Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Pastaiga paplašinātajā telpā

Pabijis gandrīz katrā Latvijas pagastā un redzēto fiksējis vairākās dokumentālās grāmatās, Rimants Ziedonis atkal pievērsies prozai.

Man vienmēr ir likusies apšaubāma šī pārliecība, ka ir zināms, no kurienes rodas bērni, – ar šādu apgalvojumu sākas Rimanta Ziedoņa (1962) otrais stāstu krājums Pastaiga. Izskata un daža žesta ziņā Rimants Ziedonis ir ļoti līdzīgs savam tēvam Imantam Ziedonim, un arī divas grāmatas – Mežu zemē Latvijā un Leišmalīte – sarakstījis kopā ar viņu, taču Rimanta mākslinieciskais rokraksts ir patstāvīgs jau 30 gadu, kopš iznāca viņa pirmā un pagaidām vienīgā dzejoļu grāmata Atvēzējies glāstam, kurā ir arī tēvu un dēlu problēmai veltītas rindas: Lūk – aiziet Tavs vecītis/ un pēc optikas likumiem samazinās./Jo tālāks, jo mazāks./Arī ceļš sašaurinās./Bet bērni, lūk, aiziet/un nesamazinās./Viņi aug tikpat ātri,/cik attālums viņus/tavās acīs samazina. 20 gadu Rimants darbojās žurnālistikā, aizrautīgi rakstīja dokumentālas grāmatas, bet nav zaudējis arī mākslasspēju jeb izpaušanos "paplašinātā telpā" – nupat apgādā Zvaigzne ABC iznākusi viņa otrā prozas grāmata, sešu stāstu krājums Pastaiga. Atmiņu publikācijai par tēvu vēl neesot pienācis laiks.

Iedomājies, ka tu nomirsti, nonāc debesīs pie tēva un viņš tev prasa, kā Latvija ir mainījusies, kopš viņa tur vairs nav. Ko tu viņam teiktu?

Nekas tur vēl īsti mainījies nav, pārāk īss laiks ir pagājis. Nevarētu arī teikt, ka viss brūk un gāžas, ja salīdzina ar to, kā mēs padomju laikos dzīvojām.

Tev droši vien bieži uzdotu banālu jautājumu, ko nozīmē būt Imanta Ziedoņa dēlam, aktualizēšu šādi: ko nozīmē būt Imanta Ziedoņa dēlam pēc viņa aiziešanas?

Es nekādas pārmaiņas nejūtu. Jaunībā, jā, tad bija cilvēki, kas pret mani izturējās uzsvērti labi, un bija tādi, kas pret mani izturējās uzsvērti slikti, mani nepazīstot, jo slavens uzvārds jau automātiski paredz opozīciju. No šiem poliem es vairījos, labprāt komunicēju ar tiem, kas pret mani izturējās kā pret mani. Man nevajag speciāli pozitīvu attieksmi un negatīvu vēl jo mazāk. Tomēr no tā visa jau diezgan sen esmu ticis vaļā, tas nav jautājums, kas mani nodarbina. Man ir lepnums, ka mans tētis ir daudz labu lietu sadarījis, domājis par tautas līmeņa jautājumiem, ka ir labas grāmatas sarakstījis. Tomēr galu galā viņš man vienmēr prioritāri ir bijis tētis. Tā arī tagad, kad viņa vairs nav, domāju par viņu kā par tēti. Redzu visus procesus, man ir prieks, ka viņu neaizmirst un lasa. Tagad ir fonds Viegli, viņi darbojas ar tēva muzeju, paldies viņiem par to. Visvairāk man patīk, ka tēvs tiek uzskatīts par jaunu cilvēku dzejnieku, netiek uztverts kā akmenī kalts mistisks un atsvešināts klasiķis.

Palaikam aizbraucu uz Ragaciema kapiņiem. Tur viņš gribēja būt. Zinu, ka viņš ir teicis – "kad manis vairs nebūs, neņemieties ne ar kādiem pieminekļiem vai ielu saukšanu manā vārdā, to nedariet". Cik zinu, Rīgas dome ir piedāvājusi to darīt, bet, tā kā tēvs to negribēja, mūsu dzimta nekādu aktivitāti šajā sakarā nav izrādījusi. Galvenais, kas dzīvo, ir darbi.

Atmiņas par tēvu nerakstīsi?

Kaut kādas atmiņu epizodes par viņu jau esmu rakstījis. Lai krājas, bet tagad sēdēt un monogrāfiju rakstīt neesmu gatavs. Man ļoti patika, kā Jānis Rokpelnis uzrakstīja grāmatu par Knutu Skujenieku, pilnīgi nemonogrāfiski. Daudz atmiņu man ir no kopīgiem braucieniem ar tēvu. Viena no spilgtākajām ir par Turkmenistānu, tad arī Jānis Baltvilks bija līdzi. Mūs ar mašīnu ieveda tālu tuksnesī pie turkmēņu aitu ganiem. Aitas tur ganās milzu teritorijā, gandrīz kā Kurzeme. Tiem ganiem zobu nebija, viņi tikai sūkāja ledenes un palaikam ar motocikliem dzenāja vilkus. Atceros, kā mēs gulējām – visapkārt nepārskatāms aitu pulks, viena sega apakšā, otra virsū, ugunskurs, un pāri klaja debess. No rīta mosties, gani jau nokāvuši aitu un cep... Un turkmēņu tirgus, kurā var nopirkt kamieļus. Vai, piemēram, pamanu, ka vienas turkmēņu sievietes smagās rotas sastāv no sudraba pieclatniekiem... Tādi ceļojumi man patīk.

Tu sāki ar dzejoļiem, tad prozu, bet pēc tam tā pamatīgāk pievērsies dokumentālajai literatūrai. Kāpēc tā?

Rakstniecības rakstu darbi atšķirībā no žurnālistikas paredz vientulību. Kad tu raksti romānu, tev neizbēgami jābūt vienam. Es nevaru ilgi tā nosēdēt, tāpēc ievirzījos dokumentālajā literatūrā, man tas darba process patīk.

Jā, žurnālista darbā ir divas patīkamas fāzes un pa vidu viena nepatīkama – patīkami ir runāt ar cilvēkiem un saņemt honorāru, bet pa vidu viss sarunātais ir jāatšifrē (kamēr vēl to nedara mašīna) un jāuztaisa lasāmā tekstā.

Jā, pēc tā interesantā posma tu attopies: ei, tas vēl ir jāuzraksta... Pēdējos sešos gados es dokumentālās grāmatas esmu laidis ārā vienu pēc otras. Tas dokumentālisms man īsti aizķērās tad, kad biju aizklīdis uz Austrāliju. Tie bija paši pirmie neatkarības gadi, biju dabūjis jauno Latvijas pasi, un Singapūrā mani robežsargi ilgi aizturēja, jo nebija tādu pasi redzējuši... To braucienu man uzsauca radi, pats es tādu nebūtu varējis atļauties. Tajā laikā strādāju žurnālā Karogs, un redaktore Māra Zālīte mani palaida – tolaik Austrālijā bija gana daudz labu latviešu rakstnieku un laba literārā vide. Biju lasījis arī krokodilu mednieka Arvīda Blūmentāla grāmatu un nolēmu, ka man arī viņš jādabū rokā. Tas bija labs brauciens lejā no Adelaidas līdz Dārvinai kopā ar Andri Selecki un vienu Adelaidas latvieti, kuram tādi skautu gājieni patika. Nobraucām arī ar laivu pa to upi, kurā Blūmentāls bija ķēris krokodilus, jutos tur kā National Geographic kanālā: upmalā lieli kauli, krokodilu maltītes paliekas – bifelis nonāk upmalā dzert, krokodils tam pārkož kāju un pamazām noēd... Blūmentāls tajā laikā krokodilus vairs nemedīja, bet raka opālus. Uzrakstīju grāmatu Nacionālais dēkainis – krokodilu mednieks par viņu un kopā ar viņu. Tad sāku domāt, ka Latvijā arī ir tādi tipāži. Tādus meklējot, man radās grāmata Paradoksālā Latvija. Pēc tam ar fotogrāfu Ainaru Meieru izbraucu Latgali, ko līdz tam nemaz nezināju, un tā uzrakstīju grāmatu Austrumu robeža. Vēl pabeidzu divas grāmatas, kuras tētis bija iesācis, pirms viņam uznāca slimība, – Leišmalīti un Mežu zemē Latvijā. Likās, ka man kā dēlam ir pienākums tās pabeigt, turklāt man tādi gājieni patika. Ar dabas fotogrāfu Andri Eglīti divu gadu projektā izvazājāmies pa mežiem, fiksēdami vērtīgas audzes, pilskalnus, kultūrvēsturi...

Visu interviju ar Rimantu Ziedoni lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata