Kādas bija tavas profesionālās attiecības ar Normundu Naumani?
Ļoti labas. Vasarā būs jau vienpadsmit gadu, kopš esmu Dienas kultūras nodaļā. Ar Normundu iepazinos vēl agrāk, 2000. gada augustā, tad strādāju laikrakstā Bizness un Baltija, rakstīju par kultūru. Biju ar kolēģi aizgājis uz Romāna Viktjuka viesizrādi Antonio fon Elba Dailes teātrī ar operdīvu Jeļenu Obrazcovu galvenajā lomā. Man par šo izrādi bija jāraksta. Izrāde gan man, gan manai kolēģei šķita diezgan jocīga, un starpbrīdī viņa teica: "O, re, kur Normunds Naumanis, vadošais kritiķis Latvijā. Iesim pie viņa, pajautāsim, ko viņš par izrādi domā." Piegājām. Normunds par izrādi pateica kaut ko smieklīgu un aizraujošu. Neilgi pirms Normunda nāves es viņam atgādināju šo mūsu pirmo tikšanos.
Vai Naumaņa aiziešanu izjūti kā neaizpildāmu tukšumu Latvijas teātra kritikā?
Savā ziņā jā, bet arī Normunda klātbūtnes faktora man trūkst. Mūža pēdējos gados viņš bija aktīvs sociālo tīklu lietotājs un caur tiem bija it kā visuresošs. Ar saviem komentāriem Normunds aktivizēja kultūras lauku, ar klātbūtni Latvijas kultūras un mediju telpā spēcīgi iespaidoja arī citus – gan kolēģus, gan konkurentus. Naumanis neļāva rakstošajiem cilvēkiem atslābt un ieslīgt visatļautībā.
Vai pats tagad jūti tādu visatļautības iespēju?
Manuprāt, man tāda visatļautība nav raksturīga. Vienmēr, kad rakstu kādu recenziju vai citu rakstu, kurā ir kādas manas kritiskas piezīmes, apdomāju katru vārdu un teksta struktūru. Domāt par teksta kvalitāti, vienalga, vai tas ir negatīvs vērtējums vai slavinoša recenzija, ir ļoti svarīgi. Arī slavinošu atsauksmi var uzrakstīt tā, lai lasītājs gūst baudu no teksta. Kritikas raksts arī ir autordarbs, un man kā autoram gribas, lai šis teksts būtu interesants no virsraksta līdz pēdējam teikumam. Protams, negatīva atsauksme ir jāraksta ar īpašu atbildības sajūtu, lai šāda kritika būtu argumentēta.
Cik būtiska tev ir kritiku rakstīšana?
Šis ir viens no mūsu pienākumiem laikraksta Diena kultūras nodaļā, bet mēs rakstām arī intervijas, apskatus... Labam un pieredzējušam žurnālistam jāspēj labi izpausties dažādos žanros.
Kad sākās tava žurnālista karjera?
Jau 13 gadu vecumā sāku strādāt krievu laikrakstā Bizness un Baltija. Tur nostrādāju 12 gadu, rakstīdams par dažādām tēmām – ekonomiku, integrāciju Eiropas Savienībā, arī kultūru. Pēc tam atnācu uz Dienu.
Kā tev izdodas tik spoži rakstīt latviski? Latviešu valoda taču nav tava pirmā valoda.
(Iesmejas.) Neesmu par to domājis. Jā, pirms Dienas latviski rakstīt iznāca tikai universitātē. Valoda nāca ar pieredzi.
Kas tev kultūrā ir sirdij tuvāks? Opera, popmūzika, teātris?
Es tā nenodalītu. Mani saista spilgtas personības gan operā, gan populārajā mūzikā, gan citās kultūras sfērās.
Vai Rietumu kultūra neiet bojā?
Man liekas, ka ne. Ir personības un parādības kultūrā, kurām īpaši sekoju, un redzu, ka tur notiek attīstība. Jāizvēlas tikai labākais, tie cilvēki, kuru darbam ir vērts sekot līdzi.
Kas tev Latvijas kultūrdzīvē aizvadītajā gadā īpaši patika?
Ievas Ozoliņas filma Mans tēvs baņķieris un Vladislava Nastavševa izrāde Cerību ezers. Šie mākslas darbi ir savstarpēji saistīti – Ozoliņa filmā stāsta par savu tēvu, Nastavševa izrādes centrālais personāžs ir viņa māte, bet caur šiem tēliem abi mākslinieki ir uzgleznojuši spilgtus, atklātus pašportretus. Par gada nogales spilgtāko iespaidu man kļuva Alvja Hermaņa Parīzē iestudētā opera Fausta pazudināšana.