Būdama latgaliete un dziļi ticīga katoliete, 1924.gadā dzimusī Martuževa dzejoļus rakstīja latviešu literārajā valodā. To publicēšana līdz pat 1990.gadam nebija iespējama, jo 1951.gadā pēc piecu gadu dzīves pagrīdē dzejnieci apcietināja un notiesāja uz 25 gadiem Sibīrijā. Liktenis viņai lēma daudz ātrāku atgriešanos dzimtenē — 1956.gadā. Martuževa jau pēc Staļina nāves, bet vēl Sibīrijā, Taišetas trasē, iepazinās ar citām ieslodzītajām — Aleksandra Čaka mūzu, tulkotāju Mildu Grīnfeldi un Maiju Silmali. Grīnfelde vēlāk bija viena no nedaudzajām, kas zināja Šekspīra autorības problēmai līdzīgu noslēpumu — to, ka divu 80.gados iznākušo Evas Mārtužas dzejas grāmatu autore pēc abu personu vienošanās patiesībā bija viņas vīra māsīca Broņislava Martuževa.
"Varu apzvērēt, ka pēc tam, kad literārā žurnāla Karogs 1990.gada 1.numurā biju publicējusi rakstu par to, ka īstā autore ir Martuževa, nebija neviena, kas man nāktu klāt un teiktu: "Es to jau zināju," tagad stāsta Karoga toreizējā redaktore Māra Zālīte.
Martuževa mantojumā ir atstājusi ne tikai vēl nepublicētus dzejoļus, bet arī dienasgrāmatas. Lai gan tās viņa jau pirms laba laika ir nodevusi Rakstniecības un mūzikas muzejam, dienasgaismu tām vēl nav lemts tik ātri ieraudzīt — Martuževa ir noteikusi, ka arī pēc viņas nāves tās kādu laiku nav publicējamas. Dzejnieces pēdējo 20 gadu uzticības persona, literatūrpētniece Anna Egliena to skaidro ar dzejnieces nevēlēšanos kādu aizskart. Savās dienasgrāmatās Martuževa bija tikpat tieša kā dzīvē un dzejā. Cits jautājums, vai objektīva. Martuževa, kā jau parasti lielas personības, varēja būt vērtējumos ļoti kategoriska. Turklāt savā dienasgrāmatā viņa nerakstīja ar tādu iekšējo cenzūru, kā rakstot citiem. "Ko viņai tajā brīdī bija svarīgi norakstīt no sevis, to rakstīja," secina Egliena.
Vairāk par leģendāro dzejnieci un teicēju Broņislavu Martuževu lasiet Sestdienā!