Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Laikmetīgs muzejs sākas ar laikmetīgu pārvaldes modeli

Prasība pēc iesaistošas formas dabiski izriet no brīvas sabiedrības pamatā esošās apziņas par kolektīvo atbildību un īpašumtiesībām

Mākslas pasaulē, bez šaubām, valda rakstīti un nerakstīti likumi. Par tiem var ciniski ironizēt, līdzīgi kā Oto fon Bismarkam piedēvētajā izteicienā – labāk nezināt, kā top desas un likumi. Tomēr slepenas vienošanās, ezoteriskas (tikai izredzētajiem pieejamas) zināšanas, nepārsūdzami spriedumi vairs nav modē. Laikmetīgās mākslas ētiskais patoss lielā mērā ir saistīts ar it kā neapstrīdamu, drīzāk iepriekšējiem laikmetiem piestāvošu apgalvojumu dekonstrukciju. Publiskā formā izteiktai kritikai un izjautāšanai – tiklab rakstiskai, kā mākslinieciskai – ir pieejamas gan autoritātes, gan institūcijas.

Tieši pēdējo loma arvien pieaug – pasaulē cits pēc cita tiek atvērti muzeji, dibināti jauni fondi un organizācijas. Mērķis it kā ir viens – padarīt laikmetīgo mākslu redzamāku, saprotamāku, tuvāku ikvienam un jebkur. Tomēr virzībai uz to nepietiek tikai ar voluntāriem lēmumiem – nepieciešams pacietīgs skaidrošanas un izglītošanas darbs. Taču arī tas var nenest cerētos augļus, ja notiek tikai vienā virzienā bez atgriezeniskās saites. Tāpēc arvien aktuālāks kļūs jautājums – kā nodrošināt sabiedrības, atsevišķu kopienu un indivīdu iesaistīšanu procesos, līdzdalību lēmumu pieņemšanā, iespējas paust viedokli un vērtējumu. Šādā aspektā pat tāda šķietami šaura un plašākai auditorijai slēgta tēma kā muzeju pārvaldības modeļi iegūst publiski debatējamu raksturu. Arī Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, kas top kā ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonda iniciatīva, savā koncepcijā paredzējis paplašinātu muzeja padomi, lai sekmētu divus savstarpēji pakārtotus faktorus: administratīvās darbības caurskatāmību un citu sabiedrisko vai privāto iniciatīvu iesaisti muzeja darbībā. Lai uzzinātu neatkarīgu viedokli par esošajiem, vēlamajiem un tikai vēl meklējamiem muzeju pārvaldības modeļiem, vērsāmies pie domnīcas Creative Museum dibinātājiem Raivja Sīmansona un Inetas Zelčas Sīmansones.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors



Vai kādas publiskas kultūras institūcijas pārvaldes modelis pats par sevi varētu liecināt par tās darbības efektivitāti? Diez vai, tomēr jau tik vien kā šī modeļa formas un struktūras uzlūkošana neviļus atklāj daudz vairāk par institūcijas menedžmenta tradīciju, nekā varētu likties. Muzeji šajā ziņā nav izņēmums.

Kā biedrību gadsimtā

Akadēmiķis Jānis Stradiņš visai detalizēti ir aprakstījis muzeju populāro sākotni Baltijas provincēs nacionālā sentimenta dzimšanas gadsimtā, nekļūdīgi dodot šim laikmetam apzīmējumu "biedrību gadsimts". Der pieminēt, ka daudzās biedrības, kas XIX gadsimtā bija sazēlušas Rīgā, vācbaltiešu literatūrā nereti dēvē tieši par muzeju biedrībām, jo kopš gadsimta vidus tās pulcējās nekur citur kā pašu veidoto muzeju telpās, kas reizē bija domubiedru ideoloģiskās mājas. Kā zināms, šim piemēram sekoja arī Rīgas Latviešu biedrības dibinātāji, kuri, dodot pretsvaru vācbaltiešu spēkiem, savu darbību programmatiski sāka ar Latviešu muzeja iekārtošanu biedrības namā. Ja vērīgi ieskatāmies, agrāko ideoloģiski konfliktējošo biedrību muzeju kolekcijas nu ir rāmi saplūdušas kopējā Latvijas Nacionālajā muzeju krājumā. Savukārt dinamisku interešu grupu pulcēšanās un to neizbēgami pavadošie konflikti pārcēlušies uz aktuālajiem karstajiem punktiem – laikmetīgo vēsturi un mākslu.

Līdzīgi kā XIX gadsimtā, pašreiz piedzīvojam jaunu muzeju tapšanu. Tos raksturo labi zināma formula – sabiedriski nozīmīgi muzeji top kolektīvās gribas izpausmes un rīcības rezultātā, lai arī bieži vien balstīti uz privātu kolekciju un iniciatīvas pamata. Īpaši sākuma fāzē tos raksturo augsta individuālās iesaistīšanās un mērķtiecīgas līdzdalības pakāpe.

Otru formulas pusi veido cita vienkārša patiesība – katra sabiedriskā kustība ar laiku tiek pakļauta institucionalizēšanas konservējošajai ietekmei. Tai seko dinamikas mazināšanās un attiecīgi tādu pārvaldes formu izvēle vai drīzāk inerces noteikta nepieciešamība, kas uztur status quo un lieki neapdraud pastāvošo kārtību. Nav labākas preventīvas pret inerci publisku institūciju pārvaldībā kā svaiga sabiedriskā entuziasma injekcija tās pašas labi zināmās kolektīvās intereses formā, ko savukārt visefektīvāk stimulē līdzdalības iespēju demokratizēšana.

Interesanti, ka vecajās demokrātijās saikne ar muzeja sabiedriskajiem sākumiem nekur nav zudusi arī attīstītas profesionalizācijas fāzē pat vairākus gadsimtus pēc to dibināšanas. Prasība pēc iesaistošas pārvaldes formas dabiski izriet no brīvas sabiedrības pamatā esošās apziņas par kolektīvo atbildību un īpašumtiesībām. Praksē tā izpaužas kā vairākpakāpju, dažviet pat daudzpakāpju pārvaldes modeļa izkopšana, pie kura vēl pakavēsimies. Runājot par mūsu reģiona muzejiem, jāatzīst, ka liktenīgu vēsturisko apstākļu sakritības rezultātā sabiedriskās līdzdalības elements patlaban ir gaužām reta parādība pat sākotnēji domubiedru organizētās un uzturētās organizācijās.

Sabiedrībā, kurā vēl nesen viss piederēja visiem un vienlaicīgi nevienam, demokrātiski organizēta publisko institūciju pārstāvniecība kā pārvaldes modelis nebija ne vēlams, ne tehniski iespējams. Latvijas muzejniecības sabiedriskā sākotne tālab pati ir kļuvusi par muzejisku vērtību, kuras materiālās liecības šo pašu biedrību mantinieki – valsts muzeji – uzticami glabā, bet no jauna lietot praksē pārlieku neriskē.

Laukā no tundras

Kopš padomju laikiem Latvijas publisko muzeju pārvaldes ekosistēmas pamatā ir ārkārtīgi vienkārša uzbūve. Tās "veģetācijas" ilustrēšanai varētu būt parocīgs salīdzinājums varbūt vienīgi ar tundras elementāro barības ķēdi "ķērpis–alnis–cilvēks", kam šajā pārvaldes modelī pēc analoga atbilstu "muzejs–direktors–ministrija". Tai pašā laikā vietās ar labvēlīgāku pilsoniskās līdzdalības klimatu, citiem vārdiem – menedžmenta tradīciju, publisko institūciju pārvaldes ekosistēma dažkārt drīzāk atgādina tropu daudzveidību: bez formālās muzeja vadības un pārraugošās institūcijas tajā noteikti vēl figurē akadēmiskās padomes, pilnvaroto vai sabiedriskās padomes, muzeja draugu un atbalsta biedrības, attīstīts brīvprātīgo darbs, nereti arī interešu un fokusgrupas, vēlētu goda biedru klubi utt.

Arī starp Latvijas muzejiem atrodami izņēmumi citādi viendabīgajā ekosistēmā. Tomēr jau minēto iemeslu dēļ tie galvenokārt meklējami privātajā sektorā, precīzāk – tajā pārejas formā, kas raksturīga privātai muzeja iniciatīvai ar izteiktām institucionalizēšanās ambīcijām valsts uzturēta vai vismaz daļēji atbalstīta muzeja formā. Likumsakarīgi, ka tieši šīm iniciatīvām visvairāk ir nepieciešams sabiedriskais atbalsts un politiskā aizmugure, kas tad arī uzskatāmi atspoguļojas šo vēl nepilnīgi nacionalizēto muzeju pārvaldības modelī.

Saprotot, ka muzeja pārvaldes un pārstāvniecības formas pielāgošana arvien sarūkošajam labklājības valsts budžetam tuvākā nākotnē kļūs tikai aktuālāka, arī lielajos Eiropas muzeju forumos šis jautājums bieži parādās dienaskārtībā. Tam tika veltīta īpaša uzmanība, piemēram, pērn notikušajā Eiropas muzeju organizāciju sadarbības tīkla gada noslēguma kopsapulcē. ASV Muzeju alianses vadītajā sesijā par muzeju pārstāvniecības darbu (advocacy) Eiropas muzeju organizāciju vadītāju auditorijai it kā garāmejot tika pajautāts – vai tiešām kādas Eiropas valsts nacionālajos muzejos nebūtu pilnvaroto padomes (board of trustees), kas pildītu starpnieka funkciju starp sabiedrības interesēm un pārraugošo institūciju.

Atbildot uz šo jautājumu, kopā ar jaunajām Eiropas Savienības valstīm, kurās situācija ir visnotaļ neviendabīga, par vienīgo īsto pārsteigumu parūpējās Zviedrija. Tur izveidojusies netipiska, pat kurioza situācija: jaunievēlētā sociāldemokrātu valdība, nākot pie varas, ir likvidējusi nacionālo muzeju pilnvaroto padomes. Ar atrunu, ka tās kļuvušas neefektīvas īsto sabiedrības interešu pārstāvībā. Citiem vārdiem – zviedru sociālisti tā paša mērķa – labākas sabiedrības interešu pārstāvības – sasniegšanai ir uzskatījuši, ka labāk ar to tikt galā ministriju līmenī. Lūk, vecais stāsts no sākta gala! Jautājums tikai, cik ilgi novēlotais sociālisma eksperiments turpināsies. Vai varbūt zviedru sociāldemokrātija patiešām izrādīsies dzīvotspējīgāka, nekā domā profesijas pārstāvji, arī publisko muzeju pārvaldē un turpinās iet savu izslavēto ziemeļu labklājības valsts ceļu?

Demokrātijas virzienā

Nav jābrīnās, ka visur citur Eiropā, nemaz nerunājot par ASV, publisko muzeju pārvaldības vektors nepārprotami rāda citā – pārstāvniecības demokratizēšanas un finansējuma diversificēšanas – virzienā. Ignorēt to būtu netālredzīgi, tāpēc pie muzeju pārvaldes modeļa modernizēšanas, lasi – liberalizēšanas, būs vien jāatgriežas, ja vien strauji nekļūsim tikpat turīgi kā zviedri un pie varas nenāks zviedru parauga sociāldemokrāti. To, ka valsts muzeju juridiskais statuss kā tiešās pārvaldes iestādēm nav attīstību veicinošs, nesen intervijā Creative Museum apstiprināja arī Kultūras ministrija. Līdztekus tam izskanējis arī ministrijas pozitīvais novērtējums pilnvaroto vai sabiedrisko padomju organizēšanai pie kādām no tās pārraudzībā esošajām nacionālas nozīmes institūcijām, lai arī tiesiskais regulējums mūsu valstī to ne pieprasa, ne aizliedz.

Nav arī pārsteidzoši, ka doma par pārvaldes modeļa liberalizēšanu mūsu sabiedrībā tik ātri neiesakņojas. Pat izslavēti prorietumnieciskie tuvie ziemeļu kaimiņi ar to līdz šim nav īpaši steigušies, kaut gan ir jau labu soli mums priekšā. Piecu muzeju lielajā Igaunijas Mākslas muzeja saimniecībā iezīmējas reformas aprises. Tās paredz pāreju no tiešās pārvaldes iestādes juridiskā statusa, kas ir tikpat neērts kā pie mums, uz īpaši šai vajadzībai veidotu fondu kā pārvaldes instrumentu ar vēlētu padomi un deleģētām pilnvarām. To, ka arī kaimiņvalstī šī pāreja nenorit gludi, Creative Museum bija izdevība dzirdēt no Igaunijas Nacionālā mākslas muzeja direktores un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma ekspertu komisijas locekles Sirjes Helmes vienā no viņas regulārajām vizītēm Rīgā.

Šeit beidzot nonākam it kā līdz pašsaprotamajai, bet pašreizējā Latvijas muzeju pārvaldības sistēmā tomēr būtiski novatoriskai pieejai. Ar tādu nu jau vairāku gadu garumā izceļas Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja tapšanas process. Kustība, kādu novērojam ap muzeja izveidi – ar jau sākotnēji starptautiskas ekspertu padomes izveidi, ar vienlīdz privātā un publiskā sektora pārstāvju dalību –, ir kā signālraķete citādi visnotaļ monotonajā muzeju pārstāvniecības ainavā Latvijā. Vai esat ievērojuši, ka muzeja interešu pārstāvības vājumu kopā ar publiskajā telpā praktiski nepamanāmo interesi par potenciālo apmeklētāju vēlmēm un vajadzībām jo redzamāku ir padarījuši tieši aktuālie muzeju rekonstrukcijas projekti?

Topošā Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja pārvaldes modeļa izveides darbam nevajadzētu aprobežoties vienīgi ar mākslas ekspertu angažēšanu kolekcijas izveidē vai satura koncepcijas izstrādē. Tam jāturpinās arī ar sabiedriskās padomes izveidi, fokusgrupu un plašākas sabiedrības iesaisti. Tas liecinātu par ambīciju izveidot modernu muzeju, kas ieturēts patiesi labākajās liberāli demokrātiskas sabiedrības tradīcijās. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja