Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Sestdiena, 16. novembris
Glorija, Banga

Nevajag lēkt Daugavā!

Aktrisei Esmeraldai Ermalei atkailinātība patīk literatūrā, nevis mūsdienu dzīvē. Dailes teātra Kamerzālē viņa tagad divatā ar Daini Grūbi izspēlē "labu literatūru" — Dmitrija Petrenko iestudējumu Visas manas grāmatas. 

Nāciet uz šo izrādi, jo tagad modē ir lasīšana, un mēs izrādē palīdzēsim jums izlasīt vienu labu romānu, — vaicāta par jauno izrādi Visas viņas grāmatas, kuru kopš 19.novembra rāda Dailes teātra Kamerzālē, saka Hannas lomas tēlotāja Esmeralda Ermale.

Dailē uz skatuves aktrise ir jau 40 gadu, viņas lomu skaits ir iespaidīgs, tomēr tautas atmiņā visupirms paliek septiņpadsmitgadīgās Ermales spēlētā bārenītes ētiskā ideāla nesēja Baibiņa Gunāra Pieša filmā Pūt, vējiņi!. Ermale pati gan saka, tolaik viņa Baibiņu esot nevis spēlējusi, bet pati arī bijusi tā Baibiņa. Viņas garo matu aktrisei tagad vairs nav, bet no bārenītes tikuma jeb konservatīvām vērtībām Ermale gan neatsakās, nesot tās ar zināmu lepnumu.

Jaunā "literārā" izrāde ir Bernharda Šlinka (1944) romāns Priekšlasītājs Justīnes Kļavas dramatizējumā, tas vēsta par pēckara laiku Vācijā, kad sākās lielās holokausta prāvas. Uz šā vēsturiskā fona risinās netipisks mīlas stāsts, kas pārsteidzoši attīstās un savijas neatšķetināmā mudžeklī. "Strādāt pie šīs izrādes man ir bauda, jo tā ir laba literatūra,"Ermale atzīstas, ka divi mēneši darbā pie izrādes ir drūmo rudeni pārvērtuši par viegli pavadāmu laiku. Viņa ļoti gribētu, lai izrāde būtu tikpat laba, kāds aktieriem bijis tās sagatavošanas process.

Stāstot par sava mūža svarīgiem vai spilgtiem notikumiem, cilvēks parasti ar laiku pamana, ka viņš šo stāstu atkārto gandrīz vai vieniem un tiem pašiem vārdiem kā iepriekšējās reizēs, nekas jauns no atmiņas klāt vairs nenāk. Kā tas ir jums, kad jāstāsta par Baibiņu?

Neko īpaši tur nevar izvariēt, kāds tas stāsts ir, tāds ir — kā šķirstot savu bērnības bilžu albumu: re, te es sasitu celi, te mani ar ātro palīdzību aizveda uz slimnīcu... Tā man ir tāda bērnības bilde, pāreja no bērnības uz saprātīga cilvēka dzīvi, manas dzīves augstskola, īstā, lielā. Satiku tik daudzus interesantus cilvēkus, erudītus savās jomās un jau populārus, daudz ko sasniegušus. Tādam skuķim no lauku skolas tas ir vienkārši — ah!

Vai pretendentēm uz Baibiņas lomu bija jāatbilst noteiktiem izskata parametriem?

Nekas tāds nebija teikts. Māra Zvaigzne visur stāsta, ka viņu nepaņēma tāpēc, ka viņai ir brūnas acis. Nezinu, un mani tas arī vairs neinteresē. Notika tā, kā notika.

Pēc filmas iznākšanas bija vēstules un pielūdzēji?

Bija arī vēstules. No cietuma bija ļoti daudz vēstuļu! Mani tad uz ielas visi pazina un smaidīja.

Jums paveicās, ka tajā laikā nebija interneta ar tā anonīmajiem komentāriem, tad gan jūs būtu atlasījusies.

Protams. Baumas jau gāja arī tad, es biju "saprecināta" ar Ģirtu Jakovļevu, un kāda tante jau mums kāzās bija ledusskapi dāvinājusi. Nevarēju saprast, kā tādas baumas var rasties. Bet bija interesanti iepazīties ar dzīvi visās tās niansēs.

Esat teikusi, ka jūs tajā laikā pati arī bijāt tāda Baibiņa.

Tajā brīdī pilnīgi tā jutos. Neko citu arī nebūtu varējusi nospēlēt, atklāti sakot! Tur biju tikai es tajos apstākļos, nevis spēlēšana.

Privātās attiecībās kādreiz esat spēlējusi Baibiņu?

To gan nedaru, tas man nav interesanti. Nē, nē, mani diezgan ātri sāk apvainot jautājums: "Vai tad tu dzīvē arī spēlē?" Tas ir tikpat muļķīgi, kā, teiksim, atslēdzniekam pajautāt, vai viņš visu laiku kaut ko slīpē, vīlē un urbj. Arī baletdejotājs taču neiet, visu laiku piruetēs griezdamies. Ka es ātrāk redzu, kas cilvēkam aiz ādas un ko viņš patiesībā domā, tā ir cita lieta, bet lai es vēl piespēlētu? Es pat jūtos neērti tādos brīžos, kad vajadzētu drusciņ piespēlēt, piemēram, ja aptur ceļu policists un kaut kas nav īsti labi. Man tās ir kā zobu sāpes — izlikties par muļķāku, tēlot blondīni.    

Vai aktrises darbu un bērnus bija viegli savienot?  

Mums paveicās tajā ziņā, ka režisors Arnolds Liniņš teica: vajag ģimeni, vajag bērnus, dzemdējiet bērnus! Nebija tādas attieksmes: ja tev ir bērns, tad mēs ar tevi vairs nerēķināmies. Bet, protams, zināmā mērā tu uz kādu laiku izkrīti no aprites pašā karjeras sākumā. Man bērni dzima agri, 22 gados pirmais un pēc pusotra gada otrs, tātad tas posms bija diezgan ilgs. Bet labi vien ir, jo vēlāk ir grūti sasparoties uz otru. 

Pēc bērniem aktrise spēlē savādāk? 

Protams. Sieviete taču mainās pēc bērniem. Daudz ko ir vieglāk nospēlēt, jo labāk saproti.

Bet izģērbties uz skatuves?

Tas atkarīgs no katra cilvēka rakstura, no audzināšanas vai no laikmeta. Šodien uz to vispār skatās vienkāršāk, mūsu dzīve ir mainījusies, visi ir atkailinātāki gan garīgi, gan fiziski. Tas man bieži vien ne pārāk patīk. Negribas kļūt tik modernai. Ar zināmu lepnumu paturu konservatīvās vērtības un uzskatus, man liekas, ka manas jaunības laiku uzskatos bija arī daudz kas labs. Zināma bijība dzīvē ir vajadzīga, kaut vai pret vecākiem cilvēkiem vai pedagogiem. Pārāk liela tutošanās vai čomošanās man ne vienmēr liekas veselīga.

Vai Dailes teātrī ir krustbērnu tradīcija?

Bija, bet tagad ir izsīkusi. Mans teātra krusttēvs bija Miervaldis Ozoliņš. Bet tagad grimētavā esmu ļoti labā kompānijā — manas biedrenes ir Vita Vārpiņa un Aija Dzērve, un tā trešā vienmēr mainās, šobrīd ir Elīna Dzelme. Mēs tiešām varam godīgi un atklāti pārrunāt profesijas lietas. Tas man ļoti patīk, un tas ir ļoti svarīgi, jo vienmēr jau ir daudz iemeslu, kāpēc nevari būt atklāts un izteikt savas patiesās domas, un tas nogurdina. Beigās jau esam tik blazēti kļuvuši, ka, nedod Dievs, kāds vēl apvainosies... Tas teātrī tiešām ir mainījies. Agrāk kolektīvs tiešām vērtēja izrādi pēc pieņemšanas izrādes. Tās sarunas bija atklātas un nesaudzīgas, bet katrs izteica savas domas, kas viņam izrādē un kolēģu tēlojumā šķiet pareizi, kas ne. Manuprāt, par to ir ārkārtīgi svarīgi runāt, jo kā citādi mēs varam kaut ko uzlabot un darīt gudrāk nākamajā reizē, — bet tas ir iznīcināts. Tas skaitās sliktais tonis, un atliek tikai pakļauties tam un to pieņemt. Tāpēc ir labi, ka varu to izrunāt vismaz ar cilvēkiem, kam uzticos. 

Kurš tad šo apspriešanas tradīciju iznīcināja?

Kā jūs labi zināt, jebkurā organizācijā viss ir atkarīgs no galvas. 

Tā tas ir tikai Dailē vai citos teātros arī?     

Domāju, ka arī citos. Šis laikmets ir to aizslaucījis. Mums tagad katram ir jālielās, jāstāsta, ka esmu vislabākais savā profesijā, zvaigzne, ļoti pieprasīts un pārliecināts par sevi. To pieprasa šodienas dzīve, un tikai to arī ņem pretī. 

Kā jūs sadzīvojat ar tādu Baibiņas ētikai pretēju uzstādījumu?

Tā arī sadzīvoju (smaida). Nepārkāpšu to principu, kas man liekas cienījams un lietojams, — lai citi par tevi runā labu. Es vairs nevaru mainīties. Apzinos šajā darbā izdarījusi visu, cik šobrīd varu, un zinu, ko vēl neesmu nospēlējusi, bet domāju, ka līdz tam tikšu. Bet laikam nekad nevarētu pateikt, ka kāda cita šo lomu nevarētu nospēlēt labāk par mani. 

Kā ir manījusies sabiedrības attieksme pret teātri?

Ļoti mainījusies. Arvien biežāk satieku cilvēkus, kuri ar vieglu smaidu atzīstas, ka teātrī nav bijuši vismaz desmit gadus. Acīmredzot dzīve ir kļuvusi racionālāka, skarbāka, jāpieliek vairāk spēka, lai nopelnītu iztiku. Tas nemaz nav labi, ja nav vajadzības pēc ikdienas virstoņa. Domāju, ka māksla ir tas līdzeklis, ar kura palīdzību tu vari saprast ko vairāk par pasauli.  

Ja pie jums tagad atnāktu septiņpadsmitgadīga Baibiņa un prasītu, vai vajag iet uz aktrisēm, ko jūs ieteiktu?

Protams, nevajag! It kā jau vienīgā atbilde ir: dari, bērns, to, kas tev sagādā prieku. Bet tajā pašā laikā ir jādomā par to, ar ko tu izdzīvosi. Kāda jēga iet profesijā, kas tev ļoti patīk, bet kurā nevar izdzīvot?

Vai dzīvē ir vērtības, par kurām ir vērts lēkt Daugavā?

Nopietni runājot, droši vien ne par ko nav vērts lēkt Daugavā. Tāpēc jau Pūt, vējiņi! ir simboliska luga. Dzīvē pašnāvība tiek pielīdzināta grēkam. Tev ir jāizcieš visi tie pārbaudījumi, kas tev tiek uzlikti. Ja tu izturi un pārciet, tad pārsteidzošā kārtā vienmēr parādās kāds risinājums.

Visu interviju ar Esmeraldu Ermali lasiet Sestdienā!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Latviešu radīts muzejs

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš par atgriešanos pilī, apvērsumiem priekšstatos par mūsu senčiem un to, ka vēl ir daudz, ko rakt.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata