Rīgas Stradiņa universitātē ir noslēgusies jaunā Anatomijas muzeja izveide, kas ir ilgusi piecus gadus. 2020. gadā ir pabeigti būvdarbi un iekārtota ekspozīcija, kas apmeklētājiem durvis vērs, tiklīdz to atļaus epidemioloģiskā situācija valstī. Muzejs ir ierīkots atjaunotajā Anatomikuma teritorijā esošajā XIX gadsimtā celtajā staļļa ēkā (Rīgā, Kronvalda bulvārī 9), kas cauri laikiem tikusi izmantota gan kā vieta mācībām, gan noliktava. Sarežģītās pārbūves procesā tajā ir izbūvēts pagrabstāvs un izveidotas divas jauna piebūves. Būvdarbu kopējās izmaksas ir 2,7 miljoni eiro, kas segti no Rīgas Stradiņa universitātes pašas pelnītajiem līdzekļiem.
Simt gadu vēsture
Jaunā Anatomijas muzeja pamatā ir pirmā anatomijas mācību kolekcija Latvijā, ko savulaik ir aizsācis zviedru anatomijas profesors Gastons Viktors Bakmanis (1883–1964), kurš 1920. gadā no Upsālas esot atvedis vairākus tūkstošus histoloģisko un kaulu preparātu jaundibinātās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātei. Savukārt nākamajās divās desmitgadēs viņa un viņa pēcteču vadībā šī kolekcija ir ieguvusi tās aprises, kādas tai ir pašlaik. "Mūsdienās šādas kolekcijas tapšana nebūtu iespējama, jo ir mainījusies attieksme pret miruša cilvēka ķermeni, bet pagājušā gadsimta divdesmitajos trīsdesmitajos gados atbilstoši tā laika likumiem cilvēki, par kuru apbedīšanu neviens neinteresējās, tika nogādāti Anatomikumā. Ja sekcijas laikā atklāja kādu neparastu orgāna variāciju, patoloģiju vai izcili ilustratīvu eksemplāru, tas tika nodots preparatoram, lai viņš sagatavotu eksponātu mācību muzejam," sarunā ar KDi stāsta Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete.
Šajā kolekcijā ir gandrīz seši tūkstoši vienību. Tie ir normālās un patoloģiskās anatomijas preparāti, embrioloģijas, teratoloģijas (iedzimtās anomālijas), salīdzinošās anatomijas kolekcijas un plašs antropoloģiskais materiāls, kas iegūts izrakumos un ekspedīcijās. Gandrīz simt gadu šis mācību muzejs nemainīgi ir atradies Anatomikuma kapelas zālē (Anatomikums ir ierīkots bijušajā Rīgas Pareizticīgo garīgā semināra ēkā – I. A.), taču vairākkārt ir mainījis savu institucionālo piederību un nosaukumu. Pēdējie ieraksti par šo kolekciju liecina, ka 1987. gadā to ir pārņēmis Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs un Anatomijas muzejs ir ieguvis slavenā latviešu anatoma un antropologa Jēkaba Prīmaņa (1892–1971) vārdu.
Savukārt 2017. gadā šī kolekcija ir tikusi nodota Rīgas Stradiņa universitātei, lai nodrošinātu tās saglabāšanu un aktīvāku izmantošanu atbilstoši mūsdienu prasībām. Tas rezultējies jaunajā Anatomijas muzejā, ko pirmo reizi tā vēsturē varēs brīvi apmeklēt ikviens interesents. "Pieļauju, ka muzeja izveides ideja ir izrietējusi no Rīgas Stradiņa universitātes vēlmes padarīt savas tradīcijas un pašreizējo zinātnisko darbu pieejamāku un saprotamāku plašākai sabiedrībai," akcentē Ilze Sirmā, kura kopā ar Ievu Lībieti ir jaunā Anatomijas muzeja ekspozīcijas līdzkuratore. Ekspozīcijas veidošanas procesā muzeja speciālistes ir pētījušas, kādos veidos citviet pasaulē šīs studentu un pētnieku vajadzībām izveidotās anatomiskās kolekcijas ir tikušas pārinterpretētas XXI gadsimta muzeju apmeklētājiem.
Satura un formas saspēle
Viens no variantiem paredz, ka līdzās izdevībai iepazīt cilvēka ķermeņa uzbūvi caur īstiem objektiem tiek piedāvāts arī vēsturiskais konteksts – pastāstīts par konkrētās anatomiskās kolekcijas izcelsmi un citiem no tās izrietošajiem jautājumiem. "Pēc šīs kolekcijas pārņemšanas bija jāiegulda milzīgs darbs tās pētīšanā, jo nebija saglabājušās sākotnējās pirmskara gados lietotās Anatomijas muzeja inventāra grāmatas, tāpēc par katru eksponātu nācās veikt detektīva cienīgu izmeklēšanu par tā izcelsmi dažreiz ar, bet dažreiz bez rezultātiem," atzīst Anatomijas muzeja vadītāja. Viņa piebilst, ka sistemātiska priekšmetu reģistrācija ir sākta 2002. gadā, tādējādi ekspozīcijā atspoguļojas muzeja speciālistu astoņpadsmit gadu darbs.
"Arī ekspozīcijas dizains ietver vēsturisko kontekstu, jo tās iekārtošanā ir izmantotas iepriekšējā Anatomijas muzeja vitrīnas un atsauces uz anatomisko kolekciju eksponēšanas vietu gaismas ķermeņiem, rūtainajām flīžu grīdām un pašu priekšmetu izvietošanas sistēmu. Tomēr mūsu muzejs izceļas ar pietiekami drosmīgu dizainu, kas katru reizi, kad cilvēki tajā ienāk, rada elpu aizraujošu iespaidu," raksturo Ilze Sirmā.
Jaunā Anatomijas muzeja ekspozīcijas projektu un tā realizāciju dzīvē ir īstenojusi pieredzējusī kompānija Dd studio, kas pagājušajā gadā ir ieguvusi Latvijas gada ekspozīcijas balvu par Latvijas Kara muzejam veidoto ekspozīciju Latvijas valsts izveidošana un Neatkarības karš. 1918–1920 un pirms septiņiem gadiem ir izpelnījusies Eiropas Muzeju gada balvas (EMYA) speciālbalvu par Gobustanas Petroglifu muzeju Azerbaidžānā.
"Mūsu galvenais uzdevums bija nenodarīt pāri šai unikālajai kolekcijai un radīt muzeja apmeklētājiem saistošu stāstu par to, izmantojot mūsdienu komunikācijā pieejamo izteiksmes līdzekļu plašo paleti," atzīmē Dd studio radošais direktors Jānis Mitrēvics. Restaurētajās priedes koka vitrīnās, kuru stiklos vērīgākie apmeklētāji pamanīs švīkas un plaisas kā aizgājušā laika liecības, anatomiskās kolekcijas eksponāti veido saspēli ar smalkjūtīgi veidotiem digitālajiem risinājumiem, kas paskaidro eksponēto orgānu funkcionēšanu vai ļauj uzzināt cita veida informāciju par tiem, piemēram, kā rodas sirdstrieka.
"Diemžēl šodien vēl joprojām ir populārs strīds par to, vai un cik daudz muzeju ekspozīciju veidošanā vajag izmantot dažādus digitālos risinājumus, bet manā skatījumā vispār neeksistē šādas divas atšķirīgas pasaules – digitālā un reālā. Mūsdienās tās ir cieši saaugušas un drīzāk būtu grūti nodalāmas. Galvenais ir atrast vispiemērotāko veidu, kā atklāt konkrēto stāsta epizodi, nevis pašmērķīgi izmantot digitālos brīnumus, kas ātri noveco," uzsver Jānis Mitrēvics un norāda uz palielināmo stiklu, kas pavērsts pret galvaskausu, – dažreiz pietiek ar to.
Ētikas mainīgums
Uz jautājumu, vai kompānijas Dd studio pārstāvji ir pētījuši citu valstu pieredzi anatomisko kolekciju eksponēšanā mūsdienās, Jānis Mitrēvics atbild: "Katru reizi cenšamies maksimāli iepazīties ar dažādiem muzejiem, bet mēģinām neietekmēties, lai citu valstu skatītājiem būtu iespēja ieraudzīt ko jaunu. Šajā mūsdienu pārspīlējumu gaismā, kad parādās tēmas, par ko nedrīkstam runāt, vai lietas, ko nedrīkstam rādīt, mani iepriecināja jaunā Anatomijas muzeja vadības atvērtība."
Muzeja vadītājas Ievas Lībietes rakstā Rīgas Stradiņa universitātes anatomiskās kolekcijas zudušo vēsturi meklējot, kas tapis kopā ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētnieci Ritu Grāveri, var lasīt, ka šajos laikos anatomijas muzeji ir tikuši konfrontēti ar ētikas dabas jautājumiem. "Tomēr pēdējos gados arī argumentēts, ka, cieņpilni un jēgpilni lietojot kolekciju, ieguvums ir lielāks, nekā likvidējot ētiski problemātiskās kolekcijas daļas vai tās publiski neeksponējot," raksta autores. Viņas piebilst, ka šī kolekcija jaunā Anatomijas muzeja apmeklētājus var mudināt uz diskusiju par medicīnas, zinātnes un muzeja ētikas mainīgumu, par ko ekspozīcijas veidošanas laikā ir daudz runājušas arī pašas kuratores, jo neeksistējot detalizētas muzeoloģiskas vadlīnijas, pēc kurām varētu orientēties.
Sarunā ar KDi Ieva Lībiete vērš uzmanību uz veiksmīgo jaunā Anatomijas muzeja ekspozīcijas iekārtojumu, kurā sensitīvākās kolekcijas ir izvietotas pagrabstāvā, un apmeklētājam ir dota apzinātas izvēles iespēja – nokāpt lejā vai ne (jāatzīmē, ka muzeja apmeklēšanai nebūs noteikts vecuma ierobežojums, bet informācija ir orientēta uz cilvēkiem, kas ir vecāki par četrpadsmit gadiem). Apakšzemes stāvā atrodas arī tā sauktais atvērtais krājums, kas caur stiklu ļauj ielūkoties atlikušajā (neeksponētajā) kolekcijas daļā. "Atvērtie krājumi pašlaik ir modes lieta, bet šajā gadījumā tas ir īsti vietā," uzskata Jānis Mitrēvics. Savā ziņā tā ir atsauce uz iepriekšējo kolekcijas eksponēšanas noskaņu.
Maršruti un tīklojumi
Padziļinātu informāciju par Anatomijas muzeja ekspozīciju palīdzēs gūt digitālais gids latviešu, krievu un angļu valodā. Tajā ir izcelti divdesmit aizraujoši eksponāti, kas ir novietoti uz sarkanas krāsas pamatnes ar QR kodu. To noskenējot, var iegūt papildu zināšanas gan par pašu objektu, gan par plašākām tēmām. Viens no stāstiem vēsta par tā saukto ledus anatomiju, kad tiek sasaldēts ķermenis vai tā daļas, lai pēc tam veiktu griezumu un labāk izprastu orgānu savstarpējo izkārtojumu ķermenī. To ieviesis pazīstamais krievu ārsts Nikolajs Pirogovs (1810–1881).
"Leģenda vēsta, ka viņš šai anatomijas izpētes metodei esot iedvesmojies kādā aukstā Pēterburgas ziemā, vērojot tirgū sasaldētas cūkgaļas griezumus," lasāms digitālajā gidā. Tajā var noskatīties arī fragmentu no 1947. gadā uzņemtās kinofilmas Pirogovs ar šī momenta ilustrāciju. "Sasaldēta ķermeņa griezums palīdzēs mums radīt atlantu, kurš ķirurgam kļūs par to pašu, kas ceļotājam ir karte," jau filmas turpinājumā sacīs tās titulvaronis.
Anatomijas muzeja apmeklētāji var iepazīties ar ekspozīciju arī pēc pašu izvēlēta maršruta (stāstījums neparedz noteiktu kustības virzienu ar sākumu un beigām) un ielūkoties visās muzeja kolekcijās. Eksponātu vidū ir slapjie preparāti, kas ir dažādas ķermeņa daļas vai veseli ķermeņi, kuri ir ievietoti hermētiski noslēgtos stikla traukos konservējošā šķīdumā. "Senākie trauki ir aizlīmēti ciet ar logu ķiti, plastilīnu vai kādu citu materiālu. Es domāju, kā tas viss izskatīsies jaunajā ekspozīcijā ar mūsdienu apgaismojumu, bet izskatās ļoti labi tieši sava vecuma dēļ," novērtē Anatomijas muzeja vadītāja.
Daļa no šiem eksponātiem ir palikuši laika zoba neskarti, bet daļa ir tikuši restaurēti, jo konservējošais šķīdums ir iztvaikojis, saduļķojies vai sakrāsojies. Atšķirībā no pagājušā gadsimta divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem, kad ir ticis lietots formalīns, patlaban tiek izmantots vācu ārsta Karla Kaizerlinga vārdā nosauktais šķīdums, kuru lieto arī citviet pasaulē vēsturisko preparātu pārkonservēšanā, saka Ieva Lībiete. Šajā restaurēšanas procesā speciālisti kā uz eksponātiem skatās ne tikai uz stikla trauku saturu, bet arī uz pašiem traukiem.
Anatomijas muzejā ir eksponēti arī korozijas preparāti, kas atgādina "mežģīnēm līdzīgus smalki sazarotus tīklojumus", teikts rsu.lv. Tie ir tikuši veidoti, piepildot dažādas mīksto audu daļas, piemēram, asinsvadus, limfvadus, žultsvadus un bronhus, ar ātri cietējošu šķīdumu un pēc tam visu preparātu pārklājot ar kodīgu vielu, kas izšķīdinājusi neapstrādātās audu daļas. Šie eksponāti ir ievietoti kastēs, kas veidotas no stikla plāksnēm un salīmētas kopā ar melna papīra strēmelēm. Atsauce uz šo korozijas preparātu kārbu rāmējumu ir izmantota Dd studio veidoto ekspozīcijas vitrīnu dizainā. Vienā no tām ir ievietota iespaidīga galvaskausu kolekcija, kas iegūta arheoloģiskajos izrakumos.
Ieva Lībiete atgādina, ka Anatomijas muzeja kolekcija ir laikā noslēgta, tāpēc tās papildināšana notiek reti. Viens no pēdējiem ieguvumiem ir skelets, kas pagājušajā gadā ir atceļojis no Krimuldas rehabilitācijas centra. "Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Anatomikumā sagatavoja skeletus pārdošanai mācību vai cita veida iestādēm. Tajā ievesto līķu reģistrā pamanīju ierakstu, ka 1931. gadā Anatomikumā ir ievests Jevgeņijs K., kurš ir izdarījis pašnāvību un kura vārdam pretim bija ierakstīts – skeletēts un nodots Krimuldas sanatorijai," atminas Anatomijas muzeja vadītāja.
Par šo atklājumu viņa ir izstāstījusi savam kolēģim no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Mārtiņam Vesperim, kurš tikko bija apmeklējis šo vietu un zināja teikt, ka tur patiešām ir skelets, kas tagad pēc deviņdesmit gadiem ir atgriezies Anatomikumā un skatāms jaunajā Anatomijas muzejā. Šeit var iepazīties arī ar anatomisko modeļu kolekciju, ādas preparātiem un pat ar salīdzinošās anatomijas kolekciju, kas ekspozīcijā ir pārstāvēta ar vienu priekšmetu – vaļa skriemeli, kas savulaik ir ticis izmantots Studentu zinātniskajā biedrībā kā sēdeklis. Tagad atliek tikai gaidīt apmeklētājus!