Dzejnieks Veļimirs Hļebņikovs krājumā Pļauka sabiedrības gaumei 1912. gadā esot apcerējis valstu krišanu un izspļāvis frāzi: "Kaut kāds 1917." Vēlāk kāds to pamanījis un atzinis par pravietisku. Šis izteikums izmantots par virsrakstu plašai krievu mākslas izstādei Tretjakova galerijā.
Neesmu pētījis, kas oktobra revolūcijas simtgades atzīmēšanā notiek tās šūpulī Pēterburgā, taču oktobra sākuma novērojumi Maskavā ļauj domāt, ka apaļā jubileja netiks svinēta ar pārāk lielu vērienu. Un tomēr boļševiku apvērsuma vēlākās sekas, kas ilga vairāk nekā 70 gadu, joprojām atstājušas pēdas Maskavas pilsētvidē un domāšanu ietekmē joprojām.
Sadzīvo pretrunas
No padomju mantojuma atteikties Maskava nespēj, vienlaikus tajā pieminekļu veidā iemūžināti arī Krievijas cari un garīgie vadītāji. Un, kā esmu dzirdējis vairākus cilvēkus te, Latvijā, vaicājam – kāpēc tie, kas ar putām uz lūpām aizstāv cara Nikolaja Otrā piemiņu, protestējot pret filmu Matilde, kurā caram ir romāns ar balerīnu, vienlaikus neprotestē, ka Nikolaja slepkava Ļeņins joprojām guļ mauzolejā pilsētas centrā, kur viņu var apmeklēt trīs stundas dienā?
Nevienu neizbrīna arī tas, ka Kristus Glābēja katedrālē, kas tika uzcelta pilnīgi no jauna Staļina laikā sagrautās vietā, suvenīru kioskā tirgo mazus rotaļu tanciņus un mūzikas lādītes, kas atskaņo Piemaskavas vakarus – lirisku, tomēr izteiktu padomju laika dziesmu.
Pie Ļeņina šoreiz negāju, jo to ar fotogrāfu Aivaru Liepiņu izdarījām jau 2010. gadā, kad palikām Maskavā mazliet ilgāk pēc toreizējā Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītes. Tad gan trāpījām uz Staļina dzimšanas dienu, piedzīvojot mītiņu ar sarkaniem karogiem un kaismīgām runām. Šoreiz vienīgā politiski iekrāsotā aktivitāte, ko gadījās redzēt, bija kāda armijas drēbēs tērptu ļaužu bariņa priekšnesums pie pieminekļa maršalam Žukovam netālu no Kremļa. Viņi sparīgi dziedāja Svēto karu.
Savukārt Manēžas laukums bija pieblīvēts ar skulptūrām no ķirbjiem – ne tāpēc ka tuvotos Visu svēto diena, bet tāpēc ka rudens un ražas svētki. Nezinu, vai tas ir Staļina laika dramaturģijā slavētais maskaviešu raksturs vai īpatnība, bet man pirmajās dienās Maskavā nācās pierast pie tā, ka apkalpojošajā sfērā neviens nesaka lūdzu. Saka: "Runājiet tālāk!", "Klausos jūs.", bet nav lūdzu. Tas ir sīkums un pat ne nelaipnība. Vienkārši stils. Atcerējos veco teicienu, ka Maskava nav Krievija. Bet nudien nav ne jausmas, kā ar laipnības izpausmēm ir Pleskavā, Jekaterinburgā vai Vladivostokā.
Vairāk par Ata Rozentāla redzēto Maskavā lasiet žurnāla SestDiena 3.-9. novembra numurā!
lasīju
rekur
zvirbulēns