Daudz tiek runāts par nozares konfliktu ar ministru augstākajā izglītībā, tomēr izskatās, ka veselības nozarē arī kaislības sit augstu vilni. Kā jūs arī kā Sabiedrības veselības apakškomisijas loceklis vērtējat Circenes darbu?
Laikam svarīgākais ir tas, ka atkal ir pagājis gads, bet reformas no Veselības ministrijas puses neesam sagaidījuši, lai gan Circenes kundzes gadījumā nevar teikt, ka viņai bijis nepieciešams laiks, lai iestrādātos, - viņa šajā postenī ir jau otro reizi. Viņa pati jau pirms daudziem mēnešiem pieteica pakalpojuma sasaisti ar nodokļu nomaksu, bet nekas nevirzās tālāk...
Atvainojos, ka pārtraucu. Vai jūs būtu gatavi šo ideju atbalstīt?
Nē. Pirmkārt, manuprāt, veselības nozarei vispār nav jāiejaucas nodokļu lietās - tā ir VID kompetence, lai VID arī strādā, t. sk., ja vajag, ar represīvām metodēm ēnu ekonomikas apkarošanā. Otrkārt, mēs labi zinām, un tam ir faktoloģisks pamatojums, ka pakalpojuma sasaiste ar cilvēka apzinīgumu nodokļu maksāšanā patiesībā veselības nozarei nekādu vērā ņemamu līdzekļu pieplūdumu nedos. Tā ir reforma, kā saka, ķeksītim.
Un kādas tad reformas jūs gaidījāt?
Mēs kā parlaments negribētu iesaistīties ministres konfliktā ar ģimenes ārstiem, tomēr ir skaidrs, ka mūs - kau vai kā pacientus - šis pakalpojums neapmierina. Jo veidojas slikta kombinācija: gan ļoti neliels finansējums no valsts puses, gan slikta ģimenes ārstu pieejamība. Nevar būt tā, ka ģimenes ārsts ir teju vai ekskluzīvs pakalpojums. Plus cilvēkiem pat trūkst informācijas - piemēram, mēs tieši šodien skatījām jautājumu par bijušajiem t. s. černobiliešiem, un konstatējām, ka daudzi no viņiem nemaz nezina, kas viņiem pienākas...
Bet tad jau jums jābūt Circenes pusē - viņa apgalvo, ka reformas rezultātā ģimenes ārsti būs tuvāki pacientam. Bet redz' kāda pretestība - demisijas pieprasījums...
Sāksim ar to, ka parlaments, to skaitā opozīcija, ir skaidri pateicis: mūs interesē rezultāts, nevis manipulēšana ar demisiju. Bet vēl svarīgāk - trūkst naudas nozarei, papildus finansējums tiek iedots ugunsgrēku dzēšanai, savukārt jautājumi, kas saistīti ar slimnīcu parādiem, medikamentiem utt., uz priekšu nevirzās.
Ja ministre sēdētu blakus, viņa mums raiti nolasītu, cik miljonus šogad papildus izcīnījusi ...
Jā, jā... Tā ir tāda apzināta viltība no valdības puses: vispirms iedot tik mazu naudu, ar kuru nozare vispār nevar funkcionēt, un pēc tam ar lielu pompu paziņot par papildu finansējumu. Ja papildu nauda nebūtu iedota, slimnīcas vispār būtu apstājušās...
Ministre gan māk uzskaitīt, kādām programmām iedota, ja tā var teikt, jauna nauda. Respektīvi, ka ir iedota nauda ne tikai ugunsgrēku dzēšanai, bet arī attīstībai.
Nu nav tā! Es saprotu, ka medicīna ir tāda ļoti korporatīva nozare, kur gandrīz visi beiguši vienu augstskolu... Īsi sakot, nauda tiek likta klāt tai pašai smagnējai struktūrai, to nemainot. Un rezultātā nedroši joprojām jūtas gan mediķi gan pacienti.
Bet kas tad viņai bija jāizdara, lai jūs to novērtētu kaut cik atzinīgi?
Ir jāsaprot, ka bez būtiska finansējuma palielināšanas nozarei reālu uzlabojumu nebūs.
Labi. Vai tikpat nesaudzīgs ir arī vērtējums labklājības ministrei?
Nevar noliegt, ka Viņķele ieklausījās mūsu iebildumos par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Proti, mēs, opozīcija, saprotam, ka demogrāfiskā situācija spiež šajā virzienā iet, bet mums nebija pieņemams valdības sākotnējais piedāvājums šo paaugstinājumu (no 62 uz 65) gadiem īstenot līdz 2020. gadam. Mēs panācām pagarinājumu līdz 2024. gada beigām, lielāku pakāpeniskumu, un ministre to novērtēja kā kompromisu, nevis kā zaudējumu sev.
Bet vai tā arī nav tāda lāpīšanās? Demogrāfija ir nepielūdzama plus mūsu nepatika pret nodokļu maksāšanu... Vai mēs vienalga kaut kad nenonāksim pie - vai nu pensionēšanās vecuma tālākas attālināšanas, vai arī lielākām sociālām iemaksām?
Problēma ir ne tik daudz nodokļu nemaksāšana, cik strādājošo trūkums. Uz tādu pensionāru skaitu, kāds mums ir, vajag nevis 850 tūkstošus, bet 1,2-1,3 miljonus strādājošo. Ja būs šāds strādājošo apjoms, varēsim maksāt jēdzīgas pensijas. Bet mēs šīs darba vietas neradīsim ar tādu nodokļu slogu un tik kašķīgu ārpolitiku pret Austrumu kaimiņiem.
Var gadīties, ka, pat pazeminot nodokļus, fiziski nebūs to, kuri strādā.
Bet neaizmirsīsim tos simtus tūkstošu, kas aizbraukuši. Skaidrs, ka mēs viņus nedabūsim atpakaļ ar tādām, atvainojos, verga algām, kādas dažviet Latvijā ir. Bet ja algas palielināsies, cilvēki atbrauks un būs, kas pelna pensijām.
Būsim reālisti - algas pietuvosies Eiropas vidējam līmenim ļoti lēni.
Kāpēc tik pesimistiski? Atceraties, cik strauji «iebraucām» t. s. treknajos gados? Mēs esam maza valsts, mazāka par dažu labu Vācijas pilsētu - mums vajadzīgi divi trīs lieli ražošanas projekti! Un bankām nauda ir, tāpēc jau tās sola tik zemus procentus par depozītiem. Skaidrs, ka tās nedos naudu kārtējam nekustamo īpašumu burbulim, bet reālai ekonomikai gan. Mums tikai jāatrod šādi projekti.
Vēl viena tēma šogad bija dažādie pabalsti. No vienas puses, visi ir vienprātīgi, ka te lielāka patstāvība dodama pašvaldībām. No otras puses, neliekas, ka pašvaldības ir laimīgas par to, kādā virzienā notiek pārmaiņas.
Skaidrs, ka nav! Ja tām uzliek jaunus pienākumus, bet nauda tām jāņem no tās, ko vajadzētu novirzīt pašvaldības attīstībai...
Bet bija taču tēze, ka mums ir uzaugusi vesela pabalstu saņēmēju paaudze, attiecīgi pašvaldības labāk redzētu, kuram tā nauda patiesībā nepienākas.
Nu nav tādas paaudzes! Ar tādu pabalstu līmeni, kāds ir pie mums, neviens speciāli negrib veģetēt, nav jau Francija. Tas ir tas pats, kas ar nodokļu nemaksāšanu - jūs domājat, ka tie cilvēki paši ir laimīgi, ka jāstrādā ēnu ekonomikā? Bet ja citu alternatīvu nav... Īsi sakot, ideja nodot pabalstu sistēmu pašvaldībām ir pareiza, bet tad jāseko arī kādam valsts pienesumam. Jo būsim godīgi - nu labi: iedod pašvaldība siltas pusdienas bērniem, iedod malku, bet tas jau nerisina problēmu, cilvēks nespēj izrauties no savas situācijas. T. s. simtlatnieku programma nemaz nebija tik slikta - tagad vajadzētu veidot subsidētas darba vietas, tikai skaidrs, ka daudzām pašvaldībām pašām tādu iespēju nav. Vai cita ačgārnība: ko var prasīt no sociālajiem darbiniekiem, kuri paši saņem grašus un balansē uz robežas nonākt palīdzības lūdzēju pusē? Cilvēkam jāzina likumi, jāpieņem nopietni lēmumi, bet viņš saņem 300 latu! Valstij jādomā arī par šo jautājumu.