Kur meklēt ziemas skaistumu un klusas dabas takas? Savu brīvdienu ceļojumu ziemā uz Latgali sākam piektdienas vakarā, un piedzīvojumiem cienīgā garā pusceļā mūs pārsteidza tāds sniegputenis, ka likās – jāstājas ceļa malā un jāgaida, kad noskaidrosies. Par laimi, uz šosejas nebija daudz automašīnu un, lai arī braukšana bija lēna, galā tikām vien pusstundu vēlāk, nekā plānots. Mūsu galamērķis bija Balvu pilsētas, kā arī dabas taku un parku apskate Viļakas un Kārsavas novadā. Sākotnēji gribējām palikt tur arī pa nakti, taču izrādījās, ka mūsu izvēlētajā nedēļas nogalē tur plānots kāds rallija pasākums un pilnīgi visas naktsmītnes jau aizņemtas. Tā kā ziemas sezonas laikā izvēle šajā ziņā nav pārāk plaša, bet mums gribas, lai arī naktsmītne interesanta, nolemjam palikt Vecgulbenes muižā. Tās kompleksā ir divas kungu mājas – neorenesanses stilā būvētā Baltā pils, kas gan nav pagaidām atjaunota, un neogotikai pieskaitāmā Sarkanā pils. Pašreizējais muižas ārējais izskats izveidojies XIX–XX gadsimtā, bet naktsmītnes izvietotas atjaunotās zirgu manēžas ēkā.
Spriežam, ka sanāks gan nedaudz lielāka braukāšana šurpu turpu, taču viss sasniedzamā attālumā. Un pirmais vakars neliek vilties – muižā iebraucam tā pavēlāk, taču, neskatoties uz to, arī te stāvvieta pilna rallija automašīnu un restorānā joprojām kūsā dzīvība.
5 km klusuma
Nākamais rīts mums sākas agri – jau plkst. 6.30 ēdam brokastis, kuras mums laipni uzservē pusstundu pirms noteiktā laika, un drīz vien jau esam uz šosejas. Ceļā no Gulbenes uz Numernes valni, kas atrodas Kārsavas novada Salnavas pagastā, mums aiziet stunda. Lai arī visi ceļi ir tīrīti, dažbrīd auto tomēr pamatīgi slīd, tāpēc jābrauc lēni un uzmanīgi. Asfalta seguma ceļi gan ir labā stāvoklī, taču pēdējie pārdesmit kilometri pa grants ceļiem faktiski ir kā brauciens pa ledu.
Kad esam klāt pie zīmes uz parku, saprotam, ka ar savu auto tālāk netiksim – sniegs ir dziļš, un izskatās, ka kāds ar pamatīgāku auto jau diezgan te ir pakārpījies, tāpēc savu spēkratu atstājam nomalē uz lielā ceļa. (Vasarā gan ir iespēja iebraukt dziļāk, jo kartē atzīmētās parka stāvvietas ir vien aptuveni 400 m attālumā no skatu torņa.) Skaidrs, ka uz saullēktu vairs nepagūsim, jo tagad 2,5 km mērojami kājām, taču pastaiga dzestrajā gaisā ir īsti vietā – mežs ir pilnīgi
kluss, vien redzam pa kādai mizložņai.
Numernes vaļņa dabas parks ir Natura 2000 teritorija ar dažādiem aizsargājamiem augiem. Parks izveidots 2004. gadā, lai saglabātu purva un meža biotopus un ainavu. Izrādās, tas ir unikāls ģeoloģisks un botānisks objekts – viena no lielākajām osveida grēdām Latvijā –, un parka teritorijā ir četri ezeri. Izskatās, ka ziemas laikā te nav pārāk daudz apmeklētāju, jo cilvēka pēdu ir maz, taču tāpēc var tiešām izbaudīt pilnīgu klusumu un manīt daudz dzīvnieku pēdu – stirnas, lapsas un brieži te ir bieži viesi.
Mums visinteresantākais liekas 20 m augstais tornis, no kura paveras ļoti plašs skats uz apkārtni. Tā kā tas ir uzcelts pakalna galā, redzamība ir fantastiska! Zem tā atrodas arī divi zvaigžņu vērošanas krēsli. Kādu brīdi pavērojam skatu no torņa un dodamies uz otru apskates vietu parkā – pāri tiltiņam uz vides objektu Uguns. Tas ir viens no projekta Loba doba
Zīmeļlatgolā jeb Atklāj pētnieku sevī pieciem objektiem un aicina pievērst uzmanību dabai un tās saudzēšanai.
Tā parkā, gluži nemanot, paskrējušas veselas trīs stundas, un laiks doties tālāk. Mūsu 5 km pārgājiens pa sniegoto mežu
ir rosinājis apetīti, tāpēc vietā ir arī viesnīcā piepildītais termoss ar karsto tēju. Iepriekš mūs jau brīdināja – ziemas laikā apkārtnē nav pārāk daudz vietu, kur ieturēt maltīti, tāpēc labāk ko uzkožamu paņemt līdzi. Apstājamies uz īsu pauzi šādām pusdienām un tad jau dodamies tālāk.
Partizāniem pa pēdām
Kamēr atrodam nākamo apskates objektu – Partizānu mītnes, kas atrodas Stompaku purvos (Susāju pagasta Viļakas novadā) –, paiet labs laiciņš. Navigācijā esam ierakstījuši "Stompaku purvi" un tur tik tiešām arī nokļūstam. Proti, no šosejas nogriežoties uz "Nila ceļa" un braucot pa pilnīgi baltu un stipri slidenu ceļu, nonākam… pašā purva vidū! Lai arī redzams, ka mazie purva ceļi ir tīrīti, tie ir ārkārtīgi slideni, un kādā brīdī sāk stipri snigt.
Lēnā garā braucot, mēģinām saprast, kur gan īsti mums jānokļūst. Telefonam zonas šeit nav nemaz, un apskatīties internetā, kur tad bija jābrauc pareizi, vairs nevaram. Tā vizināmies kādu stundu, līdz esam atpakaļ uz šosejas. Izrādās, vajadzēja darīt daudz vienkāršāk – braukt no Balviem uz Viļakas pusi, līdz ceļmalā redzama zīme "Partizānu mītnes". Tad pa nelielo ceļu 1,5 km līdz stāvlaukumam, un esam klāt! Taka pagājušajā gadā labiekārtota, taču oficiālā tās atklāšana paredzēta 2. martā, atzīmējot arī šeit notikušo kauju 1945. gadā.
Tā kā uz takas vēl nav izlikti informatīvie stendi, pirmajā brīdī samulstam, kur īsti jāiet – vai pa meža stigu? Tomēr kāda zīme krustojumā, pagaidām gan vēl bez uzlīmētas norādes, liek domāt, ka jāiet uz priekšu. Izrādās, tā arī ir – auto jāatstāj stāvvietā un pēc tam jāiet kājām pa ceļu, un pēc aptuveni 200 m nonāksiet pie informatīvā stenda. Turpat arī atpūtas vieta un takas sākums. Jāteic, šī taka būs interesanta gan dabas, gan vēstures mīļotājiem. 1945. gadā Stompaku purva partizānu nometnē dzīvoja aptuveni 350 cilvēku, un tā bija viena no lielākajām Baltijas valstīs. Te bija 22 bunkuri, slimnīca, kapi un neliela baznīca, kas iekārtota zemnīcā. 1945. gada februārī padomju drošības dienesti bija noskaidrojuši nometnes atrašanās vietu un 2. marta rītā sāka uzbrukumu. Partizāniem to izdevās atraidīt un arī atstāt nometni, izlaužoties no aplenkuma, lai pievienotos citiem partizānu grupējumiem reģionā. Tagad te atjaunotas arī purva laipas, pa kurām sausām kājām var aiziet līdz salai, kur atradās nometne.
Purva teritorija ir dabas liegums, kas izveidots, lai aizsargātu purva biotopu. Kad saulrietā vērojam apsnigušo apkārtni, pagūstam nodomāt, cik patiess skaistums te apkārt – ne velti purvu apmeklējumi pēdējos gados kļuvuši tik populāri! Kā pierādījumu tam, ka neesam vienīgie šī skaistuma cienītāji, pamanām arī sniegā izbristas pēdas un trīs caurumiņus pašā purva malā – kāds te arī bijis ar foto statīvu tāpat kā mēs!
Saulrietā jūtamies kaut uz brīdi sasmēlušies gaismu, jo laikapstākļi visu dienu bijuši ļoti mainīgi un saule spīdējusi tikai mazliet. Drīz arī kļūst tumšs. Pa ceļam atpakaļ uz Gulbeni iegriežamies Balvos, kur apskatām izgaismoto luterāņu baznīcu. Tās pamatakmens iesvētīts 1914. gadā, un tajā atrodas vairāki nozīmīgi kultūrvēsturiski darbi, tāpēc vērts pie tās piestāt. Taču tad jau arī laiks braukt atpakaļ uz "mūsu" muižu. Viesnīcā rosība ir vēl lielāka nekā iepriekšējā vakarā – restorānā viesmīles tā tik vien spēj pienest pasūtījumus!
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 8. - 14. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!