Lai gan mākslā atšķirībā, piemēram, no teātra vai mūzikas, laiku nemēdz skaitīt sezonās, zināms cikliskums pastāv: maijā cits pēc cita uzsprāgst pēdējie "ziemas sezonas" pumpuri – izstādes, sarīkojumu cikli –, tālāk seko vieglākas formas – vasaras festivāli, gleznotāju plenēri, tūristiem piedāvātas ekspozīcijas. Rosība pārceļas uz rezidencēm un radošajām darbnīcām. Mākslinieku vasaras darbiem ir ievērojama loma mākslas vēsturē – nereti tieši tā radušās jaunas parādības, pat virzieni un stili. Vērts pieminēt kaut vai Barbizonas skolu Francijā, kas XIX gadsimta 30. gados pavērsa glezniecību reālistiska dabas attēlojuma virzienā, vai leģendāro 1972. gada izstādi Documenta 5 Kaselē – ievērojamāko konceptuālās mākslas manifestāciju Eiropā, kas sākotnēji bija ieplānota kā telšu pilsētiņa brīvā dabā ar superzvaigžņu piedalīšanos.
Latvijā daudziem labā atmiņā vēl nesenais zemes mākslas vilnis Pedvāles dabas parkā. Samērā nesen jaunu mākslinieku vidū populāras kļuvušas vasaras skolas, kurās uzmanība koncentrēta ne tik daudz uz dabas vērošanu vai kādu objektu radīšanu kā uz kopīgu izglītošanos internacionālā kompānijā atzītu autoritāšu vadībā. Kas ir vasaras skolu dalībnieki – hipiji, hipsteri vai sabiedrības parazīti – un ko īsti viņi dara, ne vienmēr ir skaidrs gan vietējiem iedzīvotājiem, gan kultūras nozares pārvaldītājiem. "Izglītības programmām ir liela nozīme mūsdienīgu muzeju darbībā," stāsta ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs Kaspars Vanags. "Pasaules praksē ierasta ir akadēmisko institūciju sadarbība ar nevalstiskajām, veidojot vasaras izglītības programmas. Latvijā to pagaidām dara gandrīz vienīgi nevalstiskās organizācijas. ABLV Charitable Foundation ir atbalstījis ISSP fotogrāfijas meistarklases un uzskata šādu pieredzi par gana vērtīgu, lai iekļautu līdzīgus pasākumus topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izglītības aktivitāšu stratēģijā."
Kādas iespējas aktuālais formāts piedāvā māksliniekiem un kādus ieguvumus sola ilgtermiņā – vaicājām kuratorei un kritiķei Maijai Rudovskai, kura piedalījusies daudzos līdzīga rakstura pasākumos Latvijā un citur.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Pēdējos gados Latvijas kultūrvidē saknes laidušas vairākas vasaras skolas, piedāvājot aizraujošas, zināšanas un pieredzi papildinošas programmas dažādu radošo profesiju pārstāvjiem. Vārdu salikums "vasaras skola" daudziem no viņiem raisa asociācijas ar nometnēm vai praksēm, kas piedzīvotas studiju gados, pavadot laiku kopā ar citiem vienaudžiem un pasniedzējiem pie dabas – laukos vai mazpilsētās –, prom no ierastās pilsētas un vides un atrodoties tādā kā hermētiski noslēgtā emocionālā piedzīvojumā. Tās daudziem ir labākās atmiņas, kad pieredzēta ne tikai īpaša kopā būšana, satuvināšanās, rasti piedzīvojumi, arī romantiskas aizraušanās, bet arī apgūtas zināšanas – sava veida neformālā izglītība, kuru nav iespējams iegūt rutinētā augstskolas vidē.
Ne tikai romantika
Lai arī šādu skolu veidošanās notiek laikmetīgās kultūras institūciju paspārnē, formāts un mērķi var atšķirties. Šajā rakstā pievērsīšos trim vasaras skolām, kuras jau sevi pierādījušas un ieguvušas prestižu ne tikai vietējā, bet arī starptautiskā vidē. Tās ir ISSP vasaras skola, Latvijas Laikmetīgā mākslas centra rīkotā vasaras skola kritiskās domāšanas treniņiem un Rīgas Tehniskās universitātes sadarbībā ar interneta portālu Fold organizētā vasaras skola arhitektiem un dizaineriem.
Tās vieno ne tikai ambiciozas, profesionāli izstrādātas programmas, bet arī starptautisks raksturs, pulcējot vienkopus gan vietējos skolēnus, studentus, pasniedzējus un citus interesentus, gan katrā jomā novērtētus ārzemju profesionāļus. Mākslas izglītības tipiskais scenārijs ir Latvijas studentu došanās mācīties uz citām valstīm (tas uzskatāmi pierāda lielos robus Latvijas izglītības sistēmā), taču, kā redzams, vasaras skolas ir spējušas darināt tik interesantu saturu un pievilcīgu kontekstu, ka tās vilina arī starptautisku auditoriju.
Labas vasaras skolas lielie plusi ir vairāki: tās piedāvā ne tikai teorētisku un/ vai praktisku izglītošanos, bet arī socializēšanos, tīklošanos un kopradīšanu, vai tas būtu mākslas darbs, ieguldījums vietējo iedzīvotāju kopienā, produkts vai pieredze. To visu papildina arī cilvēciskais, emocionālais moments, jo, kā pierāda tālāk rakstā aplūkotie piemēri, visi vasaras skolu organizētāji ir aizrautīgi savas jomas pārstāvji, kuriem rūp tas, ko viņi dara.
Fotogrāfijas vilinājums Kuldīgā
ISSP vasaras skolas vārds jau labu laiku ir pazīstams ārpus Latvijas robežām. Skola ir kļuvusi tik populāra, ka tajā piesakās vairāki desmiti gribētāju no visas pasaules. ISSP 11 gadu laikā sevi pierādījusi kā organizācija, kurā var ielikt fotogrāfijas apguvei nozīmīgus pamatus. Tā savā ziņā bijusi paraugs, kā kultūras vidē popularizēt fotogrāfiju, un ierakstījusi savu vārdu starptautiski atzītu vasaras skolu kartē. ISSP vasaras skola, kas notiek deviņas dienas Kuldīgā ar bāzes vietu Pelčos, piedāvā ne tikai apgūt ar fotogrāfiju saistītas praktiskas un teorētiskas iemaņas, kas nepieciešamas jebkuram jaunam fotogrāfam radošās prakses sākumā, bet arī tīkloties – iepazīties ar citiem savas jomas darboņiem – un, pats galvenais, deviņas dienas strādāt kopā ar pasaules līmeņa fotogrāfiem un māksliniekiem.
Vēlāk daudzi ir atzinuši, ka šī skola devusi būtisku impulsu gan izaugsmei radošajā darbā, gan karjeras veidošanā. "ISSP vasaras skolas starptautiskā atpazīstamība iegūta nevis dārgās PR kampaņās, bet gan pieredzes stāstos, kas fotogrāfu vidi aplido no mutes mutē," par organizācijas veiksmes stāstu saka Jūlija Berkoviča, viena no ISSP vadītājām. Katru gadu skola uzņem 72 dalībniekus, pa divpadsmit vienā darbnīcā.
Šogad ISSP skolas darbnīcu vadītāju vidū ir vairāki starptautiskajā mākslas vidē pazīstami mākslinieki. Viena no pazīstamākajām ir holandiešu izcelsmes māksliniece Anuka Krīthofa, kuras vadītā darbnīca Fotogrāfija kā bezgalīgu iespēju sākuma punkts pievērsīsies fotogrāfijas valodas iespēju daudzveidībai. Mākslinieces starpdisciplinārais rokraksts un pieeja, strādājot ar fotogrāfiju kā skulptūru, objektu, performanci, tekstu u. tml., piedāvās dalībniekiem izzināt šī medija neierobežoto dabu. Vēl viens no uzaicinātajiem viesiem ir britu modes fotogrāfs Džeisons Evanss, kurš šajā žanrā strādā kopš 90. gadiem. Viņa darbi iekļauti muzeja Tate Modern kolekcijā. Džeisons Evanss vadīs darbnīcu Fantāzijas kokteilis (šī nav modes fotogrāfijas darbnīca).
Kritiskā domāšana Cēsīs
Ruckas mākslas un rezidenču centrs Cēsīs jau trešo gadu jūnijā uzņem Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) organizēto vasaras skolu, kas veltīta kritiskās domāšanas praktizēšanai un, kā saka skolas organizatori, tapusi, lai veidotu kopīgu platformu cilvēkiem, kurus interesē laikmetīgā māksla, tekstu lasīšana, to apspriešana un analīze, teoriju apgūšana utt. Vasaras skolas formāts izaudzis no mākslas kritikas tekstu lasījumu cikla LLMC vakarskola, kuras idejiskā iniciatore ir mākslas zinātniece un mākslas centra kuratore Ieva Astahovska.
Tas līdz šim piedāvājis studentiem un citiem laikmetīgās mākslas interesentiem iespēju kopīgās tekstu lasīšanas darbnīcās papildināt zināšanas un lāpīt robus teorijā, trenēt kritisko domāšanu, kas tik ļoti nepieciešama, strādājot ar laikmetīgo mākslu. Šā gada vasaras skolas tēma ir veltīta "maldīšanās" (no latīņu errorem – maldīšanās, klaiņošana, līkumošana, šaubas un nedrošība) nozīmei domāšanā un mākslā, un dalībnieki tai pievērsīsies ar tekstu palīdzību – lasīšanu, pārlasīšanu un apspriešanu, rakstīšanas meistarklasēm, vizuālu piezīmju un domāšanas darbnīcām.
Kā norāda viena no šā gada skolas kuratorēm Zane Zajančkauska, tēma ar nolūku ir abstrakta, jo nav iecerēts iemācīties ko konkrētu, drīzāk ar maldīšanās palīdzību katram nonākt pie sava rezultāta. Aplūkoto tematu vidū būs lēnums kā apzināta stratēģija kino un laikmetīgās mākslas praksēs, absurds un nonsenss literatūrā un vizuālajā mākslā, muļķošanās kā stratēģija – kā pretošanās un kritika vai kā atbrīvošanās no iemācītiem redzēšanas un pieredzēšanas veidiem.
Lekciju un darbnīcu vadītāji ir plaša spektra speciālisti no Latvijas un ārzemēm – kritiķi, publicisti, mākslinieki, kuratori, rakstnieki u. c. Piemēram, viens no spilgtākajiem autoriem ir amerikāņu mākslinieks, kritiķis un rakstnieks Treviss Jepesens, kura rakstīšanas forma tiek dēvēta par "uz objektu vērstu rakstību" (object oriented writing). Pētniecība, ko sauc par "uz objektu vērstu ontoloģiju", pēdējos gados kļuvusi par īstu modes kliedzienu filosofijas, un īpaši mākslas, aprindās. Treviss Jepesens vadīs darbnīcu, kuras fokuss būs Pasaules latviešu mākslas centrs Cēsīs, kas nodarbojas ar trimdas latviešu mākslas saglabāšanu un izstādīšanu.
Vasaras skolas laikā tur notiks Jāņa Kalmītes darbu izstāde. Viens no interesantākajiem latviešu autoriem, kuru vērts izcelt lektoru vidū, ir publicists Haralds Matulis. Būdams aizrautīgs komentētājs, recenzents un kultūras darbonis, viņš 2015. gadā no krievu uz latviešu valodu pārtulkoja Daniila Harmsa Prozas izlasi. Harmsa daiļrade un pievēršanās "niekiem" jeb "mazajām kļūdām" būs Haralda Matuļa tēmas fokuss. Vēl viena no lektoru aplūkotajām interesantajām tēmām būs tā sauktā kino lēnā skatīšanās. To palīdzēs apgūt kinoteorētiķe Elīna Reitere, kura izglītību guvusi Dānijā, un Rosa Barotsi no Grieķijas. Viņas izveidojušas publisku filmu programmu, kurā būs redzama, piemēram, taivāniešu izcelsmes režisora Caja Minliana filma Goodbye, Dragon Inn.
Praktizēt arhitektūru kā procesu Cēsis, Ruckas mākslas un rezidenču centru, par lokācijas vietu izvēlējusies arī Rīgas Tehniskās universitātes un Fold organizētā vasaras skola arhitektiem, urbānistiem un dizaineriem. Tā notiek piekto gadu. Divu nedēļu laikā skola tiecas radīt intensīvu vidi nozares profesionāļiem un studentiem, kuri, kolektīvi mācoties un atpūšoties, vēlas apgūt ne tikai jaunas zināšanas par telpiskajām disciplīnām, bet arī praktizēt arhitektūru kā procesu. Šogad skola pievērsīsies aktuālajai tēmai Instant – ātri konstruētajai, veidotajai arhitektūrai. Katru gadu skolas organizētāji izvēlas rotaļīgu un mūsdienīgu tēmu, ap kuru grupējas nodarbības, piemēram, 2015. gadā bija Arkādija/Arcadia, 2014. gadā – Kļūsti vesela, pilsēta/Get Well City.
Šā gada vasaras skolas programmā ir akcentētas maza izmēra dzīvojamās ēkas un citas tamlīdzīgas struktūras – kioski, pop-up telpas, konteineri, sastatnes utt. –, kas ir viegli adaptējamas, daudzveidīgas un elastīgas. Šāda veida arhitektūra ir lieliska atbilde mūsdienu neatliekamajām vajadzībām. Atsaucoties uz 2015. gada Oksfordas vārdnīcas pasludināto gada vārdu, kas bija pašlaik tik populārais "emotijs" – plata smaida seja ar asarām, kas vienlaikus var izteikt bēdas vai prieku –, skolas organizatori jautā: "Vai emotijveidīgās struktūras nomāc arhitektūras emocionālo iespaidu vai tieši otrādi – pievieno tai vairāk nokrāsu? Vai ātri tapusī arhitektūra spēj piedāvāt publikai jaunas komunikācijas iespējas?"
Vasaras skolu uzplaukums kārtējo reizi liecina par jaunu cilvēku vēlmi izglītības un pieredzes iegūšanai organizēties ārpus augstskolu sienām daudz atbrīvotākā vidē, kurā nav paredzēta pareiza vai nepareiza rīcība un rezultāts. Neformālā izglītība kultūras vidē ir īpaši iemīļota, jo šis formāts ir daudz atvērtāks un piemēroties spējīgāks pārmaiņām, mūsdienām raksturīgajai mainībai. Tas arī rada iespēju reaģēt uz aktuālo nekavējoties, nevis nogaidīt, kamēr jaunais tiek notverts grāmatu lappusēs. Labākie piemēri apliecina, ka vasaras skolas noteikti nav vienas sezonas parādība un, iespējams, šis formāts kļūs arvien populārāks.