"Neredzamais ienaidnieks – infekcija, cīņa ar to" – tāda tēma Latvijas Kara muzeja plānos tika ierakstīta pandēmijas sakarā. "Sabiedrībā notika cīņas par vakcinēšanos un nevakcinēšanos, bija bailes, cilvēki mobilizēja prātus, enerģiju. Atbalstot mediķus, gribējām parādīt šo tēmu. Bet, kad sākās karš Ukrainā, izstādes koncepciju krasi mainījām, jo runāt tikai par infekcijām kļuva neaktuāli," stāsta viens no izstādes Kara anatomija: cilvēka dzīvības vērtība līdzautoriem Marjus Zeļeckis. "Skatoties cauri gadsimtiem, mēģinām pastāstīt par kara mediķa profesiju, par to, ar kādiem izaicinājumiem viņiem jāsastopas, kā izpaužas ķermeņa trauslums kara apstākļos. Gribam izteikt cieņu mediķu darbam. Līdzīgi kā karavīri tiek mobilizēti armijā, arī mediķi pilda savu pienākumu pret cilvēkiem. Par šo tēmu varētu daudz stāstīt, pētīt to, tāpēc nelielā izstāde muzeja pagrabstāvā drīzāk ir kā ieskats – vairāk pārdomu izstāde nekā hronoloģiskā un pētnieciskā."
Izstādi ievada eksponāti un informācija no Pirmā pasaules kara, kad arī tika dibināts Kara muzejs, līdz mūsdienām. Groteskas protēzes, neparasti medikamenti, ķirurģiskie instrumenti un vēsturiskas fotogrāfijas. Stāsts ir paskaidrojumos. Izstādes iekārtotāji neizmanto klasisko hronoloģijas principu, izklāstot gadskaitļus, faktus un personības. "Skatāmies no mazliet cita skatpunkta – no lielākajiem izaicinājumiem, kas mediķiem ir kara apstākļos. Tiem arī veltītas trīs izstādes daļas: ievainojumi, infekcijas un invaliditāte," paskaidro M. Zeļeckis.
Seno ar mūsdienām sasaista fonā skanošais ieraksts ar ārsta Olafa Libermaņa stāstījumu par astoņiem mēnešiem, ko viņš pavadījis Ukrainā. Šī pieredze liek pārskatīt ķirurģijas speciālistu sagatavošanas principus. Visos karos cilvēka dzīvības vērtību turpina apliecināt medicīnas personāla nerimstošais darbs un cerību dāvājošā pašaizliedzība. Simt gadu laikā nozare ir piedzīvojusi strauju attīstību, tomēr ieroču iznīcinošā kapacitāte aug ar katru dienu, savukārt cilvēka ķermenis paliek nemainīgi trausls. Karš iznīcina pilsētas un valstis, attiecības starp tautām, kultūras pieminekļus un apkārtējo vidi. Agri vai vēlu laiks dziedē visus šos postījumus, tomēr uz mūžiem zaudētas ir karā atdotās cilvēku dzīvības, nav atjaunojami sakropļotie ķermeņi un iztukšotās dvēseles.
Emocionāls akcents ir Twitter konvoja auto Orļiks – sašautais džips, kas atrodas muzeja foajē. Pēc izstādes apskates saproti, ka cilvēks ir daudz trauslāks par mašīnas dzelžiem. Tieši mediķi allaž ir tie, kas, šo trauslumu glābjot, apliecina cilvēka dzīvības vērtību.