Viens no centrālajiem notikumiem radošuma nedēļā radi! 2016, ko maijā organizēja Kultūras ministrija, bija starptautiskā konference Pārjaunot muzeju/Restart Museum. Tajā tika aizsākta diskusija par Latvijā un pasaulē aktuālu tēmu – muzeju lomu sabiedrībā, tiem attīstoties par demokrātiskām koprades telpām un vidi, kas rosina intelektuāli pilnveidoties, ir sociāli atbildīga un iekļaujas radošo industriju saimē. Konference Restart Museum pulcēja ne vien pašmāju muzeju attīstītājus, bet arī Igaunijas, Norvēģijas, Dānijas, Islandes un Lielbritānijas menedžerus. To vidū bija arī Liverpūles muzeju direktors. Pēc konferences Deividu Flemingu aicinājām uz publisku sarunu Žaņa Lipkes memoriālā, piedaloties muzeju un radošo industriju pārstāvjiem.
Deividu Flemingu intervējām ne tikai tāpēc, ka viņa vadībā īstenota virkne Liverpūles muzeju kapitālprojektu un patlaban viņš ir redzamākā nozares interešu pārstāvniecības figūra Lielbritānijā, Muzeju asociācijas prezidents. Mūsu sarunbiedrs ir arī Starptautiskās Cilvēktiesību muzeju federācijas un Sociālā taisnīguma muzeju alianses dibinātājs – tas precīzi raksturo viņa profilu. Pateicamies Britu padomei Latvijā un Žaņa Lipkes memoriālam par atbalstu sarunas organizēšanā.
Domnīca Creative Museum
Vietas izvēle sarunai nav nejauša – Žaņa Lipkes memoriāls tieši pašlaik veidojas par cilvēktiesību aktīvisma centru un vienlaikus ir spilgts veiksmīgas muzeju un radošo ekonomiku sadarbības piemērs.
Pirmais jautājums – par muzejiem un radošajām industrijām. Ieskatoties Lielbritānijas presē, paveras divi pretēji viedokļi: no vienas puses, ir diversificēts finansēšanas modelis, kas it kā stimulē muzejus iesaistīties sadarbībā ar radošo sektoru muzeju izcilības un pieejamības veicināšanā. Šo pozīciju joprojām uztur tās ideologs, 1998. gada leiboristu valdības Kultūras, sporta un mediju ministrijas valsts sekretārs Kriss Smits. No otras puses – tādu kritisku grāmatu kā Cultural Capital un Heritage Industry autors Roberts Hjūisons šo programmu nosaucis par Fausta paktu – dvēseles pārdošanu velnam. Viņa vērtējumā tā nav nekas cits kā posttečerisma politika, muzeju instrumentalizēšana ekonomisku mērķu vārdā. Kā jūs raugāties uz šo situāciju?
Es noteikti varu ar to strādāt. Es gan nekad neesmu bijis liels Krisa Smita sekotājs, jo viņš ir pieļāvis daudzus kompromisus. Leiboristu valdība tika ievēlēta 1997. gadā ar lielu vairākumu, un izrādījās, ka visai drīz Smits bija gatavs, kā jūs minējāt, kultūras instrumentalizēšanai. Citkārt to varētu labāk kontrolēt, bet ne tad, kad ir tik spēcīga valdība. Hjūisons saka, ka šāda dialoga nebija, pirms leiboristi nāca pie varas. Es piekrītu, ka mēs no Smita esam saņēmuši gandrīz Fausta paktu ar tiem, kas radošumu mēra vienīgi ģenerētās naudas izteiksmē. Līdz zināmai robežai es piekrītu, ka finanšu piesaiste rada darbvietas, kas ir viens no labākajiem līdzekļiem trūkuma mazināšanai. Jo – kur bezdarbs, tur nabadzība. Tālab es nenoliedzu darbvietu radīšanas uzstādījumu, bet neatkarīgi no ekonomikas jābūt izpratnei par kultūras izglītojošo funkciju.
Jūsu proponētais sociālā taisnīguma uzstādījums gluži simtprocentīgi nepārklājas ar muzeju un radošo ekonomiku paradigmu. Cik lielā mērā jūs paši Liverpūlē izmantojat radošās industrijas kā reģenerācijas instrumentu? Vai tomēr turaties pie pieejamības visiem kā galvenā principa?
Mēs turamies pie šī principa, bet esam gatavi iesaistīties dialogā.
Ar radošo industriju pārstāvjiem?
Ar cilvēkiem. Piemēram, kad mēs būvējām Liverpūles muzeju, kas izmaksāja 90 miljonu eiro, mums bija jāpiesaista nauda. Lielākā tiesa naudas nāca no valdības aģentūrām, kuras bija ieinteresētas vienīgi tūrisma attīstīšanā. Attiecīgi mums bija tām jāskaidro, ka īstā šī muzeja vērtība būs tūrisma attīstība un tālab – naudas un darbvietu rašanās. To šīs institūcijas vēlējās dzirdēt.
Jums tātad vajadzēja nedaudz blefot?
Kā lai saka, manā skatījumā muzejs galvenokārt ir domāts vietējiem iedzīvotājiem, bet, kad man burtiski bija jāpārdod projekts cilvēkiem, kuri negribēja dzirdēt neko citu, es koncentrējos uz tūrisma ieguvumiem. Tomēr es nekad neizlaidu no acīm mērķi, kālab mēs šo muzeju primāri radām. Katrā ziņā tas noteikti nebija tūrisma veicināšanai. Muzeja primārā funkcija ir būt par būtisku izglītības resursu vietējiem iedzīvotājiem.
Ja nemaldos, sākotnēji britu muzeju iedibinātā tradīcija, kuru tik labi ilustrē Henrija Kola laika Viktorijas un Alberta muzejs, bija vērsta tieši uz plašu sabiedrības masu izglītošanu. Vai tā ar laiku tika aizmirsta?
Tā netika aizmirsta, bet nostumta malā, kad muzeju darbinieki un mākslinieki izlēma, ka muzejiem jābūt radītiem pēc viņu ģīmja un līdzības. Aptuveni simt vai pat vairāk gadu muzeji uzvedās tieši tā. Es piekrītu, ka bieži sākotnējā motivācija daudzu mūsu muzeju izveidē bija plašu sabiedrības masu labums. Šai motivācijai var būt arī ciniskā puse – sak, turēsim masas paklausībā, dodot tām nedaudz izglītības un uzturot nedaudz laimīgas. Lielbritānijā nav notikusi revolūcija kā Francijā. Tas izskaidro, kā tika izveidota virkne izcilu muzeju, pirms tajos sāka strādāt cilvēki, kas muzejus pārvērta par elitāriem iestādījumiem ar visai nelielu pievilcību masām. Tas tā turpinās līdz mūsdienām.
Tomēr kopš pāris desmitgadēm ir atgriezies uzskats, ka muzeji primāri ir izglītojošas institūcijas. Kādi ir atbalsta mehānismi, kas ļauj modernam muzejam strādāt? Tie, ar ko jūs Liverpūlē strādājat, mums nemaz tik pašsaprotami nav – pilnvaroto padomes, interešu pārstāvniecība, kampaņas, bezmaksas ieeja...
Sāksim ar bezmaksas ieeju. Prasīt maksu par muzeja apmeklējumu ir gandrīz tas pats, kas atzīt sakāvi. Es visiem politiķiem saku, ka ieņēmumi no ieejas maksas proporcionāli veido niecīgu liela muzeja servisa izmaksu daļu. Tas vienkārši nav tā vērts! Pienesums ir pārāk nebūtisks. Ieejas maksas aizstāvji teiks, ka šie ieņēmumi varētu veidot pāris miljonu sterliņu mārciņu gadā. Varētu, bet problēma ir tā, ka ar to jūs izslēdzat no muzeja ļoti daudz cilvēku. Ja es būtu politiķis, tas mani uztrauktu. Es nevarētu vienkārši pateikt, ka gribu, lai jūs paši nopelnāt visu, kas jums nepieciešams, vienlaikus izslēdzot apmeklētāju slāni ar maziem ienākumiem, jo tas būtu šīs politikas efekts.
Ik pēc dažiem gadiem Lielbritānijā, arī pašlaik, mēs sev no jauna uzdodam jautājumu – vai mums vajadzētu ieviest ieejas maksu nacionālajos muzejos? Kādu dienu atbilde būs – jā, mums tas ir jādara. Tāpēc es varu garantēt, ka ieejas maksa tiks no jauna ieviesta un no jauna atcelta. To diktē uzvedības modelis, jo pēc laika atkal kļūs skaidrs, ka apmeklējuma rādītāji krītas, turklāt lielākoties zemo ienākumu segmentā. Turpinot piesaistīt turīgāku, labāk izglītotu sabiedrības slāni, var iekrist slazdā, uzturot elitāru iestādījumu elitei. Sociāli noskaņotos politiķos tas allaž rada diskomfortu.
Īsa piebilde par to, kas notiek Latvijā. Ar nedaudziem izņēmumiem ieejas maksu neprasa privātie muzeji, kam ir spēcīga misijas apziņa. Nacionālie muzeji ir par maksu.
Būtu jābūt otrādi – privātajiem muzejiem ir jāfinansē sevi, turpretim publiskajiem muzejiem šādai prasībai nevajadzētu būt. Mēs runājam par principu. Politisko gribu! Pašlaik Lielbritānijā labējās valdības princips ir tāds, ka mums ir jābūt brīvai ieejai visos nacionālajos muzejos. Taču ir arī daudz cilvēku valdībā, kas vēlētos redzēt ieejas maksas atgriešanos. Tas ir tūrisma dēļ, jo lielam muzejam Londonā, kuru apmeklē miljoniem tūristu, politiķi vienmēr teiks – lieciet viņiem maksāt par ieeju Britu muzejā un Zinātnes muzejā. Šis viedoklis ignorē to, ka tūristi ierodas Londonā un Lielbritānijā ar pilnu maku tieši tāpēc, ka šeit ir kultūras piedāvājums un viņiem ir ko darīt.
Tam, ka daļa no šī piedāvājuma ir bez maksas, bet par citiem ir jāmaksā, nav īpašas nozīmes, jo tūristi ir sagatavojušies tērēt naudu. Piemēram, viņi apmeklēs Britu muzeju par brīvu, bet iztērēs daudz naudas par teātri, taksometriem, viesnīcu utt. Ekonomiskā atdeve joprojām būs jūtama, bet ne obligāti no biļešu pārdošanas muzejos, kas ir niecīga daļa. Britu muzejs piesaista sešus miljonus apmeklētāju gadā. Ja katrs no tiem maksātu piecas sterliņu mārciņas, šis skaitlis nokristu līdz diviem miljoniem un salīdzinājumā ar tiem 130 miljoniem, kas muzeja uzturēšanai nepieciešami gadā, liktu biļetēs iekasētajiem 10 miljoniem izskatīties ļoti nebūtiskiem. Tad kāpēc par to lauzīt galvu?
Daudz nozīmīgāka problēma ir tā, ka Britu muzejs nespēj panākt pašu londoniešu apmeklējumu lielā apjomā. Ja gadās būt Britu muzejā, jūs redzat, ka lielākā apmeklētāju daļa ir japāņu tūristi. Man nav nekas pret japāņu tūristiem, bet neizliksimies, ka Britu muzejs dara lielisku izglītojošo darbu pašu britu nodokļu maksātāju labā. Es domāju, ka šie ir tie svarīgie jautājumi, par kuriem ir jādiskutē saistībā ar bezmaksas ieeju.
Kā labā muzejam būtu jāstrādā?
Luvrā – vienā no vislabāk apmeklētajiem pasaules muzejiem – reti var sastapt Alžīrijas vai Marokas izcelsmes francūžus. Viņu tur nav, jo Luvra ir atrakcija tūristiem. Taču Parīze ir vieta, kur sociālā spriedze iet pāri malām un kur kultūras pieredze varētu palīdzēt, domājot par šiem 12– 24 gadus vecajiem vīriešiem, kuri izkrituši cauri sociālajam tīklam. Tajā pašā laikā Luvras apmeklējums prasa ievērojamus līdzekļus, un, kad tu tur esi nokļuvis, redzi, ka muzejs ir pilns ar Rietumu māksliniekiem. Tas ir muzejs, kurš nemaz nepiepūlas kļūt par vietu, kurp gribētu iet jauni, atsvešināti alžīrieši.
Mēs varbūt kļūstam pārāk politiski šajā sarunā, tāpēc es mēģināšu virzīt sarunu prom – vai obligāti jābūt kreisi noskaņotam, lai ieņemtu sociāli aktīva muzeja pozīciju?
Es nedomāju, ka tas ir priekšnosacījums, un es nekad neesmu atklājis, kāda ir mana personiskā politiskā nostāja. Visi politiķi vēlas redzēt ietekmīgus muzejus – gan labējie, gan kreisie. Ko es varu teikt kreisi noskaņotam politiķim, kurš domā, ka esam elitāri tendēti un strādājam muzejos sava prieka pēc, un ko – labēji noskaņotam politiķim, kurš uzskata, ka mums nepienāktos nekāds publiskais finansējums? Tā ir nauda kabatā, kas to izšķir. Tāpēc ir jāpārliecina politiķi, ka muzejs ir laba lieta sabiedrībai, pat ja būs politiķi, kas vēlas to vien, kā ieekonomēt citās dzīves jomās uz muzeju rēķina.
Piemēram, patlaban mēs daudz strādājam ar demences skartajiem cilvēkiem, kas veido lielākos veselības izdevumus Lielbritānijā un ASV, un attiecīgi ietaupām līdzekļus citām institūcijām. Atrodas cilvēki, kas tikai to vien grib dzirdēt. Viņi nav ieinteresēti citos muzeja darbības aspektos. Tomēr man ir jāsaka – lai cīnītos par sociālo taisnīgumu, nav nozīmes labējam vai kreisam noskaņojumam, problēmas rada vienīgi ekstrēma pozīcija. Vairākums politiķu tomēr pieņem cilvēktiesības kā labu lietu. Muzeja vadītāja uzdevums ir atrast kopsaucēju, pašam nekļūstot politiskam. Mans pienākums ir vadīt nacionāli finansētu muzeju servisu pie pašreizējās labējās valdības, un man jāspēj to darīt tā, lai ministru neķertu sirdstrieka.