Piemēram, Nacionālā apvienība (NA) pavēsta, ka, pirms lemt par Roņa pēcteci satiksmes ministra amatā, pareizi būtu izvērtēt ministru darbu kopumā. Mājiens ar mietu Reformu partijas (RP) virzienā. Viss jau pareizi - dažādu iemeslu dēļ RP pārstāvniecība Saeimā ir sarukusi, tādēļ NA pretenzijām uz lielāku ministru portfeļu apjomu ir zināms pamats. Bet - vai aicinot uz «visu ministru» (lasi - Ķīļa, Sprūdža un Pavļuta) paveiktā revīziju, NA pieļauj domu, ka šaubas var rasties arī par pašas NA deleģēto kultūras un tieslietu ministru rosības jēgu?
Vienotība nu jau dramatiskos toņos aicina NA un RP uz ciešu sadarbību gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās Rīgā. No valdības koalīcijas partiju un tās vēlētāju viedokļa - viss jau pareizi. Bet - vai Vienotība var likt roku uz sirds un apgalvot, ka pati attiecībās ar koalīcijas partneriem ir rīkojusies korekti? Var jau teikt, ka pašvaldību «stāsts» ir atšķirīgs, ka kolēģiem jātiek pāri aizvainojumiem pagātnē, tomēr, vai premjera partijas atklāsme par draudzības vērtību nav mazliet novēlota? Ar ko pretreakcija, ko izraisījušas RP ministru aktivitātes, ir bīstamāka par iebildumiem pret Vienotības iecerēm veselības aprūpē?
Šāda visnotaļ brīva notiekošā interpretācija gan ir raksturīga ne tikai «lielajai» koalīcijai. Rīgas vicemērs nenoguris atgādina, ka ir prasti un kaitīgi, ja politiķi mēģina radīt spriedzi starp latviešiem un cittautiešiem. Viss jau pareizi, tomēr, kamēr Amerika cīņu biedrs Ušakovs nav paskaidrojis, vai viņa paša rīcība, aicinot atbalstītājus parakstīties par otro valsts valodu, nav bijusi kļūda, tikmēr Amerika atklāsmes rada iespaidu par «labais un sliktais policists» spēli latviešu auditorijai.
Ir taisnība, ka politiskās elites atrautība no sabiedrības nav mazinājusies un daudzi labprāt redzētu jaunu spēku, kas būtu ideālistiskāks un vienojošāks. Bet - vai Sudrabai patiešām liekas, ka tāds veidojams, īpaši uzsverot kristīgo vērtību svarīgumu («Tauta, kas izvēlas Dievu, ir neuzvarama!»)? Ko darīt tiem, kuriem šāds vienojošais motīvs nav īsti pie sirds? Eiroskepticisms (kam pilnīgi noteikti ir vieta) nav gluži tas pats, kas konservatīvās vērtības, kas savukārt nav gluži tas pats, kas dievbijība baznīctēvu izpratnē...
Politikā (turklāt ne tikai Latvijas) arvien netrūks retorikas un demagoģijas. Tomēr, ja pieņem, ka politiķi, kaut savtīgu interešu vadīti (lai kāds par viņiem balso), vēlas, lai vēlētāji vismaz saprot, ko tā vai cita partija dara, pašu politiķu interesēs būtu, lai viņu rīcībā ir vairāk loģikas.