Apmēram pirms diviem gadiem, dzerot melno tēju aukstā dzīvoklī, mana draudzene fotogrāfe Elīna Kursīte izmeta domu, ka gribētu izveidot fotoizstādi par cilvēkiem no galīgi maziem Latvijas ciemiem. Viņa jau iepriekš piedalījusies neskaitāmās folkloras ekspedīcijās, kuru galvenais uzdevums ir noskaidrot, kā cilvēki dzīvo laukos. Diemžēl šie materiāli glabājas Folkloras krātuvē. Pati par sevi tā nav slikta vieta, vienīgi retais zina par tādas eksistenci, līdz ar to ļoti maz cilvēku uzzina par dzīvi reģionos. Elīnai gribējās to krāšņumu parādīt pēc iespējas vairāk cilvēkiem.
Mani, protams, pārņēma balta skaudība, jo man arī gribējās sēsties Kursītes mašīnā un braukt uz dziļiem un skaistiem laukiem. Tikai viena bēda – es vispār neprotu fotografēt, tāpēc mans ieguldījums izstādes veidošanā varētu būt nulles līmenī. Ātri apdomājos un secināju, ka jau kopš piecu vai sešu gadu vecuma protu rakstīt, tāpēc ieminējos, ka es varētu pildīt rakstnieka funkciju. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz nolēmām, ka jāizdod grāmata. Tam sekoja izcili skaists un piedzīvojumiem bagāts ceļojums pa pasaules skaistāko valsti Latviju, un šonedēļ arī izdevām grāmatu Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi.
Latvijas robežu veido cilvēki, kas tur dzīvo. Ne velti arī citu cilvēku pierobežas stāstos jāklausās par to, kādi ļaudis tur dzīvo, ko viņi liek galdā un kā uzņem viesus, nevis par to, vai robežstabi ir novietoti plikā kalnā vai krūmos. Kad sāku šo ekspedīciju, manī bija gana daudz stereotipu, kādi būs lauku cilvēki un viņu dzīve. Biju paredzējusi, ka satiksim daudz nodzērušos, nabadzīgu cilvēku ar bēdīgu dzīves redzējumu. Tā nenotika. Visa brauciena laikā iepazināmies tikai ar vienu vareni piedzērušos dāmu, kas, lecot mūsu mašīnā, nepamanīja, ka ir uzgāzusies virsū gurķiem un kompaktdiskiem. Lielākoties sastaptajiem cilvēkiem varbūt nebija daudz naudas, bet, ja ir dārziņš, kurā izaudzēt gurķus un kartupeļus, un labi kaimiņi, zobi vadzī nav jākar. Tik tiešām – par iztiku neviens sevišķi nesūdzējās. Iepazināmies arī ar kādu pāri, kas dzīvo mājā bez elektrības. Ja mums – pilsētas buržujiem – tas šķiet kaut kas neticams un nepareizs, viņi to komentēja šādi: "Ļoti labi – nav papildu izmaksu!"
Prom no saviem dziļajiem laukiem neviens arī īsti negribēja braukt. Protams, kopumā šādu cilvēku ir maz, bet domāju, ka par mazapdzīvotajiem laukiem sevišķi noskumt nevajadzētu. Visā pasaulē notiek urbanizācija, ļaudis pārceļas no laukiem uz pilsētām. Manuprāt, nav nekā slikta, ka vienas valsts teritorijā ir gan lielas, burzmas pilnas pilsētas, gan arī pilnīgas nekurienes. Tas sniedz fantastisku izvēles brīvību.
Visu rakstu par nule klajā laisto grāmatu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Fiksais
tālskatis
eh