Kultūrvēsture Baltijas duļķēs

Kopš 1995. gada, kad šāds pasākums Latvijā notika pirmo reizi, tā rīkotāja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) ir realizējusi dažādu tematiku, taču tik būtiskais Baltijas jūras piekrastes un iekšējo ūdeņu mantojums šoruden tiks skarts pirmoreiz.2256 ezeri, 12 000 upju, 496 kilometrus garā jūras krasta līnija ir līdz galam nenovērtēta Latvijas teritorijas bagātība, ar kuru vēsturiski saistīta daudzu Latvijas ciemu un pilsētu izaugsme. Uz upēm kādreiz bijušas izbūvētas 700 ūdensdzirnavu, nemaz nerunājot, ka upes un ezeri ir bijuši senas transporta maģistrāles.Mūsu ūdeņi joprojām glabā daudz līdz šim neatklātu vēsturisku vērtību - arī zem ūdens. VKPAI ir akceptējusi principus, kas iekļauti Baltijas jūras reģiona zemūdens kultūras mantojuma labas prakses kodeksā un ir mudinājums pētīt vērtīgo ūdens dzīlēs. Šo procesu aktualizējušas arī diskusijas par jūras plānojuma izstrādi, kura ietvaros ir jāapzina kultūrvēsturiski vērtīgie vraki.Rīgas līcī pie Kolkas nogrimušais kuģa vraks, saukts par Kolkas vraku I, kura izpēti pērn VKPAI pasūtīja Zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma asociācijai, iespējams, drīzumā kļūs par pirmo kultūras pieminekli vraku Latvijā. Patlaban rīkojums par XVII gadsimtā nogrimušā zviedru burinieka iekļaušanu aizsargājamo kultūras objektu sarakstā ir kultūras ministres paraksta attālumā.VKPAI rīcībā ir informācija aptuveni par 20 000 dažādu kultūrvēsturisku vērtību Latvijā, un Kolkas vraks I ir viens no tiem, kas, fiksēts fotoattēlos un video, apzināts vēsturiskā kontekstā un izdiskutēts speciālistu vidū, gaida galīgo lēmumu. Kas tālāk, ja vraku iekļaus sarakstā? «Šis būs pirmais vraks - unikāla lieta -, un inspekcija kopā ar piekrastes un jūras institūcijām mēģinās saprast, kā organizēt objekta aizsardzību praktiski,» skaidro VKPAI Juridiskās un pieminekļu uzskaites daļas darbiniece Līga Ābele. Pašreizējā finansējuma un izpratnes līmenī labāk esot, ja vraks pagaidām paliks jūrā.ADMIRĀĻA FLEMINGA KUĢI ZEM MŪSU PĒTNIEKU LUPASLielākā daļa cilvēku mīl nirt Dienvidu jūrās, kur izcila redzamība un skaista daba, taču mūsu jūra nirējiem var sagādāt pat īstu panikas efektu, ko vienam organisms pieņem, citam ne, - tā par niršanas īpatnībām duļķainajā Baltijas jūrā Kultūras Dienai pastāsta viens no Zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma asociācijas (ZKMA) dibinātājiem un biedriem Saulvedis Vārpiņš. Redzamības līmenī no metra līdz labākajā gadījumā trim metriem viņš un pārējie 2004. gadā dibinātās asociācijas biedri Voldemārs Rains, Iveta Pazare, Dainis Rozītis un Andris Vilks apsekojuši Kolkas vraku I , kā arī turpina meklēt un pētīt vairākas citas nogrimušu kuģu atliekas Kolkas un Jūrkalnes apkārtnē. Vienīgi Voldemārs Rains ir zemūdens vēstures speciālists, pārējiem tas ir hobijs, piemēram, Kultūras Dienas uzrunātie Saulvedis Vārpiņš un asociācijas vadītāja Iveta Pazare ikdienā strādā par advokātiem. Ar savu darbību, kas lielā mērā balstīta uz entuziasmu, asociācijas biedri grib būt piemērs arvien skaitā pieaugošajai nirēju komūnai. «Mēs izveidojām asociāciju, lai niršana tiktu ievirzīta noteiktā gultnē - lai tai būtu kāda jēga un pēc mums sabiedrībai kaut kas paliktu,» skaidro S. Vārpiņš.Vētras upuris no ZviedrijasKolkas vraks seklā ūdenī zem smiltīm 40 metru no krasta Kolkas ciemā tika atrasts 1991. gadā. Periodiski - 1992., 1998. un 1999. gadā - objekta pirmās izpētes veica Jūrmalas pilsētas muzeja speciālisti Voldemārs Rains un Inese Helviga. Toreiz tika apzināts vraka izmērs - 20x6 metri, atrašanās dziļums ir mainīgs - šobrīd aptuveni pusotra metra -, kā arī izpētes rezultātā noskaidrots, ka kuģa konstrukcija atbilst XVII gadsimtam. Turklāt tā atrašanās vieta, ko apstiprinājis gan kāds vietējais zvejnieks, gan V. Raina vāktie dati Zviedrijas arhīvā, sakrīt ar Zviedrijas admirāļa Klāsa Larsona Fleminga vadītās eskadras burinieku avarēšanas vietu tālajā 1625. gadā.Kopumā tā gada vētrainajā naktī no 20. uz 21. septembri ceļā no Rīgas uz Stokholmu Kolkasraga (toreiz - Domesnes) sēklī avarēja desmit zviedru flotes burinieki, starp tiem arī kuģi Gustavus, Perseus un Mars, kas nogrimuši Kolkas vraka atrašanās vietā. Ir pieņēmums, ka aktuālais pretendents uz kultūras pieminekļa statusu varētu būt flagmaņkuģis Gustavus, no kura pāri palicis koka korpuss, atsevišķas detaļas un stiprinājuma elementi, taču, kamēr tas nav pierādīts, zemūdens objektu nolēmuši dēvēt par Kolkas vraku I.Nomedīt labu redzamībuZKMA biedri stāsta, ka zemūdens objektu fiksēšana ar fotoaparātu vai videokameru esot visnotaļ problemātiska galvenokārt vājo redzamības apstākļu dēļ, kas neļauj iemūžināt objekta atklāto daļu visā pilnībā. Ikdienā notiekot labo laikapstākļu medības, kurus sagaidot komandai jārīkojas operatīvi - jāpamet darbi un jādodas nirt. Labāka vizuāla rezultāta sasniegšanai amatieru līmeņa tehnika būtu jānomaina pret ko kvalitatīvāku, kas šobrīd visdrīzāk būtu jāapmaksā no savas kabatas. Iveta Pazare rāda objektu zīmējumus. «Es nirstu un pēc tam zīmējot vados pēc videomateriāla - nirstot nav jāskaita smilšu atsegtie dēļi, bet to var izdarīt, patinot atpakaļ filmu,» viņa stāsta.Kolkas un Jūrkalnes apvidū smilšu pārvietošanās ir ļoti strauja, līdz ar to, piemēram, pērn Kolkas vraks I bija samērā brīvs no smiltīm, labi saskatāms, bet tādējādi arī pakļauts draudiem, ko izraisa viļņi, ledus, apaugšana ar gliemežu un zāļu kārtu. Šobrīd atkal vraks ir dabiski iekonservēts smiltīs, un tā ir labāk, ja objekta saglabāšana pagaidām netiek risināta valsts līmenī.Šovasar VKPAI uzdevumā asociācija turpina veikt teritoriālo ūdeņu apsekošanu pie Jūrkalnes, kur arī ir iespējamas vairāku kultūrvēsturiski vērtīgu objektu atliekas. «Šie ir objekti, kuriem varētu piesaistīt tūristus,» uzsver S. Vārpiņš. «Lielisks piemērs ir Vasa muzejs Stokholmā. XVII gadsimta kuģa restaurēšana un muzeja celšana izmaksāja miljonus, bet zviedri tos jau sen ir atpelnījuši un katru dienu nāk peļņa. (..) Baltijas jūra ir pilna pārsteigumiem.»ŠLĪTERES BĀKA – OTRA VECĀKĀ LATVIJĀDundagas pagastā esošās Šlīteres bākas vietā jau XI gs. tika kurināti ugunskuri jūrnieku maldināšanai – kuģis uzskrien uz sēkļa, un krava tiek nolaupīta, teikts pētījumā Latvijas vēsturiskās bākas. Pēc Krievijas cara Aleksandra I rīkojuma bāka tika uzcelta 1850. gadā par 7000 rubļu. No laukakmeņiem celtā bākas torņa augstums ir 26 metri, forma apaļa ar konisku jumtu. Tā ir otra vecākā saglabājusies bāka Latvijā un atrodas vistālāk no jūras piekrastes līnijas – 5,3 km. Objekts neatrodas valsts aizsardzībā.IZZŪDOŠAIS AINAVAS ELEMENTSŠā gada Eiropas kultūras mantojuma dienu tēma Dundagas novadā būs steķi. «Steķi ir izzūdošs ainavas elements un izpētes vērts objekts, jo pat vietējie iedzīvotāji bieži vien nezina to būvniecības un lietošanas vēsturi. Steķi ir vieta tiešā un pārnestā nozīmē, kur piestāt laivām un atmiņām, aptverot ne tikai zvejniecību un zivsaimniecību, bet arī piekrastes ciemu kādreizējo saimniecisko rosību,» tā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Anda Lase. Pašus steķus varēs uzlūkot kā starpposmu starp valguma laikiem, kad steķu vēl nebija un laivas vilka krastā, un mūsdienām, kad steķu gandrīz vairs nav.ĪDEŅA – NO VĀRDA ŪDEŅIMaz tādu vietu Latgalē, kur salīdzinoši nelielā teritorijā būtu tāda kultūrvēsturisko bagātību koncentrācija kā Īdeņā (Rēzeknes novads), – raksta kultūrmantojuma speciāliste Daiga Toc-Macāne. Kādreiz gandrīz nepieejamā sala, ko ik gadu no ārpasaules noslēdza plašās teritorijās applūstošie Lubāna ezera palu ūdeņi un purvi, kopš XX gs. 30. gadiem ir bijusi pakļauta cilvēka centieniem to apdzīvot. Te tika izbūvēti dambji ezera ūdeņu savaldīšanai, ceļi, cenšoties ieviest rūpniecisko zveju utt. Tomēr Īdeņa ir saglabājusi savdabību. Tā izpaužas ciema apbūves izvietojumā, kas nav, kā ierasts Latgalē, gar ceļa malu, bet gan gar ezera seno stāvkrastu, jo satiksmei un zvejai galvenokārt izmantotas laivas. Saglabājušās vēsturiskās apbūves īpatnības: saimniecības ēkas izvietotas pret ūdens klaju, to vējiem pakļautajās fasādēs neparedzot logus vai durvis un tādējādi nodrošinoties pret siltuma zudumu, niedru jumta segumi utt.