To, kāda bija tautas reakcija uz vēsturisko balsojumu, kura laikā ārpusē pie tagadējā Saeimas nama cilvēki aizturētu elpu skaitīja par deklarāciju nodotās balsis, tagad var redzēt, ierakstot YouTube vārdus "4.maijs, 1990.g.". Vispārēja sajūsma, dziedāšana, daudz lielu videokameru un fotoaparātu, bet, protams, vēl neviena mobilā telefona. Tauta gavilēja: beidzot arī Latvija sadūšojusies uz soli, kuru jau 11.martā bija spērusi Lietuva un 30.martā Igaunija. Par Latvijas neatkarības atjaunošanu nobalsoja 138 deputāti, bet 57 Interfrontes, proti, frakcijas Līdztiesība, deputāti balsošanā nepiedalījās. Ar šo balsojumu beidza eksistēt pseidovalstiskais veidojums Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika; Latvijas valsts atguva tās oficiālo nosaukumu - Latvijas Republika.
Vaicāts, kā PSRS drošības dienesti un citas struktūras reaģēja uz faktu, ka viņu deguna priekšā tiek sacerēta Neatkarības deklarācija, toreizējais AP deputāts Andrejs Panteļējevs saka: "Es jau varētu tēlot nezin kādu varoni, bet patiesībā PSRS struktūru reakcija bija gļēva. Kāpēc? Būsim godīgi, mūsu neatkarības atgūšana notika uz kopējā PSRS dezintegrācijas fona. Nebija jau tā, ka bija spēcīga un plaukstoša Padomju Savienība, no kuras mēs ieguvām neatkarību. Bija PSRS sabrukums, kas skāra šīs valsts visdažādākās sfēras." Runājot par to, no kurienes plašām cilvēku masām radās drosme darboties pret savulaik vareno PSRS, Panteļējevs atgādina, ka tas nebija vienas dienas process: "Drosme krājās pakāpeniski jau no 80.gadu otrās puses, no cīņas pret Daugavpils HES, no Vides aizsardzības kluba akcijām, protestiem pret metro celtniecību… Nebija tā, ka vienā dienā visi būtu pamodušies baigi drosmīgie."
Tomēr tas ir apbrīnojami, kā divu gadu laikā Tautas fronte un sabiedrība izauga līdz idejai par pilnīgu Latvijas neatkarību, tagad vērtē toreizējais LTF frakcijas Jānis Dinevičs: "Ja atceraties, sākotnējais uzstādījums bija daudz pieticīgāks, "par tiesisku valsti" un tamlīdzīgi. Kad tuvojās Augstākās padomes vēlēšanas, Tautas frontei būtībā bija tikai divi kritēriji: vai šis cilvēks būs gatavs nobalsot par neatkarīgu Latviju un vai šis cilvēks ir pietiekami populārs, lai viņu ievēlētu šā uzdevuma veikšanai. Tajā laikā LTF frakcija Augstākajā padomē izveidojās pietiekami stipra, erudīta un kvalitatīva. Es pat teiktu, ka AP sastāvs bija kvalitatīvāks nekā pēc tam sanākušās Saeimas."
Vērtējot, ko Latvija sasniegusi 25 gados pēc Neatkarības deklarācijas, tālaika politiķi vienprātīgi atzīst, ka politiskā jomā paveikts faktiski maksimālais - dalība ES, NATO un eirozonā. Taču saimnieciskā ziņā tik spoži nav gājis. Endziņš uzskata, ka ekonomikā bijis pietiekami daudz kļūdu, vispirms saistībā ar privatizācijas sertifikātiem, rūpniecības uzņēmumu izsaimniekošanu.
Savukārt Dinevičs uzsver: "Vienmēr var likties, ka varēja sasniegt vairāk, bet šodien, manuprāt, būtu jāvērtē no citas puses - vai toreiz ieliktais ceļa sākums bija vai nebija pareizs. Esmu dziļi pārliecināts, ka bija. Ja man to jautātu pirms pāris gadiem, droši vien atbilde būtu pavisam citāda. Tad es varbūt būtu vairāk runājis par to, ko mēs gribējām un par ko cilvēki ir vīlušies - par privatizāciju un tā tālāk. Taču jaunajā ģeopolitiskajā situācijā ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu izvēle virzīties uz ES un NATO bija tas, par ko šodien varam teikt: paldies Dievam, ka tāda izvēle toreiz tika aizsākta un ka šodien esam tur, citādi mūsu valstiskums tagad būtu apdraudēts tāpat, kā tas ir apdraudēts Ukrainā, Gruzijā un dažās citās postpadomju valstīs."
Visu rakstu par 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas tapšanu un tās sekām lasiet žurnāla Sestdiena 24.aprīļa numurā!