Taču kino mākslas nozare turpina vērsties plašumā - Eiropā daudz rosīgāk nekā aiz okeāna, un Francija šķiet pat piepildījusi kādreiz padomju tautai pasludināto: "No visām mākslām vissvarīgākais mums ir kino." Latvijā savukārt ieilgušais filmu nozares atļukušais stāvoklis nu atsedzis baltos plankumus gan izglītības sistēmā, gan arī ierindas pilsoņu prātos.
Kādu tu vēlētos redzēt savu lasītāju, kas ar interesi paņem rokās grāmatu par film noir?
Tie ir studenti un arī profesionāļi. Grāmata nav kultūržurnālistikas žanrā un nav arī beletristika. Tā ir zinātniskā stilā veidota, paturot prātā to, ka ne vienā vien Latvijas augstskolā vairāk vai mazāk māca vizuālos medijus, komunikāciju un kino. Šis darbs varētu palīdzēt gan tiem, kuri mācās, gan arī tiem, kuri māca.
Holivudas stilam film noir, tā izcelsmei ir arī zināma saistība ar Latviju.
Ja mēs gribam hiperbolizēt savu nozīmi šī pasaules kino žanra tapšanā, jāpiemin Boriss Ingsters (1903–1978), ebrejs no Rīgas, kurš, strādājot Holivudā par scenāristu un režisoru, šo stilistiku ieviesa. Vēl — rakstot grāmatu un pētot film noir ietekmi —, es no jauna atklāju Aloizu Brenču, kas bijis žanra meistars. Filma Liekam būt (1976) ir lieliska psiholoģiska trillera žanra filma. Parokot dziļāk, atklājas daudz līdzīgu interesantu sakarību — pierādījums tam, ka nekas nav sācies ne šodien ne vakar, lai gan vērojams milzīgs tehnoloģisks sprādziens filmu veidošanā.
No jauna nekas nav jāizgudro?
Kino valodā nekas radikāli jauns nav izdomāts kopš XX gadsimta 60.gadiem, kad film noir vilnis no Amerikas sasniedza Eiropā tādus jaunos un talantīgos kā Žans Liks Godārs un Fransuā Trifo. Tagad filmu režisori, bruņojušies ar supertehnoloģijām, tik un tā izmanto to, kas radies XX gadsimta pirmajā pusē.
Cik tev pašai ir tuvas šīs melnbaltās film noir?
To, ka eksistē šādas filmas, zināju sen, taču pirms kādiem pieciem gadiem "inficējos" ar tām. Un šī grāmata nebūt nenozīmē, ka esmu tam pielikusi punktu. Es turpināšu tās skatīties - jaunas un no jauna. 40.=50.gadu filmas man sniedz estētisku baudu. Man ir bijis tāds periods, kad regulārais Latvijas kinoteātru repertuārs sagādājis gandrīz vai fiziskas ciešanas.
Kas tagad notiek pasaules kino?
Visu laiku kaut kas notiek, cits jautājums, cik daudz mēs no tā redzam. Eiropa joprojām ražo vairāk filmu nekā ASV - gadā ap 1200, savukārt Holivuda apmēram 800. Līdz mums nonāk arvien vairāk labu filmu. Situācija ir cerīga.
Filmas skaties katru dienu?
Jā, un šobrīd ir pirmsoskaru laiks, nāk viena pēc otras labākās ASV filmas. Esmu atradusi beidzot no deviņām nominētajām filmām savu favorīti. Tās nosaukums ir Viņa (Her). Filmā ir divi aktieri, un stāsts ir par to, kā varonis iemīlas datorprogrammas balsī, ko ieskaņojusi Skārleta Johansone, nenoliedzami, visu laiku visseksīgākā datorbalss! Tā ir viņas vislabākā loma, kaut arī aktrise neparādās kadrā ne uz sekundi. Ļoti sirsnīga un nedārga filma par mums un komunikācijas rīkiem visapkārt.
Vai skaties filmas arī telefonā?
Nē, to nav iespējams darīt, tas ir mokoši. Datorā skatos, dažreiz uz sienas ar projektoru. Taču kino cīnās ar to, ka cilvēki arvien vairāk skatās filmas telefonos. Iespaidīgu efektu var novērtēt tikai uz lielā ekrāna.
Visu interviju ar Ditu Rietumu lasiet žurnāla Sestdiena 31. janvāra numurā.