Vispirms Turcijas premjerministra, bet kopš 2014. gada Valsts prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana īstenotā politika visā viņa nu jau gandrīz divas desmitgades ilgajā varas periodā raisījusi ļoti pretrunīgus vērtējumus. Iekšpolitikā Erdogans ir spējis pārvērst Turciju no parlamentāras demokrātijas par prezidentālu (un, pēc kritiķu domām, arī lielā mērā autoritāru valsti), pie viena atbrīvojoties no saviem galvenajiem politiskajiem oponentiem, kā arī līdz minimumam samazinot valstī (un arī reģiona valstīs) ļoti nozīmīgo bruņoto spēku lomu politikā. Tas novedis arī pie tā, ka Turcijas prorietumnieciskā orientācija ir nonākusi zem lielas jautājuma zīmes.
Savukārt starptautiskajā politikā Erdogana Turcija, neraugoties uz tās NATO dalībvalsts un ļoti ciešas Rietumu sabiedrotās statusu, demonstrē gluži vai neticamus panākumus, manevrējot starp Rietumiem un Austrumiem. Turklāt – šo manevru rezultāti gandrīz nemainīgi noved pie ģeopolitiskiem ieguvumiem tieši Turcijai. Izdevums Foreign Affairs savulaik atzinis, ka Erdogans ir politiķis, kurš lieliski jūt pieļaujamās robežas un nosacītās sarkanās līnijas, kas tā arī paliek nepārkāptas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 30.septembra - 6. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!