Liepājā 28. un 29. jūlijā notiks kārtējais pludmales festivāls Summer Sound, kura noslēgumā 29. jūlija vēlā vakarā uz lielās skatuves tāpat kā pirms gada kāps vairāku Muzikālo banku uzvarētājs, Latvijas meiteņu elks Dons. 2003. gadā publika Donu jeb Arturu Šingireju ieraudzīja kā Talantu fabrikas atradumu, un kopš tā laika viņš regulāri ieņem hitparāžu pirmās vietas. Balss un vienkāršība esot tās divas lietas, ar kurām Dons koncertos iekaro savu klausītāju sirdis. SestDienai Dons stāsta, cik mērķtiecīgi gājis uz dziedātāja karjeru un kas tajā viņam pašam šķiet svarīgāks.
Fragmenti no intervijas:
Vai atceries to rītu, kad pamodies kā visas Latvijas meiteņu elks?
Ceru, ka tāds rīts nepienāks, kurā es to apjaustu. Ka tas man kļūtu par pašmērķi.
Vai tad dziedātāja mērķis nav iepatikties citiem?
Nē. Manuprāt, mūziķa mērķis ir radīt dziesmas un izpildīt tās, un justies labi. Ja kādam tās patīk, ir forši.
Vai tu varētu dziedāt arī saulrietam vai zvaigznēm, kad neviens cilvēks nedzird?
Esmu to arī darījis.
Kur?
Piemēram, Pāvilostā. Kad rakstu jaunu dziesmu, pirmoreiz jau es to nospēlēju sev. Ja man pašam tā iepatīkas, nolemju, ka varu to rādīt arī kādam citam.
Vai kādreiz esi dziedājis dziesmu, kas tev īsti nepatīk?
No savējām? Nē. Ar katru man ir savs stāsts un savas attiecības.
Talantu fabrikā pieteicies pats?
Protams. Iedomājies – sēžu mājās, rakstu dziesmas, esmu uzrakstījis jau pirmās četras, draugu lokam tās nospēlē- jis... Un pēkšņi janvārī parādās Talantu fabrikas reklāma, galvenā balva – līgums ar Platforma Records, albums un tūre pa Latviju! Tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs! Vēl augustā biju bijis koncertā Pūt, vējiņos, kur uzstājās Londonas gospeļu koris, man tā bija pirmā reize, kad uz koncertu biju atnācis bez vecākiem, māsām un brāļiem, tikai ar draugiem. Klausījāmies, un atceros, ka vienam draugam teicu: nākamgad gribu uz šīs skatuves uzstāties!
Pieļauju, ka augšā čalītis bahilās un mētelītī pierakstīja šos manus vārdus – nākamajā gadā uzkāpu uz šīs skatuves kopā ar Talantu fabriku! Sajutu to pūli, un bija šausmīgs draivs! Sāc kā pa supermārketu staigāt, izvirzīt mērķus un sapņus. Ilgu laiku glabāju lapiņu, uz kuras Vecgada vakarā, kad nekādas Talantu fabrikas vēl nebija, biju pierakstījis trīs lietas. Trešā lai paliek pie manis, bet divas pateikšu: noslēgt līgumu ar ierakstu kompāniju Platforma Records un iestāties realitātes šovā. Tos es skatījos, tie man likās forša platforma, kur es varētu aiziet un pastāstīt, ka rakstu mūziku. Sajūtas Talantu fabrikā man bija foršas, tā likās kā laba vidusskola.
Kā jūs nonācāt līdz kopējam krogam ar Kasparu Rogu?
Gribējās tādu kā savu vietiņu, kur iedzert vīna glāzi un apēst zivtiņu. Kādā pēcballīšu rītā tā doma ienāca. Nē, Kasparam tāda doma bija jau sen, bet nebija, kas viņu pastumj no tās kraujas lejā. Tad atnācu es un pastūmu, un, kad Kasparu satracina, viņš kā viesulis griežas. Vieta tālu nebija jāmeklē, viņš Engurē dzīvo. Nosaukumu arī nebija grūti atrast – Engure. Paši krāsojām dēļus.
Koncertos tu arī kaut ko iedzer?
Man ir tradīcija, ka mazliet acu mirdzumam, tikai koncertā un nekur citur, iedzeru 25 līdz 50 gramus upeņu melnā balzama. Man jau ir izstrādājies tāds kā Pavlova suņa reflekss – ja kaut kur saožu upeņu melno balzamu, man uzreiz izdalās adrenalīns un sākas lampu drudzis. Nekad nevienā ballītē neesmu teicis: ielejiet man upeņu balzamu.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Drons