«Komiksu veidošana ir grūts darbs. Prasa ļoti daudz laika un naudas. Viens zīmējums man var prasīt divas dienas, bet var arī veselu mēnesi,» stāsta Kao Viets. Viņa pirmo komiksu grāmatu Lāčplēša dzimšana izdeva 2009.gada nogalē. To puisis veidoja kā diplomdarbu Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Pēc Andreja Pumpura eposa motīviem Kao veidotais stāsts par Lāčplēša bērnību turpinās otrajā grāmatā Lāčplēša hronika, kas izdota pagājušogad. Kao jau apnicis atkārtot stāstu, kā viņš pirmoreiz «sastapies» ar Lāčplēsi: «Tas bija nejauši. Rozentāla skolā man bija jālasa literatūra, gāju uz bibliotēku un prasīju visplānāko grāmatu. Iedeva Lāčplēsi ― tādu maziņu grāmatiņu.» Lasīt bijis grūti, bet patika. Pēc tam pat sācis lasīt eposa skaidrojumu: «Tas bija kā lasīt Da Vinči kodu. Atklāju daudz jaunu lietu. Ja šo eposu riktīgi izpēta, var redzēt ļoti dziļu domu.» Bez zīmēšanas Kao neiztiek ne dienu, un plānu viņam ir pilna galva, darba pilnas rokas. Lai gan šobrīd vēl tiek strādāts pie jaunā Lāčplēša komiksa, Kao jau sen «marinē» domu par Kurbadu. Tas vēl esot noslēpums.
Uz jautājumu, vai atsauksmes par iepriekšējām grāmatām sakritušas ar cerēto, Viets atbild, ka patiesībā neko neesot gaidījis. Esot apmierināts, ka cilvēkiem patīk, bet viņam daudz noderīgāka šķiet kritika ― māksliniekus nedrīkstot pārāk slavēt. «Satiku vienu draugu, un viņš saka: zini, man ļoti nepatīk tavi darbi! Tie izskatās kā bērna zīmēti. Es saku ― tu runā pareizi.» Jaunais mākslinieks skaidro, ka studijas Latvijas Mākslas akadēmijā likušas pacelt latiņu un devušas jaunas iemaņas: «Vecajā darbā saskatīju daudz kļūdu. Gribu pārzīmēt ― ar jaunu, nopietnāku sižetu. Gribu, lai Lāčplēsis nav tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.» Viets piekrīt, ka Latvijā komiksus parasti uzskata par bērnu izklaidi, bet, lai attīstītos citviet populārā komiksu industrija, vajadzīgs laiks.
Viets uz dzīvi Latvijā pārcēlās 15 gadu vecumā. Vecāki bija šķīrusies, un tēvs apprecējās ar latvieti. Piedāvāja dēlam dzīvot kopā ar viņiem Ogrē. Kao nebija ne mazākās nojausmas, kā izskatās Latvija, bet iebraucot bijusi laba sajūta. Ogre, nākamās mājas, bija patīkami klusa, salīdzinot ar dzimto Hošiminu, Vjetnamas lielāko pilsētu.
Latviešu valodu Kao iemācījās pašmācības ceļā paralēli skolai. Ņēmis rokā gramatikas grāmatu un mācījies veidot teikumus. Šādā veidā līdz «normālai» runāšanai ticis aptuveni gada laikā. Kao latviešu valoda skan it kā mazliet pieklusināti, līdzeni. Viņš veido vienkāršus teikumus, bet valoda ir tīra. Kao sūdzas, ka, lasot Apollo ziņas, valodā atrod kļūdas.
Neskatoties uz valodas barjeru, Kao šeit ātri iedzīvojies, jo apveltīts ar sabiedrisku raksturu. Viņš dziedāja Mākslas akadēmijas korī, tika arī uz Dziesmu svētkiem. «Man tas bija liels gods. Svētki bija ļoti iespaidīgi, bet ļoti smagi. Visu dienu jāstāv kājās un jādzied. Bet tādu sajūtu nebija piedzīvojis ― redzēt, ka tev priekšā stāv vairāki tūkstoši cilvēku, un visi dzied.» Vietam gadu laikā radies savs novērojums par latviešu svētkiem: «Dziesmu svētki ir patriotiski svētki, tāpat kā Lāčplēša diena, 18.novembris vai Līgo, kad atceramies senču kultūru. Rodas sajūta, ka Latvijā svētku laikā visi ir patriotiski, bet pēc svētkiem patriotisms norimst. Būtu labi, ja to saglabātu visu laiku.»