Daņiļēvičs: Dejotāji ir īpaša cilvēku zorte - emocionālāki, atvērtāki, dullāki

Nu jau gadus desmit Daņiļēvičs, tagad laikam jau Latvijā pirmais, kurš nāk prātā, iedomājoties jēdzienu "deju skolotājs", vairs aktīvi nedejo, tomēr brīdi pirms savas pusgadsimta jubilejas arvien izskatās stipri labāk nekā vidējais latviešu piecdesmitgadnieks. Šogad viņš kļuvis par tēti savai ceturtajai atvasei, darba gan paša radītajā un vadītajā studijā Dzirnas, gan citur viņam esot vairāk nekā jebkad, un arī nepiepildītu sapņu pietiek.        Fragments no intervijas ar Agri Daņiļēviču: **Vai esi ar deju izpaudis kādas emocijas arī dzīvē ārpus skatuves?Kad biju jauns gurķis Siguldā un tikko sāku sacerēt kādas dejas, tad tiešām ir bijis tā, ka uz ielas esmu pārbaudījis tās kustības, kas man ienākušas galvā. Tajā brīdī man ir bijis stipri vienlaga, kā es no malas uz tās ielas izskatos.Esmu dejojis ar visiem saviem bērniem. Nupat ar Emīliju uzdejojām valsīti, bijām uzaicināti uz restorānu Seegewold Siguldā. Tur skanēja ļoti forša mūzika, mēs, gaidot desertu, pa krodziņu uzlaidām valsīti.Piecdesmit gadi ir vecums, kuru var uztvert dažādi. Vienam tas ir pusmūžs, citam tikai otrā jaunība. Tavs gadījums acīmredzot ir otrais, šogad esi kļuvis par jauno tēti.Jā, esmu jaunais tētis, man ir ļoti daudz darāmā un nav laika domāt par vecumu. Varbūt vajadzētu vairāk ieskatīties personas kodā, bet tik daudz darba, kā pašlaik, man nekad mūžā nav bijis. Kamēr vilks, tikmēr darīs. Nekādu nākotnes plānu man nav, jo pagaidām ir tā, ka tie plāni paši pie manis atnāk, atliek tikai tos īstenot. Tas katrā ziņā nav pretrunā ar manis paša vēlmēm, tāpēc nav tā, ka pašam būtu ārkārtīgi jāstumj kādas lietas.Tavai jaunākajai meitai Emīlijai Paulai nesen palika septiņi mēneši. Vai ar Singitu esat vienojušies, kā pareizi audzināt bērnu?Man liekas, pats termins "pareizi - nepareizi" ir nepareizs. Visus cilvēkus pār vienu kārti nepārmetīsi, kas vienam pareizi, tas otram pilnīgi aplam. Ar Emīliju viss ir ārkārtīgi jauki, bērniņš aug, attīstās un bišķītiņ tā kā iet notikumiem pa priekšu - sākusi jau rāpot. Mēs, vīrieši, slinkāki būdami, to parasti sākam vēlāk... Man liekas, aug nākošā ūdenszāle, kurai nebūs miera un vajadzēs visādas aktivitātes.Kurš naktīs ceļas, kad Emīlija raud?  Māte, jo man nav krūšu, nav piena! Ja es varētu barot, droši vien būtu savādāk, bet naktīs nav jēgas dot pudelīti, tad svarīgākais ir mammas tuvums un miers, es tādos brīžos jūtos kā zilonis trauku veikalā.Vai atceries, kā audzinājāt Rūdolfu, kad viņš bija maziņš?Godīgi sakot, esmu aizmirsis, Rūdim nu jau 14 gadi riņķī. Tā droši vien ir mana īpatnība, dzīvoju šodienai un nākotnei un ļoti ātri aizmirstu notikušās lietas. Šobrīd ļoti labi zinu, ko Emīlija grib un kā viņai iet, ko viņa mīl, uz ko atsaucas, un kādā krāsā ir viņas ražojums pamperī - tādā, kādā kādreiz krāsoja otros žiguļus! Sieva gan visu labi atceras. Vai nav tā, ka, jo mazāk bērnu audzina, jo patstāvīgāks tas izaug?  Apģērbt un pabarot bērnu jau nu vajag... Mans vecākais dēls Kristaps, kam 24 gadi, izmeklējies laimi pasaulē (bija Anglijā, Ķīnā, tur par aerodiuma instruktoru strādāja), tagad ir atgriezies pie manis, līdzēs man Dzirnu menedžēšanas lietās. Vecākā meita Katrīna studē, spēlē bīču, spēlē arī ģitāru un dzied. Tātad ar dejošanu viņi nenodarbojas. Abi to ir pamēģinājuši, bet es neesmu stāvējis kā mūris un teicis: tāpēc, ka es esmu deju skolotājs, tev ar to būs jānodarbojas. Rūdolfs vēl aizvien dejo brīvā režīmā, jo kopumā dara viskautko, mēģina attīstīt sevi vispusīgi, tāpēc dejošanai daudz laika neatliek. Tomēr pavisam viņš dejošanu neatlaiž, lai tad, kad tai atliks vairāk laika, varētu atkal mesties iekšā.  Abas tavas sievas ir dejotājas. Vai dejotājas arī ārpus skatuves ir īpašas?  Ne tikai dejotājas, bet dejotāji vispār ir īpaši - daudz atvērtāki, emocionālāki, dullāki. Dejošana jau noņem dzīves uzliktos štampus un kompleksus. Dejotāji tiešām ir īpaša cilvēku zorte, kas māk komunicēt ar cilvēkiem, pielāgoties un tajā pašā laikā palikt pie sava. Nemaz nezinu dejotājus, kuriem dzīvē slikti ietu, viņi māk izķepuroties, jo dejošana būtībā ir drausmīgi smags darbs. Jo augstākā līmenī dejo, jo nežēlīgāks. Grūtāks laikam ir tikai mūziklu mākslinieka darbs, jo tad dejošana notiek anaerobā režīmā. Dejotājs tomēr elpo, kad grib, bet mūzikla māksliniekam vēl arī nots jāizdzied... Dejotājs ir pieradis pie slodzēm, tāpēc nebaidās ne ņemt lāpstu rokā, ne uz teātri eleganti aiziet.Kādas šobrīd ir mākslas un naudas attiecības tavā deju studijā Dzirnas?  Diemžēl to, ko te darām, vēl aizvien nevar nosaukt par biznesu. Naudas nav. Tā, protams, grozās, bet, kā atnāk, tāpat arī aiziet, un nekas pāri nepaliek.Bet izskatās, ka arī rūgtums nepaliek. Varu teikt, ka man ir baigi foršie draugi. Varu nopirkt aviobiļeti un ar sievu aizbraukt pie sava drauga uz Portugāli, padzīvoties viņa apartamentos, aizbraukt uz Itāliju, uz Ēģipti... Bet Dzirnās gaidu to mirkli, kad to, ko mēs te darām, valsts reiz balstīs, jo jūtos ne jau nenovērtēts - novērtēts esmu gana. Gaidu tāpēc, ka ļoti gribas darīt to darbu, ko te darām, nedomājot par to, vai mēneša beigās savilksi galus kopā, vai nākošo sezonu neiesāksi ar mīnus 15 tūkstošiem, kas pa vasaru sakrājušies par īri. Šī skola būtu pelnījusi iespēju mierīgi strādāt.Esi dzirdējis komponista Valta Pūces izteikumu inspirētās diskusijas par valsts himnas maiņu? Himnā ir vārdi par dejošanu: "laid mums tur laimē diet".Neesmu dzirdējis. Kāpēc Pūcem nepatīk? Ko var ņemties? Neviens taču nemainīs himnu, un nevajag. Man ir arī liels prieks, ka uz eiromonētas būs Mildas galva.Par Latviju tev sirds mierīga?  (Mirkli domā) Nu, nav man viņa mierīga. Man nepatīk, ka aiztiek latviešu valodu, ka par kaut ko tādu vispār tiek diskutēts. Visu interviju ar Agri Daņiļēviču lasiet žurnāla Sestdiena 1.novembra numurā!**