Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Jānis Šipkēvics: Svarīgi ir kopā arī paklusēt

Jānis Šipkēvics juniors jeb Shipsea izdevis pirmo mini soloalbumu, Adventes laikā turpina rudenī sākto (un uzreiz izpārdoto) kamerkoncertu ciklu un vairs nebaidās nebūt perfekts.

Jānis Šipkēvics juniors jeb Shipsea sen vairs nav tikai slavenā Labvakar trīnīša dēls, lai gan nevar nepamanīt, ka viņa tēvs, Radio SWH valdes priekšsēdētājs, pēdējā laikā ir radoši atraisījies arī kā erudīts un asprātīgs intervētājs. Shipsea kļuva slavens jau Cosmos laikos, vēl slavenāks kopā ar Reini Sējānu grupā Instrumenti, tiklīdz abi novilka pandu maskas, bet viņa kamerkoncerti septembrī fon Sticka villā (iepretim kafejnīcai Piens) tika izpārdoti vienā mirklī. Toreiz Šipkēvics atrada šo vietu un atmosfēru par ideālu Adventes laika pavadīšanai, tāpēc decembrī sācies jauns viņa kamerkoncertu jeb pārziemošanas cikls ar citu un paša mūziku un vārdiem. Nu jau pāris gadu akadēmiski izglītotais mūziķis uz skatuves vairs nebaidās no nezināmā un ir gatavs lēkt mūzikas izplatījumā arī bez izpletņa. Kā viņš to dara, var redzēt arī LTV1 dokumentālo filmu ciklā Skaņusaite, kur Shipsea metas iekšā sev pilnīgi jaunās mūzikas tradīcijās.

Šogad tev palika 33 gadi. Kā izjuti Kristus vecumu?

Sen nebiju svinējis dzimšanas dienu, bet mans brālēns un bērnības labākais draugs Mārtiņš Mielavs, kas ir viens no Piena saimniekiem, mani īstajā brīdī uzaicināja rīkot kamerkoncertu fon Stricka villā.

Tātad šo koncertu ideju dzemdināja vieta?

To formu, kurā es būšu pilnīgi viens, tā vieta raisīja, bet pirmais precedents notika pirms diviem gadiem, kad Mārtiņš mani uzaicināja uz Piena festivālu Ziemeļblāzmā. Tas bija klasiskās un džeza mūzikas festivāls. Toreiz iepazinos ar Matīsu Čudaru un dažiem citiem vienu paaudzi jaunākiem mūziķiem – Rūdolfu Macatu, Ivaru Arutunjanu, Elizabeti Lāci –, un tas noveda pie būtiska pavērsiena manā dzīvē. Ne nu gluži pie kursa maiņas, bet pie jauna svarīga avota, no kura tagad smeļu spēkus, domājot arī par Instrumentu attīstību.

Vai tavi decembra koncerti Stricka villā atšķirsies no septembra koncertiem?

Idejiskais iesākums ir septembra koncertos. Tie visi bija izpārdoti, un man arī nebija iespējas tos sarīkot vairāk. Tad izdomāju turpināt decembrī, jo noslēguma koncertos sajutu, ka tā ir neticami laba vieta, kur Adventes laikā es gribētu pavadīt savas dienas, – tīri egoistiski vēlētos šo laiku būt tur, un, ja varu šajā laikā arī kādam citam ļaut atklāt pašam sevi, tad ir tikai labi. Septembrī pēc šiem koncertiem, kur zālē ir ap simt klausītāju, jutos, it kā mēs visi būtu ko ļoti svarīgu izrunājuši.

Lielajos grupas koncertos viss ir saskaņots taimkodā, kurš ir saistīts ar gaismu, režisoru un skaņas režisoru, tu nevari īsti izvērsties. Tas ir vairāk nekā teātra brīnums, mērķtiecīgi veidotas emociju pakas.

Instrumentus tu sauc par grupu vai par projektu?

Tā ir mana svarīgākā grupa.

Kāpēc no pārējiem pieciem Cosmos puišiem tev šāda sadarbība izveidojās tieši ar Reini?

Tagad grūti atbildēt, bet manī droši vien arī tajā laikā bija vēlme iet kādā nezināmā virzienā. Cosmos sajūta man kļuva jau ļoti saprotama, un Reinis bija vistālāk no tās, visvairāk nezināmajā. Tas mani fascinēja un pārsteidz joprojām. Reinī ir tik daudz spēju, kuras es nekādi nevaru izskaidrot, un tas mani suģestē. No viņa esmu ļoti daudz iemācījies šajos gados. Ķimerēšanās mūzikas instrumentos, tehnoloģijās, mūzika kā konstruktors ir tas, kā man bija trūcis. Mana Mūzikas akadēmijas specialitāte – kordiriģēšana – tomēr ir par citiem manevriem.

Nesen jūs abi ar Reini Sējānu intervijā izteicāties, ka profesionalitāte var arī traucēt. Vai tas domāts tā, ka traucē zināšanas, cik daudz labas mūzikas pasaulē jau ir uzrakstīts?

Pārlieku mācoties mūziku, var nonākt pie tā, ka tu centies darīt visu vislabāk, kā jau kāds kādreiz ir izdarījis, centies sasniegt kaut kādu kombināciju no jau sasniegtām muzikālām sajūtām vai tehnikām. Risks pārliekā profesionālismā var būt oriģinalitātes trūkums.

Vai tu tā esi juties?

Jā, pēc Mūzikas akadēmijas es jutos kā citu cilvēku domu apkopojums, bija sajūta, ka man īsti nav, ko teikt, vai ka jebkura mana ideja ir muļķīga un viss, kas ir apkārt, ir daudz labāks. Protams, šādi kompleksi uznāk ik pa laikam, bet ar gadiem tomēr jūtos arvien brīvāk, rīkojos ar mazāku piesardzību, drošāk riskēju, nebaidoties no neveiklības, kļūdīšanās un nebaidoties arī no neveikla klusuma vai neizdošanās, jo saprotu, ka šīs situācijas ir sastāvdaļa tieši tam, kas ir interesantais dzīvē un mākslā. Nevainojami cilvēki un perfekta māksla mani sen vairs neuzrunā un nesajūsmina. Perfekcija ir interesanta un novērtējama tikai tad, ja tā ir kombinācijā ar neticamu spontanitāti, ja perfekcija ir palīglīdzeklis, lai rastos tas īstais, kāpēc kāds vispār kaut ko dara uz skatuves. Kīts Džarets šajā ziņā ir spilgtākais piemērs. Viņa varēšana ir apbrīnojama, un tajā pašā laikā viņš ir gatavs lēkt bez izpletņa – cerībā, ka tā vieta, kur tu piezemēsies, izrādīsies pārsteidzošs ūdenskritums, kurš tevi noturēs vēl dzīvāku nekā pirms tam.

Tu šādus lēcienus bez izpletņa koncertos veic bieži?

Tagad jau arvien vairāk, kopš pirms diviem gadiem iepazinos ar Čudaru un citiem minētajiem mūziķiem. Tas man atvēra pavisam jaunas durvis, tādu iekšēju muzikalitāti, pret kādu līdz tam biju izturējies bijīgi, nedroši un īstenībā necienīgi, lai gan tā ir pati būtiskākā.

Ko tu domā ar necienīgu izturēšanos pret iekšējo muzikalitāti?

Nebiju novērtējis kaut ko sevī. Biju izturējies pret to pavirši, uzskatīdams, ka daudz svarīgāks ir skolā mācītais, kamēr manis paša muzikālās idejas ir sekundāras. Taču šo muzikālo atklāsmju rezultātā es arvien vairāk un personiskāk sāku filtrēt savus iekšējos impulsus un riskantāk rīkoties uz skatuves, atvērties brīvai improvizācijai kopā ar mūziķiem – līdz pat tādai pakāpei, ka tā nav improvizācija par tēmu, bet tēma tiek radīta uz vietas. Solīti pa solim, vispirms mēģinājumos ar šiem mūziķiem un atsevišķās epizodēs manos koncertos, es to pārņēmu sevī un tad turpināju darīt arī ar mūziķiem, kuri to iepriekš nebija darījuši. Piemēram, pirms pāris mēnešiem tiku uzaicināts piedalīties Latvijas Televīzijas muzikālajā projektā Skaņusaite, biju divās ekspedīcijās, uz Portugāli un uz Parīzi, kur man bija jāsatiek no Kongo Demokrātiskās Republikas nākusī dziedātāja Gasandži. Pirms pāris gadiem es droši vien no šāda projekta būtu sabijies.

Tu būtu sabijies no nepieciešamības improvizēt?

Būtu sabijies iet nezināmā teritorijā, kur man būtu jāatmet savi noteikumi. Man būtu bijusi vēlme pirms tam saprast, kas tas būs, un sagatavoties. Tagad esmu gatavs sākt muzikālu sarunu, pirms tam nezinot neko par mūziķiem, ar kuriem būs jāspēlē. Piemēram, Āfrikas mūzikas tradīcija man likās pavisam cita orbīta. Bet tikšanās ar Gasandži bija pilnīgs brīnums.

Viņa padsmit gadu vecumā no Kongo ir pārcēlusies uz Parīzi, bēgdama no sarežģītiem apstākļiem dzimtenē. Mēs sākām kopā eksperimentēt jau Parīzē, un pēc tam viņa brauca uz Rīgu. Viņas mūziķiem bija jālido no Parīzes, bet viņa pati lidoja no Āfrikas. Tajā laikā Lufthansa streikoja, un Gasandži bija izmisusi, ka atlidos te viena pati, bet es viņu pierunāju, lai tikai brauc, gan jau kaut ko kopā izdomāsim. Satikāmies pusstundu pirms koncerta un izrunājām, apmēram kāda varētu būt koncerta konstrukcija. Mēs nezinājām, kas koncertā notiks, bet viss notika tik labi, cik vien labi var būt! Pirms koncerta runājām, ka nemaz neesam īsti satraukušies, jo atšķirībā no tradicionāla koncerta, kurā tu zini, ko gribi izdarīt un tev ir tā nasta, ka jāīsteno tas, ko gribi sagaidīt, bet šajā gadījumā mēs nezinājām, ko gaidīt. Ja izdodas savstarpējā uzticēšanās, tad tas ir brīnišķīgs ceļojums.

Ar Gasandži tev uzreiz saskanēja?

Jā, man bija droša sajūta. Droši vien tas saistīts ar līdzīgiem dzīves principiem, kritēriju sakritību. Esmu sapratis, ka ar mūziķiem, par kuriem domāju savādāk, nevaru atrast motivāciju muzicēšanai kopā.

Kādi ir tie mūziķi, ar kuriem tev saskan?

(Pauze.) Jā, neesmu definējis, kādi ir tie cilvēki, ar kuriem man patīk būt kopā... Par mūziķiem runājot, tie noteikti ir mūziķi, kuri domā par kaut ko vairāk, ne tikai par mūziku, kuri redz mūziku kā sastāvdaļu lielākas pasaules kontekstā. Man diemžēl ir bijusi arī pieredze ar brīnišķīgiem mūziķiem, ar kuriem man nav tēmu ārpus mūzikas, kurām pieskarties. Tātad mūsu iespējamās sadarbības kapacitāte ir diezgan ierobežota, jo vienā brīdī man būs sajūta, ka mums kopā īsti nav, ko teikt, – jo man šķiet, ka mūziķi, kuriem spēles tehnika ir svarīgāka par to, ko viņi spēlē, savu muzikālā sāta sajūtu var apmierināt ar kādu ātru arpēdžiju. Man ir svarīgi kopā arī paklusēt un runāt par eksistences lietām, redzēt to, ka mūzika nav atdalīta no dzīves. Neatkarīgi no žanra, vienalga, vai tā būtu akadēmiskā vai džeza mūzika. Pat labā populārā mūzikā būs iekšā patiess eksistences kods, nevis tikai izdomāta muzikāla tēmiņa.

Tad jau jāgaida dvēseles sāpes, lai attaisnotu radīšanu.

Arī radītgribēšana "aiz neko darīt" nav nekas slikts. Uzskatu, ka rakstniekam vai komponistam nav jāgaida mūzas uzlidojums, bet jāizkopj sava radītprasme kā arods, kā labi ieeļļots instruments, kurš ir gatavs radīt tajā brīdī, kad tas ir nepieciešams. Diemžēl tas, ko es saku, vēl nav mana ikdienas prakse.

Visu Egīla Zirņa interviju ar Jāni Šipkēvicu lasiet 11.decembra žurnālā SestDiena! 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata