26. janvārī Latvijas Okupācijas muzejā viena šāda monogrāfija tika atvērta. Muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Dr. hist. Uldis Neiburgs grāmatu Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945) sarakstījis, balstoties uz savu 2012. gada beigās aizstāvēto disertāciju un pēc aizstāvēšanas atrastiem jauniem dokumentiem Latvijas, Zviedrijas un ASV arhīvos.
Vēstījumu par nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā Latvijā darbojušās pretošanās kustības sakariem ar Rietumu sabiedrotajiem – ASV un Lielbritāniju – un par baltiešu nepiepildītajām cerībām uz X stundu ilustrē vāka bilde – vācu laika propagandas plakāts Čērčils pie pasaku stāstīšanas ar trim cerību pilnām baltiešu tautumeitām. Grāmatā analizēta profesora Konstantīna Čakstes vadītās Latvijas Centrālās padomes un bijušā Latvijas sūtņa Stokholmā Voldemāra Salnā savāktā un britu un amerikāņu ārlietu un militārās izlūkošanas dienestiem nosūtītā informācija par stāvokli vācu okupētajā Latvijā un atklāta Latvijas Centrālās padomes jeb LCP politisko deklarāciju nonākšana dažādās Rietumu un Skandināvijas valstu institūcijās.
Aprakstītas arī pretošanās kustības organizētās un zviedru un amerikāņu izlūkdienestu atbalstītās slepenās bēgļu laivu akcijas uz Zviedriju un parādīti LCP un ģenerāļa Jāņa Kureļa militārās grupas mēģinājumi atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti, sagaidot Rietumu sabiedroto atbalstu šo politisko centienu īstenošanā. SestDienai Neiburgs pamato, kāpēc virsrakstā vārdu "cerības" nav aizstājis ar vārdu "ilūzijas".
Fragments no intervijas:
Kāpēc šo tēmu izvēlējies?
Vēsturnieks Kārlis Kangeris, ar kuru esmu kopā strādājis daudzu valstu arhīvos, man savulaik ieteica tai pievērsties. Tā bija jauna tēma, plašs darbalauks. Tiesa, tā nav viegla, jo iznāk vienlaikus pētīt gan Latvijas pretošanās kustību, gan Latvijas diplomātu darbību Rietumos, gan viņu sadarbību ar amerikāņu, britu un zviedru ārlietu un militārās izlūkošanas dienestiem. Labu grūdienu šīs tēmas pētniecībā man deva vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa dokumentu krājums Stockholm Documents. The German Occupation of Latvia, 1941–1945: What Did America Know? (2002) (Stokholmas dokumenti. Latvija vācu okupācijā, 1941–1945. Ko Amerika zināja?), kurā pirmoreiz bija publicēta virkne materiālu, kas ar bijušā Latvijas sūtņa Zviedrijā Voldemāra Salnā un Latvijas pretošanās kustības starpniecību kara laikā sasniedza Rietumus.
Kas grāmatā tiek saprasts ar Latvijas pretošanās kustību?
Tā kā mana specialitāte pamatā ir Otrais pasaules karš un vācu okupācija, loģiski vairāk rakstu par to, kas notika Latvijā vācu okupācijas laikā. Šajā segmentā ir jāpārzina arī sabiedrības noskaņojums, Latvijas pretošanās kustības specifika un tā tālāk. Rietumos pamatā bija nacistiskās Vācijas okupācija, un bija skaidrs, ka Hitlera sakāve nozīmēs brīvības atgūšanu, bet mums bija divi ienaidnieki – Padomju Savienība un Vācija. Tāpēc ne sabiedrības vairākums, ne paši pretošanās kustības dalībnieki vismaz sākotnēji nebija ieinteresēti atklāti vērsties pret Vāciju – vienīgo militāro spēku, kas varētu aizkavēt atkārtotas PSRS okupācijas atgriešanos. Tāpēc sadarbība ar nacistiem nereti tika uzskatīta par mazāko ļaunumu, un pretestībai lielākoties bija nevardarbīgs raksturs. Pēckara padomju propagandas ilgstošā ietekmē par pretošanos nereti pieņemts uzskatīt tikai vagonu laišanu no sliedēm vai vienas vai otras okupācijas varas pārstāvju likvidēšanu.
Taču Otrā pasaules kara laikā svarīgāka bija iestāšanās par Latvijas valsts ideju. Diemžēl trešais ceļš (ka mēs esam par neatkarīgu valsti, esam gan pret krieviem, gan pret vāciešiem) nebija īstenojams,
jo tas brīdis, uz ko cerēja gan Latvijas diplomāti Rietumos, gan LCP un ģenerāļa Kureļa grupa, – ka būs X stunda, kad Vācijas karaspēks atstās Latvijas teritoriju, bet Sarkanā armija vēl nebūs paspējusi to ieņemt, un tad jāizsludina Latvijas valsts atjaunošana, un militārā akcijā jāieņem kāds placdarms Rīgā vai vēlāk Kurzemē, un jāsagaida Rietumu atbalsts, – tas brīdis tā arī nepienāca.
Igauņiem šāda X stunda pienāca, bet ko tas viņiem deva?
Jā, igauņiem 1944. gada 18. septembrī izdevās paziņot par Igaunijas neatkarības atjaunošanu, izveidot Oto Tīfa pagaidu valdību, Tallinas Garā Hermaņa tornī uzvilkt Igaunijas karogu, un igauņu leģionāri iesaistījās cīņās pret uzbrūkošo Sarkano armiju un arī vāciešiem. Par to paspēja paziņot arī radio, un valdības paziņojums tika publicēts Igaunijas, Somijas un Zviedrijas presē. Diemžēl pārspēks bija PSRS okupācijas spēku pusē, daudzus Tīfa valdības locekļus čeka arestēja un represēja. Tomēr mūsdienās Igaunijā šis fakts tiek uzskatīts par svarīgu valsts tiesiskās kontinuitātes sastāvdaļu.
Grāmatā es apzināti lietoju jēdzienu "Latvijas pretošanās kustība", ar to saprotot pretošanās kustību, kas iestājās par 1918. gada 18. novembrī izveidotās Latvijas Republikas atjaunošanu. Bieži vien mēdz uzsvērt tikai LCP nostāju, kas iestājās par 1922. gada Satversmi kā Latvijas Republikas atjaunošanas pamatu, bet es uzskatu, ka mēs nedrīkstam aizmirst arī citas pretestības organizācijas un indivīdus, nešķirojotcilvēkus pēc to sociālās izcelsmes vai piederības politiskajai elitei. Piemēram, Latviešu nacionālistu savienību, kas bija aktīvākā pretošanās kustības organizācija 1942. gadā, arī daļu organizācijas Pērkonkrusts dalībnieku Gustava Celmiņa vadībā, kas 1943.–1944. gadā izdeva nelegālo laikrakstu Brīvā Latvija. Latvju Raksti u. c. Politiskais virsmērķis – Latvijas neatkarības atjaunošana – viņiem visiem bija viens. Cita lieta, kā definēt citas tā laika pretošanās izpausmes, piemēram, propadomiskās aktivitātes vai arī poļu pretestību Latgalē un citur, kas bija sakaros ar Armija Krajowa, veica izlūkošanu, atsevišķas diversijas un piedzīvoja nacistu represijas.
Kāds bija poļu pretošanās kustības virsmērķis Latvijā?
Polijas neatkarības atjaunošana. Latviju viņi izmantoja kā teritoriju, kurā vērsties pret vāciešiem. Daļa šīs kustības dalībnieku iestājās arī par Latgales pievienošanu Polijai.
Tie, kas pretojās bez skaidra mērķa, arī ir pieskaitāmi pretošanās kustībai?
Man ir bijis disputs ar vēsturnieku Inesi Feldmani. Viņš uzskata, ka par pretestības kustības dalībnieku Latvijā var saukt tikai to, kuram ir skaidrs politisks mērķis – Latvijas neatkarības atjaunošana – un kurš vēršas pret abiem okupantiem. Es uzskatu, ka primārais ir nevis mērķis, bet pati pretestība, un saredzu, ka Latvijas teritorijā darbojās trīs pretošanās kustības ar dažādiem politiskajiem mērķiem – Latvijas, PSRS un Polijas pretošanās kustības, arī pēdējās divās dalību ņēma Latvijas pilsoņi. Cita lieta, kā mēs katru no tām vērtējam mūsdienās.
Pastāvēja arī pasīva pretošanās, kam nebija izteikta politiskā mērķa: padomju karagūstekņu, ebreju slēpšana, izvairīšanās no mobilizācijas leģionā, bēgšana uz Zviedriju u. tml. Bija arī ārēji slēpta pretestība, piemēram, daudzi cilvēki darbojās vācu civilās pārvaldes vai tā sauktajās latviešu pašpārvaldes iestādēs. No vienas puses, viņi sadarbojās ar vāciešiem, veica legālās pārvaldes funkcijas, bet, no otras puses, tomēr mēģināja šo darbību pavērst latviešu nacionālajās interesēs. Tie materiāli, ko LCP pārsūtīja pāri jūrai uz Zviedriju, bieži vien nāca no šādām struktūrām.
Dažreiz ir rakstīts, ka LCP esot atklāti norobežojusies no sadarbības ar Latvijas Zemes pašpārvaldi. Taču sūtnis Voldemārs Salnais, pēc kura iniciatīvas faktiski LCP 1943. gada 13. augustā Rīgā radās, savās vēstulēs, kas uz Latviju nelegāli sūtītas Konstantīnam Čakstem un citiem, uzsver: "Mūsu ienaidnieks Nr.1 patlaban ir un paliek Padomju Krievija, un mūs, tāpat kā somus, patreizējie apstākļi spiež cīnīties kopā ar tiem, kas arī cīnās pret šo mūsu ienaidnieku Nr. 1. Mums citas izejas nav." Tātad sadarbība ar vāciešiem, ciktāl tas nekaitē vitālām tautas interesēm, ir pieļaujama un saprotama. Vienlaikus Salnais uzsvēra, ka mūsu diplomātijas lielākais uzdevums ir, cik vien var, skaidrot Rietumiem, ka mēs neiestājamies par Vācijas mērķiem, bet tā ir mūsu pašsaglabāšanās cīņa.
Visu interviju ar vēsturnieku Uldi Neiburgu lasi žurnāla SestDiena 27.janvāra - 2.februāra numurā!
zvirbulēns
lasu
Edge