Laikmetīgās mākslas muzeja arhitekts: Kaut kas šeit ir sakustējies

Deivids Adžejs šobrīd, iespējams, ir vispopulārākais britu arhitekts pasaulē. Pērnā gada septembrī Vašingtonā, gluži blakus Baltajam namam, toreizējais ASV prezidents Baraks Obama atklāja arhitekta jaunāko un iespaidīgāko darbu – Nacionālo Afroamerikāņu vēstures un kultūras muzeju –, un šī gada sākumā Lielbritānijas karaliene Deividu Adžeju iecēla bruņinieku kārtā. Februāra sākumā arhitekts īsā darba vizītē iegriezās arī Rīgā, lai apspriestu topošo Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projektu. Pastāstīt par savu darbu, attieksmi pret profesiju un arhitekta lomu mūsdienu pasaulē viņš piekrita arī intervijā SestDienai.

Vai varat pastāstīt, kādam, jūsuprāt, būtu jābūt Latvijas Laikmetīgas mākslas muzejam?

Mērķis ir radīt pasaules līmeņa mākslas institūciju. Latvijā un šajā reģionā tiek radīts iespaidīgs kultūras mantojums, un tas ir pelnījis augstas klases muzeju, kas to atspoguļotu.

Tomēr celtne pati būs diezgan neliela, galvenokārt izstāžu telpas bez krātuves funkcijas.

Jā, ēka drīzāk būs tas, ko pasaulē pazīst kā kunsthalli, tāda tipa celtne, kurā tiek organizētas tematiskās izstādes. Kolekcijas krātuvei, arhīvam, enciklopēdiskam muzejam, protams, būtu jābūt daudz lielākam, tomēr tāds nav šīs konkrētās ēkas uzdevums. Arī pati kolekcija vēl tikai top. Jā, celtne nebūs liela, tomēr tā nebūs nenozīmīga, un tādas pasaulē jau ir zināmas. Piemēram, vecais Vitnijas muzejs Ņujorkā vai Gugenheima izstāžu telpas – lūk, tāds mērogs man ir prātā, kad domāju par šāda tipa mākslas institūtu.

Ņemot vērā jūsu lielo pieredzi mākslas būvju projektēšanā, cik tuvs šim mērķim ir mūsu muzeja projekta uzdevums?

Tas ir ļoti prasmīgi sastādīts, apsveicami. Uzdevums jau no paša sākuma man šķita ļoti intriģējošs; tas bija iemesls, kāpēc vispār piekritām piedalīties konkursā. Programma ir pretimnākoša, un tajā ir diezgan daudz vietas interpretācijām. Jūs redzējāt citus konkursa priekšlikumus, vai ne? Bija iespējami ļoti atšķirīgi paņēmieni. Tas parāda, cik elastīga ir programma. Tomēr tai, protams, ir arī savas robežas. Man šis uzdevums šķiet ļoti interesants.

Jūs pats esat cieši saistīts ar laikmetīgās mākslas pasauli. Esat studējis mākslas skolā, draudzējaties un bieži sadarbojaties ar māksliniekiem. Manuprāt, viens no cildenajiem mākslas uzdevumiem, īpaši mūsdienās, ir pētīt cilvēka pieredzes un iespēju robežas un tad steigties atpakaļ, lai par saviem atklājumiem pavēstītu pasaulei. Kā, jūsuprāt, arhitekts piedalās šajā mākslas un publikas dialogā?

Arhitektūra vienmēr ir bijusi šī dialoga sastāvdaļa, sabiedrisks akts un savā ziņā arī emancipācijas instruments. Tā ir mūsu gaidu un centienu iemiesojums. Laba arhitektūra visprecīzāk spēj parādīt to, kādus mēs vēlētos sevi redzēt. Arhitektūra ir izgāzusies, ja to vada tikai stila apsvērumi un formalitātes. Bet tā var būt ļoti bagātinoša pieredze, ja arhitektam ir izdevies ar tās palīdzību interpretēt dažādus sociālos strāvojumus, cilvēka attiecību un kultūras nianses. Un es runāju gan par vietējām kultūras tradīcijām, gan universālām vērtībām. Ar šo nianšu tulkošanas uzdevumu arhitektam, manuprāt, ir jānodarbojas. Savos pirmsākumos es pat jutu līdzjūtību pret arhitektiem. Man šķita, ka arhitektūra ir apmaldījusies. Kad es vēl studēju – tas bija 80. un 90. gadu mijā –, visi bija apsēsti ar stiliem, galvenā tēma bija stilu sociālā un filozofiskā nozīme, stila ietekme. Man jau toreiz šķita, ka tā ir atteikšanās no daudziem būtiskiem aktuālās kultūras aspektiem un ka jebkura māksla šādā [stilu] kontekstā kļūst gluži vienkārši par stilīgu greznumlietu. Es savu darbu redzu citādi.

Nozīmīgām kultūras būvēm tik mazā valstī kā Latvija parasti tiek uzkrauta arī pamatīga ideoloģiskā slodze. To tapšanu vai eksistenci bieži pamato tieši ar nacionālo nozīmi. Vai jūs ticat, ka ir kaut kas tāds kā nacionālā arhitektūra?

Nē, neticu gan. Tā ir fikcija. Bet es domāju, ka ir tāda lieta kā reģionālā arhitektūra. Un es to saprotu ne tikai kā vernakulāro un tradicionālo arhitektūru, bet arī kā savdabīgu ideoloģiju – reģionāls ir veids, kādā dzīve noteiktā vietā ir vēlama un iespējama.

Bet tad, kad arhitektūra kļūst smagnēja un monumentāla… mēs joprojām esam rituālu varā, mēs esam rituālas būtnes, un mums šis rituāls nepieciešams arī arhitektūrā. Mēs varbūt vēlamies kļūt mūsdienīgāki un atbrīvoties no vecajiem rituāliem, bet kaut kādi vienmēr paliek. Piemēram, nepieciešamība teikt "es tevi mīlu" arī ir rituāls. Arhitektūra ir svarīgs šo centienu un apliecinājumu ietvars. Taču arhitektūras problēma ir, ka tā ir ļoti lēna mākslas forma un ideju attīstības ziņā katra jaunā ēka vienmēr ir jau novecojusi; arhitektūra vienmēr idejām iet iepakaļ, nevis pa priekšu. Tāpēc arhitektūrai ir pastāvīgi jāmainās, tā visu laiku ir jāpielāgo jauniem apstākļiem. Tas, protams, nenozīmē visa vecā nojaukšanu. Tās var būt arī prasmīgas ēku pārbūves, tomēr reizēm ar to nepietiek, un ir jāmeklē jauni arhitektūras paņēmieni kopumā. Tieši tāpēc arhitektūra ir tik aizraujoša. Un tai joprojām ir vistiešākais sakars ar fizisko realitāti, ar īstenību. Tehnoloģijas vēl nav tiktāl attīstījušās, lai ar to vairs nevajadzētu rēķināties. Savā prātā mēs varbūt jau varam staigāt cauri sienām, bet īstenībā tas vēl nav iespējams.

Jūs savā pieredzē noteikti esat sastapies ar sadursmēm starp vairākām interesēm – saviem autora ideāliem, pasūtītāja ambīcijām un publikas gaidām. Kurš šajās sarežģītajās attiecībās ir svarīgākais?

Mans klients pirmām kārtām ir arhitektūra pati. Jo visas trīs grupas, kuras tikko uzskaitījāt, kaut ko sagaida tieši no arhitektūras. Tā ir svarīgākais, ko visi grib, kad nolemj kaut ko būvēt, un tā ir galvenais uzdevums, kad es tieku nolīgts. Tad, kad ir vajadzīga vienkārši celtne, pietiek nolīgt celtnieku, bet mans darbs ir radīt arhitektūru. Ir noteikts zināšanu kopums, kas attiecas tieši uz šo disciplīnu, uz arhitektūru ar lielo "A". Un tad ir jautājums, kā pie tās tikt. Tas, protams, notiek caur pielāgošanos konkrētajai vietai, caur sarunām ar pasūtītāju, vienojoties par projekta uzdevumiem, tomēr tas nav viss. Ir, piemēram, modernistu tēze par to, kā arhitektūras forma seko funkcijai, saturam, par formas ciešo saikni ar dabu un tā tālāk. Cieņpilni un pazemīgi rēķinoties ar visiem šiem acīmredzamajiem un noklusētajiem priekšnoteikumiem, veidojas konkrēta ēka. Tam visam klāt nāk nu jau varbūt 10 000 gadu krāta zināšanu bagāža, kuru pilnībā mēs tagad vairs neizmantojam, tomēr tā piešķir papildu slodzi šai disciplīnai. Arhitektiem, kuri izvēlējušies nest šo slogu, rodas brīnumaina lietderības sajūta un atbildība pret amatu. Tā ir īpaša prasme, kas sabiedrībai ir noderīga, lai translētu tās priekšstatus par sevi. Reizēm arhitekts trāpa publikas noskaņojumā, un tad visi ir laimīgi. Reizēm cenšas, tomēr netrāpa. Savukārt, par autorību runājot, es tomēr nesauktu arhitektūru par mākslu tā, kā mākslu parasti saprot. Kad es dzirdu, ka arhitekti saka: "Tā ir mana ideja", es kļūstu bažīgs. Arhitektūra ir zināšanas, kas tiek pārvērstas konkrētās formās, savukārt iecere radoši eksperimentēt ar gatavām formām nav arhitektūra. Tā ir tēlniecība.

Bet es esmu pamanījis, ka arhitektūrā, tāpat kā vizuālajās mākslās, mūzikā un literatūrā, bieži pastāv dialogs starp mākslas darbiem, tie viens uz otru atsaucas, tiek citēti, apspēlēti un atdarināti.

Precīzi! Tieši tā zināšanas arī darbojas – atsaucoties uz uzkrāto vēsturisko pieredzi. Es tam tiešām ticu. Tas, kas ir noticis pirms mums, bieži var mums atklāt kaut ko jaunu pašiem par sevi. Valodu mēs arī neizgudrojam katrreiz no jauna, bet radoši izmantojam to, kas tapis pirms mums. Tā tas ir mākslā un mūzikā, un noteikti arī arhitektūrā. Tieši tāpēc var runāt par tādu lietu kā lielā arhitektūras tradīcija, ar kuru tev jābūt saistītam. Tu nevari būt vientuļš klejotājs "savā privātajā Aidaho".

Bieži tiek diskutēts par to, vai sarūkošajās pilsētās – un tāda ir arī Rīga – drīzāk nevajadzētu koncentrēties uz esošās struktūras pārradīšanu, nevis būvēt kaut ko jaunu. Tāda diskusija notiek arī mākslas telpu sakarā, un visprogresīvākā laikmetīgā māksla tagad bieži sastopama bijušajās fabrikās, nevis jaunajos muzejos. Kāda būtu jūsu pozīcija šādā diskusijā?

Es savu karjeru sāku Londonā, un visi mani pirmie projekti bija rekonstrukcijas. Mana pirmā grāmata, kas saucas Houses/ Mājas, īstenībā ir ne tik daudz par mājām, bet par dzīvi pilsētā. Šajā diskusijā es jūtos diezgan kompetents, jo pilsētu sarukšana Eiropā ir ļoti izplatīta. Taču atbilde nav viena. Pielāgot kaut kam jaunam visu, kas palicis neizmantots, nav risinājums. Pilsēta ir nevis fragmentāra, bet ir lasāma kā liels rakstu krājums, ko veido noteiktā hierarhijā kārtoti priekšstati: konstitucionālie, demokrātiskie, reliģiskie, laicīgie. Tikai lasot tos kā kopumu, atklājas pilsētas jēga un spēks. Par mākslas institūcijām runājot, varam vēl pastrīdēties, vai māksla ir tiktāl demokratizējusies, ka tai nekādi speciāli apstākļi vairs nav vajadzīgi.

Gadījumos ar komerciālu mākslas reprezentāciju tā tas varbūt arī ir. Ir redzēts, ar kādu vieglumu mākslinieki okupē pamestās telpas citās pilsētās, piemēram, Berlīnē. Un Berlīnes gadījumā arī redzams, ka, tā darīdami, viņi nenonāk loģiskā pretrunā ar to, kas pilsētā jau pastāv, viņi nav konfliktā ar pilsētas, ja tā var teikt, iedzimto raksturu. Šādai pieejai ir daudz labu piemēru, un pamesto telpu apgūšana ir laba lieta, tomēr pārbūvēta fabrika ir un paliek fabrika, un māksla tajā ir tikai fabrikas jaunais aprīkojums. Toties jauna forma pilsētā rada jaunu smaguma centru. Tā iejaucas esošajā varas sadalījumā. Un īstenībā viss – piekrītiet – ir par varas attiecībām. Jauna ēka piesaka sevi kā jauns spēlētājs esošajā situācijā. Mēs to skaidri apzināmies arī savā projektā. Ar to mēs sakām: "Paskat’, kaut kas šeit ir sakustējies!" Pat ja pilsēta sarūk, tas vēl nenozīmē, ka tā nevarētu pārskatīt spēku hierarhiju un spēles noteikumus. Turklāt ierastajām mākslas formām aiz muguras stāv ilga un stabila institūciju būvvēsture, savukārt laikmetīgajai mākslai vēl nav savas spēcīgas formas tradīcijas. Lūk, to mēs gribētu piedāvāt – ka ar jaunu formu šajā vēsturiskajā vietā tiktu artikulēts jauns ietekmīgs spēks. Var, protams, aizšaut garām, tāds risks arī ir. Un ir daudz vieglāk rīkoties ar formām, kas jau pastāv, – ar tradicionālo muzeja tēlu vai ar bijušo noliktavu –, bet tam nebūs tik spēcīgas ietekmes. Lai gan interesanti – Tate Modernās mākslas muzejs Londonā arī šķietami ir tikai pamestas industriālās apbūves pielāgošana, tomēr tā nav kura katra bijusī fabrika. Tā ir gandrīz lielākā celtne pilsētā, un tieši ar grandiozo mērogu tika pieteikts jaunā muzeja ietekmīgums. Un ar jauno piebūvi šis iespaids vēl tika pavairots. Šo ietekmīguma apstākli mēs bieži novērtējam par zemu, izvēloties pārbūvēt kādu noliktavu, lai gan jaunā veidola iespaidīgums neapzināti ir tieši tas, ko mēs sagaidām. Un paši esam vainīgi, ja tas nenostrādā. Jauns smaguma centrs ap sevi rada jaunas iespējas.

Jums ir projekti visā pasaulē, tāpēc jūs droši vien zināt, ka bieži vien vietējām arhitektu kopienām mēdz būt pretestība pret meistaru "no malas". Ir uzskats, ka vietējās tradīcijas un spēles noteikumus vislabāk var saprast tikai šeit dzimis un audzis arhitekts, nevis viesmākslinieks.

Jā, tādi pārmetumi izskan bieži. Lai uz to atbildētu, varu atsaukties vienīgi uz vēsturi. Paskatieties kaut vai uz šo pilsētu. Tā nav hermētiski noslēgta sistēma, kas visu laiku atražo pati sevi. Tā veidojas, barodamās un ietekmēdamās no katras saskarsmes ar ārpasauli. Un tādā veidā kļūst bagātāka. Zināšanas vairojas, ar tām apmainoties. Neizskatās, ka Rīgā šobrīd būtu liela ārzemju arhitektu ietekme, bet ir redzams, ka tāda ir bijusi iepriekš. Mums ir uzdots radīt ļoti nozīmīgu būvi, un ir gadījies tā, ka man šajā ziņā ir tāda pieredze, kādas vietējiem arhitektiem, iespējams, vēl nav. Es nesaku, ka te kāds projektētu sliktāk par mani, daudzi to dara varbūt pat labāk. Un, jā, es varbūt neuzkavēšos Rīgā diez cik ilgi, tomēr es daudz laika pavadu visā pārējā pasaulē.

Un tas, ko pasūtītājs un pilsēta vēlas, ir mana pasaules pieredze koncentrētā veidā arī šeit.

Pasaule šobrīd šķiet īpaši nemierīga, un starptautiskajā arhitektu sabiedrībā jau ilgāku laiku tiek spriests, kāda ir profesijas līdzdalība globālo problēmu risināšanā. Par to lielā mērā bija arī pēdējā Venēcijas arhitektūras biennāle, par migrāciju, par sociālo nevienlīdzību, kapitālistisko negausību un piesārņojumu. Vai arhitektam te ir kāda teikšana?

Man šis jautājums sagādā grūtības. Vai mēs nenovirzāmies no tēmas?

Atvainojiet. Sarunās ar arhitektiem man bieži radies iespaids, ka viņiem ir atbildes uz visiem jautājumiem. Tas laikam saistīts ar darba specifiku, kurā nākas būt milzu komandas diriģentam.

Labi, ja jūs tā vēlaties. Arhitektūra un politika, protams, vienmēr ir bijušas saistītas. Arhitektūra mēdz būt politisks akts. Tomēr es kļūstu ļoti nervozs, kad tiek pārprasta vai pārvērtēta tās nozīme. Arhitekts nezina labāk par citiem, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, un arhitektūra nav morāls akts, saprotiet? Tā var būt arī ļoti neētiska. Mani dara nemierīgu šāda arhitektūras politizēšana. Ja godīgi, ļaut sev justies labi ir pavisam viegli. No savām priviliģētajām pozīcijām palīdzēt kādam cietējam ir labs darbs, taču bieži tas ir gandarījums tikai sev pašam, savukārt sabiedrībai nedod nekādu labumu. Ir viegli sevī sakāpināt kādu vajadzību, padarīt šo vajadzību par problēmu un tad mesties to risināt. Tomēr tas to nepadara par īstu. Piemēram, es nesen pabeidzu projektu, kas domāts bezpajumtniekiem Hārlemā Ņujorkā. Bet tā es sev neaktualizēju bezpajumtnieku problēmu. Mans uzdevums bija radīt cieņpilnu vidi cilvēkiem, kuriem šis būs pirmais nekustamais īpašums. Man nebija prātā tāds ēkas tips, kas jebkādā veidā norādītu uz viņu bezpalīdzīgo stāvokli. Lūk, tāda ir arhitekta loma, tāds ir viņa darbs. Mēs esam formas aizbildņi. Kad jūs redzat, ka kādu problēmu var risināt ar telpas pielāgošanu, pārveidi vai jaunu formu radīšanu, jūs saucat palīgā arhitektu.

Tas ir ļoti konkrēts uzdevums. Protams, biznesa likumu iespaidā notiek arī specializēšanās. Atceros, ka karjeras sākumā tā man bija grūta izvēle – vai nu koncentrēties uz kaut ko vienu un pelnīt ar to labu naudu, vai nodarboties ar arhitektūru. Man nebija naudas, es nevarēju noalgot palīgus, bet es negribēju darīt kaut ko tikai darīšanas pēc. Es izvēlējos arhitektūru. Ir arhitekti, kas nodarbojas ar būvniecību, un tam nav nekādas vainas. Bet ir svarīgi, lai pašam būtu skaidrība par savu uzdevumu. Tikai tad tas kļūst interesants. Ir dažas komerciālas arhitektu firmas, kuras es ļoti cienu. Tās ļoti profesionāli strādā ar utilitāro fona apbūvi. Dažbrīd viņi to dara tik labi, ka tā pat sāk kļūt par arhitektūru. Es teiktu, ka tā ir lieliska B kategorijas arhitektūra. Tik laba, ka neduras acīs.

Jums ir autoritātes arhitektūrā?

Jā, ir daudz arhitektu, kurus es apbrīnoju, gan mirušos, gan dzīvos. Es biju ļoti pieķēries Čārlzam Koream, man paveicās pabūt kopā ar Oskaru Nīmeieru, pirms viņš aizgāja. Es studēju pie Pītera un Elisones Smitsoniem, daudz no viņiem mācījos arī pēc studijām. Ļoti patīk Eduārdu Sotu de Mora un Alvaru Siza, esmu pie viņiem strādājis, un man joprojām ir dziļas jūtas pret viņiem. Es varu turpināt. Viņos visos es apbrīnoju īpašo attieksmi pret mūsu amatu. Tam nav nekāda sakara ar stilu. Man var nepatikt viens otrs viņu darbs, es darītu citādi, tomēr es nekļūdīgi atpazīstu attieksmi, un tā mani pievelk. Tā ir tāda kā padevība un saistību uzņemšanās. Kad tās nav, arī citiem tu kļūsti neinteresants. Savukārt viņiem tā ir atdošanās pilnībā, pat tā, ka nomirt var. Un pēc nāves viņu ietekme nemazinās. Lūk, tas man ir paraugs, kas turklāt dod cerību, ka piepildīta dzīve ir iespējama. To piepilda šī totālā atdošanās. Elisone un Pīters mūža beigās bija stipri vīlušies, tomēr tā nebija arhitektūra, kas viņus sarūgtināja, bet gan sabiedrība kopumā. Oskars Nīmeiers nodzīvoja tik ilgu mūžu, lai daudzreiz piedzīvotu publikas mīlestību un naidu, un atkal mīlestību, un atkal naidu. Un pārdzīvoja viņus visus. Viņš ir ikona, un tagad jau pilnīgi citas pasaules jaunieši viņu joprojām dievina. Šādi piemēri mani uzlādē.

Jūs par saviem nopelniem Lielbritānijas labā nesen esat iecelts bruņinieku kārtā…

Jā, tituls man jau ir, bet godazīmes vēl nav piešķirtas, tāpēc es jums to pagaidām nevaru nekādi pierādīt. Redziet, ir dažādas valsts institūcijas, kas nominē personas titula saņemšanai, un mani nominēja Ārlietu ministrija. Galvenokārt tāpēc, ka mans darbs ar Afroamerikāņu kultūras muzeja projektu Amerikā izrādījās tik veiksmīgs. Briti to izspēlēja kā maigās varas paņēmienu, paziņoja, ka tas ir tieši mūsu arhitekts, kas jums šo brīnišķīgo institūciju ir radījis, un par to viņš jums ir jāmīl. Tātad no valdības skatpunkta – un tā viņi to arī apraksta –, es esmu britu kultūras vēstnieks pasaulē. Tomēr tāds gluži nav mans skatpunkts. Es projektēju cilvēcei kopumā un dažādām tās kopienām. Es, protams, jūtos glaimots par šo apbalvojumu un nekādā gadījumā no tā neatsakos, tomēr es saprotu, ka tā ir politiska spēle un ka pats pēc tā neesmu dzinies. Ne brīdi neesmu uzskatījis, ka tas, ko es daru, ir tieši britu arhitektūra vai britu kultūras produkts. Es projektēju, reaģējot uz cilvēku vajadzībām, lai kas un kur viņi būtu. Tas mani iedvesmo. Es to daru Āfrikā, Austrālijā, Aļaskā, vienalga – kurp cilvēki mani sauc, turp es dodos. Ar nacionālajām politikām tam nav nekāda sakara.

Jā, jūs atbildējāt, pirms vēl paguvu pabeigt jautājumu.

Es tiešām nezinu, ko tas nozīmē. Vai es esmu londonietis? Britu arhitekts? Kas tas vispār ir? Tas ir kaut kāds vienkāršojums citu ērtībai. Tas varbūt noder lingvistiskās un valstu iekšējās politiskajās debatēs, bet uz mūsu profesiju tāda identitāte nav attiecināma. Manā realitātē nacionālismam nav nozīmes. Mani arī dažādo kultūru šaha spēle neinteresē. Mani interesē tas, kā ar arhitektūru var pacilāt cilvēkus un kā atvieglot viņu apstākļus.

Ir taču jābūt kādai vietai, ko jūs saucat par mājām.

Jā, tās ir tur, kur ir mana ģimene. Jūs minējāt globalizāciju, tomēr mana biogrāfija nav gluži globalizācijas rezultāts. Es piedzimu Āfrikā; mans tēvs nāk no maza rietumafrikāņu ciema, ko es pazīstu ļoti labi. (Deivids ir Ganas diplomāta dēls un bērnībā, pirms pārcelšanās uz Londonu, dzīvojis vairākās Āfrikas un arābu valstīs – red.) Tēvs mēdza teikt, ka dzīvot XX gadsimtā nozīmē būt atvērtam pret visu pasauli, iedvesmoties no tās un mācīties pēc iespējas vairāk. Zināt, protams, vietu, no kuras tu nāc, tomēr nebūt tai pārāk piesietam. Iespējams, tā ir tāda kā imigrantu mentalitāte – pārcelties uz Eiropu izdzīvošanas nolūkos. Taču es tēva teikto pieņēmu par savu filozofiju – būt atvērtam pret pasauli. Tomēr tēva pasaule bija XX gadsimta pasaule, savukārt es dzīvoju XXI gadsimtā, ar to saistu savu identitāti, bet tā nav gluži vairs tā pati, kas agrāk. Šī gadsimta pasauli nosaka būšana tīklā, kas mūs savilcis kopā daudz ciešāk. Tā man ļoti trūka bērnībā, kad daudz ceļojām un es visur iepazinu jaunus draugus, tomēr ātri viņus atkal pazaudēju, jo nebija iespējas uzturēt kontaktus. Tagad man draugi ir visā pasaulē, un es ar viņiem varu sazināties un apmainīties ar iespaidiem vienā acumirklī. Mēs varam nesatikties gadu vai divus, bet iespēja zibenīgi sazināties palīdz mums neatsvešināties. Tā ir tāda prāta telpa, kādu mans tēvs nedz pieredzēja, nedz spēja iztēloties. Tā ir milzīga šī gadsimta priekšrocība, kuras klātbūtni es arī kā profesionālis pārbaudu gandrīz katru dienu. Mēs visi tagad esam savstarpēji saistīti, gribam mēs to vai ne. Esam radījuši planētas mēroga diskursu, kurā visi piedalāmies neatkarīgi no vietas, kurai esam piesaistīti. Mēs varam apgūt labāko, ko piedāvā Norvēģija vai Austrālija, vai, teiksim, Mjanma, lai padarītu labāku pašu dzīvi.

Jūs esat optimists.

Jā, lielākoties optimists šajā šausmīgi pesimistiskajā situācijā. Domāju, ka tas, kas tagad pasaulē notiek, ir tikai īslaicīgs solis atpakaļ. Iespējams, katru no mums atsevišķi tas var notriekt no kājām, tomēr kā kopums mēs ejam pareizā virzienā. Šim procesam piemīt nenovēršamība, kas vairs nav atkarīga no mūsu gribas un no mūsu atpakaļrāpulīgās dabas.