā noveda pie plašiem nemieriem vairākās tās Amerikas kolonijās, bet Napoleona militārās ambīcijas Eiropā neļāva nosūtīt nemieru apspiešanai nepieciešamos spēkus. Turklāt franču Amerikas kolonijās izcēlās vēl arī drudža epidēmija, kurā mira trīs no katriem četriem koloniālo spēku karavīriem – ap 20 tūkstošiem cilvēku, ieskaitot šo spēku virspavēlnieku, Napoleona znotu, ģenerāli Šarlu Leklerku.

Epidēmijas nobiedētie franči 1802. gadā izveda savu karaspēku no kolonijām, bet pats Napoleons radikāli pārskatīja savu attieksmi pret zemēm Jaunajā pasaulē (tostarp apzinoties, ka ASV vai Lielbritānija var tās vienkārši iekarot un Francija nespēs izrādīt nopietnu pretestību). Līdz ar to amerikāņi saņēma negaidītu priekšlikumu – nopirkt visu toreizējo Luiziānu un vēl dažas kolonijas Kanādā par ļoti pieticīgajiem 15 miljoniem dolāru (ASV, jāatgādina, tikai par Ņūorleānu vien jau bija gatavas maksāt 10 miljonu). Šis piedāvājums pamatīgi šokēja ASV, jo runa bija par teritorijām, kas divas reizes pārsniedza toreizējo ASV platību, turklāt franču koloniju ekonomika (ieskaitot verdzību) un politiskais noskaņojums tajās (franču kolonisti deva priekšroku koloniju neatkarībai) visai jūtami atšķīrās no ASV. Tas, kā uzskatīja daļa amerikāņu politiķu, slēpa nākotnes konfliktu iespējas, un šīs prognozes arī piepildījās pilnā mērā. Jāatgādina, ka vēlākais pilsoņu karš ASV, kura galvenais iemesls bija nevis attieksme pret verdzību, bet gan atšķirīgi priekšstati par ASV politisko iekārtu – ziemeļu vienotās valsts piekritēji karoja pret dienvidu pavalstu neatkarības piekritējiem –, ritēja galvenokārt starp sākotnējo ASV un bijušajām franču kolonijām.

Vēl viens iemesls šaubām bija fakts, ka ASV konstitūcija neparedzēja teritoriju iegādi no citām valstīm, un tādēļ ASV trešo prezidentu Tomasu Džefersonu nopietni uztrauca darījuma likumība. Tomēr, tā kā piedāvājums bija reti izdevīgs un tirdzniecība caur Ņūorleānu ļoti svarīga ASV ekonomikai, Džefersons izšķīrās to pieņemt. Te vēl jāpiebilst, ka tā īstenošanai nepieciešamo līdzekļu ASV nebija, tādēļ tika izlaistas īpašas obligācijas, kuras steigšus par zemāku cenu nekā to nomināli tika samainītas pret naudu Amsterdamā. Lai arī darījuma galvenā finansētāja bija britu Baringu banka, Londonā tas nebija iespējams, jo Francija un Lielbritānija atradās karastāvoklī, un nācās iesaistīt arī Hopu banku Amsterdamā. Rezultātā Napoleons saņēma tikai 8,8 miljoniem dolāru līdzvērtīgu summu, toties abas bankas no ASV ar laiku iekasēja gandrīz divas reizes vairāk līdzekļu. Visas vienošanās tika parakstītas 1803. gadā, bet pilnībā darījums tika noslēgts 1804. gadā, kad 10. martā Sentluisā arī notika oficiālā Luiziānas nodošanas ASV ceremonija.
​

Darījumi gadsimta garumā

Ir virkne vēsturnieku, kuri Luiziānas iegādi uzskata par vienu no vissvarīgākajiem brīžiem ASV vēsturē – pat sava veida lūzumpunktu, jo līdz ar to ASV trīskāršoja savas teritorijas un ievērojami palielināja iedzīvotāju skaitu. Attiecīgi pieauga arī savienoto valstu ekonomiskais, politiskais un militārais potenciāls. Tāpat Luiziānas iegāde kļuva par precedentu citiem vērienīgiem valsts paplašināšanas darījumiem uz teritoriju iegādes rēķina.