Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds spriež, ka katram mākonim ir zelta maliņa: Ukrainas krīze ir likusi NATO nopietni izvērtēt Baltijas aizsardzības plānus un stiprināt alianses militāro potenciālu. Par šiem jautājumiem šonedēļ tiek spriests NATO sanāksmē Velsā, bet vēl pirms tam ASV prezidents Baraks Obama ieradās simboliskā vizītē Igaunijā, lai skaidri un nepārprotami paustu atbalstu Baltijas valstīm. Obama uzsvēra, ka Rīgas, Tallinas un Viļņas aizsardzība aliansei ir tikpat svarīga kā Londonas, Parīzes un Berlīnes aizsardzība.
NATO pēc Ukrainas krīzes sākuma jau spēra vairākus soļus, lai nomierinātu baltiešus un apliecinātu, ka sabiedrotie rūpējas par mūsu drošību. Piemēram, tika trīskāršots Baltijas gaisa telpas patrulēšanā iesaistīto kara lidmašīnu skaits. Tāpat šogad Baltijā izvietoti vairāki simti amerikāņu karavīru; NATO kuģi veic pastiprinātu kontroli Baltijas jūrā. «Jāskatās pēc darbiem, nevis runām. Un darbi rāda, ka NATO uz drošības risku izmaiņām reaģē ļoti strauji un adekvāti,» secina Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube. Pēc viņa domām, šobrīd galvenais Latvijas uzdevums ir attīstīt militāro infrastruktūru, lai vajadzības gadījumā mēs varētu operatīvi uzņemt NATO ātrās reaģēšanas spēkus. Tādā gadījumā pat nebūtu tik svarīgi, vai Latvijā tiek izveidotas arī kādas pastāvīgas NATO karaspēka bāzes, lai gan Graube atzīst, ka pastāvīga NATO vienību klātbūtne Latvijā būtu «stabilizējošs faktors».
Lai gan NATO amatpersonas atkārtoti uzsvērušas, ka vajadzības gadījumā nevilcināsies piemērot 5.panta aizsardzību Baltijas valstīm (šis pants nosaka, ka uzbrukums kādai no NATO dalībvalstīm uzskatāms par uzbrukumu visai aliansei), tomēr pēdējā laikā izskanējušas bažas, cik operatīvi NATO spētu reaģēt uz Ukrainas notikumiem līdzīgu scenāriju un vai Rietumi patiešām būtu gatavi karot pret atomieročiem bruņoto Krieviju. «Ja nepārtraukti nākas atkārtot, ka uzbrukuma gadījumā mums automātiski tiks piemērota 5.panta aizsardzība, tas jau zināmā mērā liecina, ka nemaz tik pašsaprotami tas nebūtu. Putins varētu mēģināt paraustīt 5.pantu aiz ūsām, ar zināmām manipulācijām cenšoties destabilizēt stāvokli Latvijā,» norāda Sprūds. Pēc viņa domām, Ukrainas pieredze rāda, ka pagaidām Putins ir gatavs iet tālāk nekā Rietumu līderi.
Pēdējos gados Krievija savās karaspēka mācībās izspēlējusi dažādus scenārijus, kā cīnīties pret NATO spēkiem Baltijā un Polijā. Krievijas karaspēka mācībās parasti piedalās desmitiem un pat simtiem tūkstošu karavīru, kam reāla konflikta gadījumā Baltijas valstīm būtu grūti pretoties. Piemēram, Latvijas armijā pašlaik ir ap 5000 karavīru. «No vienas puses, tas nav daudz,» atzīst aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. «Taču bez regulārās armijas mums ir arī Zemessardze vairāk nekā 8000 cilvēku sastāvā, un šis skaits varētu palielināties. Mūsu aizsardzības sistēma ir balstīta uz pašaizsardzības spēju nodrošināšanu – ir regulārā armija, ir rezervisti, kas gatavi iesaistīties, lai krīzes situācijā aizstāvētu valsti. Un varam paļauties uz NATO sabiedroto palīdzību. Es uzskatu, ka tas ir pietiekoši, lai aizsargātu Latvijas valsti.»
Tam piekrīt arī NBS komandieris Graube: «Neviena valsts, arī lielvalstis, nebūvē savu aizsardzības sistēmu, balstoties tikai uz profesionālā dienesta karavīriem. Katrai valstij ir kādas rezerves, ko iespējams mobilizēt krīzes situācijā.» Obligātais militārais dienests Latvijā ir likvidēts, jo atzīts par dārgu un neefektīvu. Taču vienlaikus tas nozīmē, ka arvien mazāk kļūst vīriešu, kas krīzes situācijā mācētu apieties ar ieroci un iesaistīties valsts aizsardzībā.
Graube uzsver, ka pie mūsdienu tehnoloģijām arvien mazāka nozīme ir armijas skaitliskam sastāvam, lielāka nozīmē ir kvalitātei un spējai izmantot šīs tehnoloģijas. Tieši tam plānots pievērst lielāko uzmanību bruņoto spēku attīstības plānā. Piemēram, Latvija plāno iegādāties modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas, ko vajadzības gadījumā varētu izmantot pret Krievijas kara helikopteriem, kuru bāze izvietota netālu no Latvijas robežas. Daudz lielākus draudus gan rada Kaļiņingradas apgabalā izvietotās Iskander raķešu sistēmas, ar kurām iespējams iznīcināt objektus 500 km rādiusā. Domājams, ka bruņota konflikta gadījumā Krievija ar šīm raķetēm vispirms censtos iznīcināt galvenās Baltijas valstu un Polijas karaspēka bāzes. Tas ievērojami apgrūtinātu pretošanos iespējamai invāzijai, bet NATO sabiedroto palīdzība varētu ierasties tikai pēc vairākām dienām vai pat nedēļām.
Tomēr Krievijas militārais potenciāls joprojām ievērojami atpaliek no NATO iespējām. Kopējā summa, ko NATO dalībvalstis tērē savai aizsardzībai, ir vairāk nekā triljons dolāru gadā, lauvas tiesa izdevumu ir uz ASV rēķina. Krievijas armijā ir 766 000 karavīru, bet NATO karavīru kopskaits ir 3,37 miljoni. Krievu zemju apvienotājs Putins tādējādi būs spiests padomāt divreiz, pirms iesaistīties konfliktā ar Latviju vai kādu citu no NATO dalībvalstīm.
Visu rakstu par Latvijas aizsardzību un NATO drošības garantijām lasiet žurnāla Sestdiena 5.septembra numurā!