Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Piektdiena, 8. novembris
Agra, Aleksandra

Zvaigznājs, kurā notiek komunikācija

Muzejam ir jānodrošina iespēja gan profesionāļiem, gan plašākai auditorijai strādāt ar aktuāliem jautājumiem, kas var var skart kolekciju, arhīvu un daudz ko citu.

ABLV Charitable Foundation desmitgades pasākumu ietvaros rīkotais simpozijs Cross-Training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju Rīgā pulcēja starptautiski pazīstamu mākslas centru pārstāvjus, lai runātu par laikmetīgās mākslas muzeju nākotni, kolekciju veidošanas principiem un auditorijas iesaistes stratēģijām. Simpozijā ar priekšlasījumu uzstājās arī mākslas kuratore un V-A-C Foundation programmu direktore Jekaterina Čučalina, kura stāstīja par laikmetīgās mākslas intervencēm vairākos padomju ērā dzimušos Maskavas muzejos, kas nu iegrimuši aizmirstībā un vairāk atgādina apputējušas "laika kapsulas", nevis aktīvi izmantojamus kultūrvēsturiskās atmiņas instrumentus.

Jekaterinas Čučalinas pārstāvētā mākslas institūcija ir nevalstiska organizācija un viens no redzamākajiem jaunpienācējiem Krievijas laikmetīgās mākslas vidē. Pēc septiņu gadu darbības, kas cita starpā ietvēra būtisku atbalstu mākslas norisēm netipiskās izstāžu vietās, fonds tagad ir gatavs "pietauvoties". Pēc arhitekta Renco Pjano izstrādātā projekta fonds muzeja vajadzībām patlaban pielāgo TEC-2 ēku Maskavas upes krastā iepretim Kremlim, savukārt Venēcijā – pārbūvētajās Palazzo delle Zattere telpās – jau nākamajā pavasarī tiks atklāts mākslas izstāžu un izglītības centrs.

Jaunizveidotie mākslas centri top ar cerību piedāvāt alternatīvu nacionālismā sakņotajām norobežošanās tendencēm šolaiku Krievijas kultūrvidē, nodrošinot sadarbības platformu māksliniekiem no dažādiem ģeopolitiski atdalītiem vai ideoloģiski pretnostatītiem pasaules reģioniem. Kā to iecerēts panākt un kam jānotiek, lai jaundibinātie laikmetīgās mākslas centri spētu uzrunāt gan vietējo auditoriju, gan šķistu interesanti starptautiskajā arēnā, ir būtiski, arī domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju. Tādēļ lūdzām mākslas kuratori Maiju Rudovsku KDi rakstu sērijai sarūpēt sarunu ar simpozija viešņām Jekaterinu Čučalinu un V-A-C Foundation izglītības programmu veidotāju Mariju Mkrtičevu.

Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs

mā pastāstīt par V-A-C Foundation? Kas tā ir par institūciju? Kādi ir tās mērķi?

J. Č. Tas ir privāts bezpeļņas fonds, kurš tika nodibināts 2009. gadā. Pirms septiņiem gadiem tas tika radīts kā platforma, kuras galvenais mērķis bija atbalstīt un stimulēt mākslas jaunradi Maskavā. Kopš tā laika Maskavas mākslas vide un tās klimats ir ļoti mainījies. Patlaban mums ir aktuāli jautājumi: kas ir institūcija, kas ir muzejs, kas ir fonds. Kā tiem jāstrādā? Tas viss ir ietekmējis mūsu misiju un darbību, izpratni par to, kas un kā būtu jādara. Protams, var redzēt noteiktu fonda attīstības trajektoriju.

Vai jūs to varētu nedaudz aprakstīt?

J. Č. Mēs sākām ar izstāžu sērijām Turīnā un Venēcijā, bijām Ņujorkas Jaunajā muzejā/New Museum notikušās izstādes Ostalgia līdzproducenti. Izstāžu cikls aizsākās Venēcijā. Katru vasaru Venēcijas Mākslas vai Arhitektūras biennāles laikā mēs tās organizējam. Nākamais solis bija radīt tādu kā kapsulu institūcijai, kas ietver izglītības un izdevniecības programmas. Būtiski bija ietvert arī stipendiju programmas. Mums nebija mērķa sevi pozicionēt kā organizāciju, kas vērsta uz mākslas izglītību, taču mēs redzējām, ka cilvēkiem ir svarīgi lasīt par mākslu krievu valodā. Visas šīs programmas tika aizsāktas gandrīz vienlaikus.

Vēlāk mēs sākām domāt, kā sevi pozicionējam Maskavā, jo mums nebija savas izstāžu telpas, un mums tās nav joprojām. Mēs esam nomadiska institūcija, kas pārvietojas no vienas vietas uz otru. Līdz ar to mēs aizsākām izstāžu ciklu tieši Maskavā, un šis cikls izveidojās par sadarbības centru starp dažādām institūcijām, kuras nav saistītas ar mākslu, starp dažādiem kultūras aģentiem.

Pašlaik jūs veidojat muzeja ēku Maskavā, kas kļūs par fonda pastāvīgajām mājām. Vai varat vairāk pastāstīt par šo procesu?

J. Č. Es strādāju fondā kopš paša sākuma. Mēs bijām četru cilvēku grupa, ļoti neliela komanda. Tagad mēs augam, tas ir sāpīgs, taču nepieciešams process. Nav runa tikai par cilvēku algošanu, bet vairāk par to, kā cilvēkus apvienot un kā viņiem dot nojausmu par to, kas mūs ir piepildījis, devis dzinēju šo septiņu pastāvēšanas gadu laikā, kā nodrošināt secīgumu. Visu laiku ir jāskatās atpakaļ, lai saprastu, kā iet tālāk.

Topošā muzeja ēka ir bijusī spēkstacija, kuru bija paredzēts nojaukt. Pašlaik mēs arī strādājam pie telpu atvēršanas Venēcijā, kur mēs varēsim izvērst programmu visa gada garumā. Tā tiks atvērta nākamgad maijā Venēcijas biennāles laikā. Maskavā telpas, cerams, tiks atvērtas 2019. gadā. Ja man jautā par nākotni, es īsti nevaru atbildēt. Tas arī nav personisks jautājums – tas ir kolektīvs jautājums. Mēs esam horizontāli strukturēta institūcija, kas tādā veidā arī aplūko un pieņem lēmumus. Piemēram, mēs atrodamies aktīvā komunikācijā ar arhitektu Renco Pjano, kurš ir muzeja projekta autors, un Antonio Belvederi, projekta galveno vadītāju, – apspriežam jautājumus par muzeja kolekciju, lomu, misiju, nosaukumu, telpām, Maskavas kontekstu u. tml. Tas ir brīnišķīgi. Es nekad necerēju, ka tāda līmeņa arhitekts un viņa birojs var būt klāt visā procesā.

Jūs minējāt, ka septiņos fonda darbības gados daudz kas ir mainījies mākslas vidē. Šajā periodā būtiskas pārmaiņas skārušas visas postpadomju valstis, arī Baltijas valstis. Runājot par mākslas vidi, mēs pieredzam arvien lielāku integrēšanos Rietumu kultūrā, pārņemam tos pašus darbības modeļus, veidojam līdzīgas institūcijas. Kā jūs, būdami cieši saistīti ar Krievijas mākslas vidi, varētu to komentēt?

J. Č. Ir vairāki veidi, kā mēs reaģējam uz šīm pārmaiņām. Viens no tiem bija jau minētā izstāžu programma. Mūsu intuīcija teica, ka viena no būtiskākajām problēmām, ar kuru mums būs jāsaskaras mākslas vidē, ir plaisa starp kultūras aģentiem, kultūras sektoru Maskavā un vietējo mākslas komūnu – tiem, kuri aktīvi rada mākslu. To varēja lielā mērā skaidrot ar t. s. postpadomju un Rietumu kultūras opozīciju. Jūs noteikti saprotat, kāpēc, – starptautiskā mākslas vide ir pilna ar kritisko teoriju, starptautiskiem sakariem un projektiem, bet vietējām institūcijām un organizācijām tas nav raksturīgi, tām ir dziļas saknes vietējā Maskavas kultūras dzīvē. Mums bija svarīgi saprast, kā šajā situācijā rīkoties un kā atrast kopēju valodu. Tā bija nepieciešamība. Mums nebija vēlmes izdomāt ko jaunu vai eksotisku.

Otra lieta bija jau minētās Venēcijas izstādes, kas tika veidotas kā "dueta izstādes", saliekot kopā vienu krievu mākslinieku un vienu starptautisku mākslinieku. Bija vēlme krievu māksliniekus ievietot kontekstā, dot iespēju atrasties dialogā, savā veidā integrēt viņus, lai viņu prakse būtu saprotama. Manuprāt, pati konservatīvākā un reakcionārākā retorika izpaužas tā, ja Krievijas mākslu noliek opozīcijā pret citu mākslu, mēģinot pasniegt sevi kā kaut ko unikālu, kā kaut ko "tulkojumā pazudušu". Mums, protams, visiem ir kas unikāls, to var redzēt arī politikas retorikā, bet mākslā šīs robežas vajadzētu saplūdināt.

M. M. Es arī gribētu piebilst par robežu testēšanu, par lokālā un globālā attiecībām – saistībā ar to mums nozīmīga ir kuratoru skola, kura aizsākās pirms pieciem gadiem. Tagad tā funkcionē vairāk kā laboratorija, aptverot jautājumus par kūrēšanu un laikmetīgo mākslu. Šie jautājumi ir būtiski gan lokāli, gan globāli, jebkurā valstī, no kuras nāk tās dalībnieki. Pēdējos piecos darbības gados mēs redzam, ka nav nepieciešams fokusēties uz vienas valsts izolēšanu un sava veida unikalitāti. Mēs visi esam ieinteresēti līdzīgos jautājumos, kaut arī nākam no dažādiem kontekstiem.

Vai tomēr būtu iespējams runāt par dažādām paaudzēm? Vai tas ietekmē to, kā skatāmies un strādājam mākslas vidē? Piemēram, jaunākā – gadsimtu mijā dzimusī/augusī – paaudze (angliski – millennials) aug daudz globālākā vidē nekā iepriekšējās paaudzes.

M. M. Paaudžu jautājums ir būtisks, taču es domāju, ka mūsu dzīves digitalizācija padara šo jautājumu maznozīmīgāku. Protams, ir valstis, kurās politiskā konteksta dēļ tas notiek ierobežotā apjomā, taču pamatā var runāt par universālas valodas attīstību.

Atgriežoties pie kuratoru skolas un izglītības nozīmes, vēlējos jautāt: kādos vēl veidos ir iespējams strādāt ar auditoriju? Kā to var izglītot, veicinot sapratni un interesi par laikmetīgo mākslu?

M. M. Šis ir jautājums, ar kuru mēs aktīvi strādājam, īpaši Maskavā, kur auditoriju veido ļoti dažādas cilvēku grupas. Tā ir situācija, kad nav iespējams lietot tikai vienu valodu. Nav iespējams kādu izglītot, sekojot tradicionālajam modelim – pedagoga un skolēna hierarhijai. Tā vietā ir būtiski radīt situācijas, kurās cilvēki var dalīties ar zināšanām, klausīties un uztvert. Izklausās diezgan utopiski, bet tas, ko mēs gribam izveidot jaunajā ēkā, ir grupu, komūnu centrs – Community Center –, kas ietvertu publisku kuratoru praksi. Kurators strādātu ar publiku, ļaujot tai veidot savus projektus. Tāda pieeja rada citu skatījumu uz lomām – kurš ir tas, kas nodod zināšanas, un kurš tas, kas saņem.

Kāds, jūsuprāt, ir ideālais muzejs šodien?

M. M. Ideāls noteikti nav sasniedzams politiskā konteksta un visu veidu ierobežojumu dēļ, tomēr ir svarīgi, lai muzejs ir kā zvaigznājs. Tam nav jānodrošina pieeja kolekcijai vai arhīvam, drīzāk tam ir jānodrošina iespēja gan profesionāļiem, gan plašākai auditorijai strādāt ar aktuāliem jautājumiem, kas var skart kolekciju, arhīvu un daudz ko citu. Muzejam ir jābūt atvērtam kritikai, jārada tāda vide, kas var tikt izjautāta.

Vai tādai videi jābūt atvērtai pārmaiņām?

M. M. Muzeju kā lielu sistēmu pārmaiņas biedē, tas ir grūti. Manuprāt, ja mēs strādājam ar tradicionāliem muzejiem un līdzīgām struktūrām, tur vienmēr ir jābūt t. s. publiskajām programmām, kas ne tikai dalās ar to, kas institūcijai ir pieejams, bet arī aicina publiku dalīties ar zināšanām.

J. Č. Es varu piekrist simpozijā prezentētajai topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja radošajai koncepcijai, ka ir svarīgi, lai tēlotājmākslu pārstāvošās institūcijas kļūtu par vizuālās kultūras pētniecības un izglītības institūcijām. Tas ir steidzami nepieciešams, lai mākslas prakse kļūtu saprotama auditorijai. Otra lieta – muzejam ir jākļūst par rezidences tipa institūciju, tas ir svarīgi cilvēku cirkulācijai, lai mākslinieki, kuratori un citi profesionāļi varētu ilgāk uzturēties konkrētā valstī un strādāt tās kultūras kontekstā. Ir nepieciešama vide, kurā komunikācija varētu notikt komfortabli. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja