Ar konferenču sēriju 27. un 28. septembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē tiks prezentēti valsts pētījumu programmas projekta Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai/CARD rezultāti.
Programmā divu gadu garumā bija iesaistīti gandrīz 100 Latvijas kultūras un mākslas zinātnieku, doktorantu un citu studējošo no trijām Latvijas kultūras un mākslas universitātēm – Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA, programmas vadošais partneris), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) – kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) pētniekiem.
Šī bija pirmā reize, kad kopīgā Latvijas Republikas Kultūras ministrijas (KM) finansētā pētniecības projektā sadarbojās kultūras un mākslas nozares zinātniskās institūcijas, un tieši starpinstitucionālās sadarbības nostiprināšana ir viens no projekta nozīmīgākajiem ieguvumiem.
"Projekta īstenotājiem bija svarīgi uz kultūru skatīties mūsdienīgi, proti, ne tikai uz tās emocionālo un estētisko pusi, bet arī pienācīgi novērtēt kultūras ekonomisko, politisko un sociālo potenciālu," uzsver projekta vadītāja, LKA rektore Rūta Muktupāvela.
KDi pie apaļā galda aicināja LKA prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju Andu Laķi, LU LFMI pētnieci un teātra zinātnieci Edīti Tišheizeri, LMA profesionālās doktora studiju programmas direktoru profesoru Andri Teikmani un JVLMA profesoru muzikologu Jāni Kudiņu.
Kāda ir šī projekta būtība, ar kuru iepazīstoties šķiet, ka tas ir teju bez krastiem?
Anda Laķe. Programma Kultūras kapitāls kā ilgtspējīgas attīstības resurss, no vienas puses, ir bez krastiem, jo katra pētnieciska aktivitāte producēja arvien jaunas idejas, kā arī radīja zināšanu pārneses efektus dažādos virzienos. No otras puses, programmas robežas ir ļoti konkrētas, jo tajā tika iesaistīts noteikts zinātnieku un studējošo skaits, sasniegti pavisam konkrēti rezultāti. Savā ziņā programma ir spogulis pašam mākslas sektoram un kultūras domēnam kopumā. To veido gan mākslas un kultūras notikumi, gan to radītās izvērstās sociālās un ekonomiskās ietekmes uz citām jomām. Tāpat kā ir grūti ieraudzīt, kur Latvijas sabiedrībā ir kultūras un mākslas robežas, jo tās caurvij teju ikvienu dzīves jomu, tāpat arī mūsu zinātniskās aktivitātes radīja efektus gan kultūrizglītības, gan mantojuma saglabāšanas, gan citās jomās. Jāatzīst, ka šie divi gadi savā ziņā bija tikai ieskriešanās, jo vairāki programmas apakšprojekti vērtējami kā sākums plašākām un padziļinātākām pētnieciskajām aktivitātēm, kurām vajadzētu vēl turpināties. Tomēr, ja konkrēti, ir iespējams runāt par pieciem tematiskajiem virzieniem, uz kuriem koncentrējāmies. Pirmais ir saistīts ar dažādu mākslu vēsturi. Mākslas vēstures pētāmo jautājumu loks var būt bezgalīgs, bet dažādu jomu mākslas zinātnieki izvēlējās pievērsties savā ziņā robežtēmām, kuru izpēte tieši šodienas drošības, politiskajā un ekonomiskajās kontekstā šķita ļoti svarīga. Programmā piedalījās gan arhitektūras vēstures pētnieki, gan vizuālās mākslas, tekstilmākslas, fotogrāfijas, kino, teātra, mūzikas pētnieki. Bet tas bija tikai viens pētījumu virziens. Īpašu uzmanību programmā pievērsām arī kultūras un mākslas norisēm, kas raksturo mūsdienu kultūras dzīves aktualitātes. Šis pētījuma virziens ir saistīts ar tēmu, ko apzīmējām kā kultūras un mākslas ekosistēmas izpēti. Te koncentrējāmies uz kultūras un mākslas sektora dalībnieku daudzveidības un tā iekšējo resursu izpēti, lai noskaidrotu, kādi ir tie nosacījumi, kas ļauj sektoram pašam pārvarēt dažādas krīzes un vienlaikus kļūt par resursu, kas palīdz Latvijas iedzīvotājiem pārvarēt daudzo krīžu (epidemioloģiskā, drošības, ekonomiskā…) izraisīto turbulenci sabiedrībā. Trešais virziens bija saistīts ar sabiedrības līdzdalību kultūras dzīvē un kultūras mantojuma saglabāšanā. Ceturtais pētījumu virziens ļāva radīt zināšanas, kas ir ļoti pieprasītas no politikas veidotāju puses, – kāda ir kultūras un mākslas ekonomiskā un sociālā ietekme. Tas ir ļoti racionāls pētījuma virziens ar ietekmes indikatoru noteikšanu. Piektais ir ļoti svarīgs temats mūsu mākslas augstskolu zinātniekiem, proti, jautājumi, kas skar pētniecības un mākslas mijiedarbi. Mums ir izveidota kopīga profesionālās doktorantūras programma. Tiem, kas šajā programmā studē Mūzikas akadēmijā, Mākslas akadēmijā, Kultūras akadēmijā, ir ne tikai jārada mākslas darbs, bet arī jāveic pētījums par to. Līdz ar to mūsu uzmanības lokā ir arī mākslas pētniecības metodoloģijas jautājumi. Projekta rezultāti ir ļoti daudzveidīgi, to nodrošināja tas, ka projektā dažādos posmos bija iesaistīti ap simt cilvēku – 70 pētnieku, 30 dažādu līmeņu studējošo.
Andris Teikmanis. Cilvēku loks ir vēl plašāks, jo ir iesaistīti arī mūsu doktoranti, kas uzstājās konferencēs un ir šī projekta tiešie ieguvēji.
A. L. Ar darbu šajā programmā mēs esam sākuši velt lielu sniega bumbu, jo esam ne tikai veikuši pētniecību katrs savā jomā, bet savā ziņā arī sinhronizējuši savas aktivitātes, lai apzinātu kultūras un mākslas pētniecībā uzkrātās zināšanas un cilvēkresursus. Nebija jau tā, ka līdz valsts pētījumu programmas izveidei nebūtu bijuši mākslas vai kultūras pētījumi. Tomēr mūsu spēks ir tajā, ka apvienojās vadošie pētnieki katrs savā jomā – stipri zinātnieki, kuriem jau ir aizsāktas pētījumu tēmas, – un mēs veicām pētniecību savstarpējā saziņā, lielu uzmanību pievēršot zināšanu apmaiņai. Paldies kolēģiem par uzticību. Esam saņēmuši projekta starpposma novērtējumu, un ārvalstu eksperti ar pārsteigumu konstatēja, ka tiešām virzāmies uz ambiciozajiem rezultātiem, ko nodrošināja tieši veiksmīga piecu partneru sadarbība. Pēc programmas izvērtēšanas sākumā saņēmām kritiku, ka esam par daudz sasolījuši. Tagad eksperti redz, ka viss notiek. Tas ir tāpēc, ka mēs ne tikai pētām kultūras kapitālu kā resursu, bet arī visa mūsu komanda, atvainojos par ambīciju, kā zinātnieki ir Latvijas kultūras kapitāla resurss. Mums bija iespēja satikties, ieraudzīt pētījumus, ko veic kolēģi, bijām fiziski, zinātniski un mentāli tuvāk cits citam.
Vai tik apjomīga mākslas augstskolu pētniecisko spēku mijiedarbība notiek pirmoreiz?
A. T. Uz kopīgas pētnieciskās platformas – jā. Šis projekts ar valsts pētījumu programmu, ko īstenoja Kultūras ministrija, ir ārkārtīgi unikāls pēdējos 30 gados. Tas ir solis kultūrpolitikā pozitīvā virzienā ar tiešu, pozitīvu rezultātu. Satiekas trīs mākslas augstskolas, Nacionālā bibliotēka, pētnieki no Latvijas Universitātes. Satiekas visi cilvēki, kas darbojas kultūras pētniecības un refleksiju laukā. Tas ir ārkārtīgi pozitīvs piemērs, kas būtu jāturpina. Svarīgi būtu šo iniciatīvu nepazaudēt. Paldies Kultūras ministrijai, kura uzticējās un bija gatava šīs nostādnes par kopīgo sadarbību realizēt.
Edīte Tišheizere. Gribu piebilst, ka teorētiskā domāšana ir ļoti īpašs domāšanas veids. To nevar darīt cilvēks vienatnē, un to nevar darīt neliela grupa. Ir vajadzīga "zupa", no kuras var nākt atsevišķi spilgti pētnieki, bet apkārt ir jābūt substrātam.
A. L. Tā ir tā ekosistēma.
E. T. Jā. Katra no mūsu jomām nav tik bagāta, bet, kad mēs savienojamies, rodas tā zupa. Tā vairs nav summa, tā ir kāpināšana. Tā ir sinerģija. Ne vairs kopā divas enerģijas, bet jauna, pilnīgi cita mēroga enerģija. Mums šis mērogs, ko varam dabūt tikai visi kopā, bija vajadzīgs.
A. L. Zinātniskās darbības specifika ir tāda, ka efekts neveidojas tikai no atsevišķiem pētījumiem, par kuriem pastāstām kādā medijā. Ja runājam par lielo ieguvumu, zinātnē ir vajadzīga sistemātika. Vai divi gadi ir pietiekams laika posms, lai varētu teikt, ka kultūras un mākslas nozarē ir sistemātiska pētniecība? Manuprāt, tas ir tikai pirmais mazais solītis.
A. T. Jā, tas ir pirmais solis.
A. L. Kopdarbībā izjutām efektu – savstarpējās ekosistēmas spēku, kā mēs cits no cita iedvesmojamies. Testējām savus spēkus – ieraudzījām līdzīgo, sapratām, kur ir barjeras. Arī šis posms ir nepieciešams. Mēs sakām "kultūras vai mākslas sektors", bet tajā ietilpst ļoti daudzveidīgi dalībnieki – individuāli mākslinieki, kultūras un mākslas organizācijas – valsts, pašvaldību, nevalstiskais sektors –, profesionāli mākslinieki un amatiermākslas kolektīvi –, kas savā starpā gan konkurē, gan konfliktē, gan cits citu atbalsta un solidāri dala dažādus resursus. Cīņā par atbalstu kultūras un mākslas norisēm iesaistās visi minētie, un ne vienmēr šajā cīņā sektors ir iekšēji solidārs. Kāpēc sabiedrība un politisko lēmumu pieņēmēji dažkārt nesaskata kultūras un mākslas spēku? Tam, protams, ir dažādi iemesli, bet viens no tiem ir tas, ka sektors savā pašapziņā nav vienots. Tas ir ļoti, ļoti daudzveidīgs. Redzējums par kultūru un mākslu kā vienotu fenomenu tikai lēnām sāk veidoties. Mākslinieciskajai jaunradei daudzveidība, protams, ir ieguvums, taču, domājot par kultūras un mākslas nozīmi plašākā kontekstā, svarīgi, lai visiem iesaistītajiem veidotos arī nozares kopības izjūta. Tagad ir grūti ieraudzīt to, ko sauc par kultūras un radošo sektoru. Katrs mākslinieks, organizācija it kā sevi identificē ar kultūru, bet neidentificējas ar jomas ekosistēmu kopumā. Mēs centāmies integrēti pētīt kultūru, tā palīdzot arī kultūras jomā iesaistītajiem sajusties kā piederīgiem vienai telpai, vienotai mākslas radītāju grupai. Varbūt. Tas ir ideāls. Tas nenozīmē, ka visiem kaut kādā veidā jāvienādojas. Tas nozīmē kultūras un mākslas nozares kopīgās pašapziņas veidošanu. Tad arī citi Latvijas iedzīvotāji varbūt labāk ieraudzīs nozares vērtību.
Koleģiālā humanitārās jomas pētnieku pašapziņas stiprināšana ir ļoti vērtīga. Nereti, stāstot par saviem pētījumiem, mākslas zinātnieki ir spiesti tērēt savu enerģiju, lai paskaidrotu un gandrīz vai taisnotos, kāpēc ir tādi dīvaiņi, ka viņus interesē seni gadsimti un tik nepraktiskas, specifiskas lietas.
A. T. Tas ir sabiedrības vērtību jautājums.
Jānis Kudiņš. Atsperoties no nupat teiktā – savā ziņā tas tā ir, tikai nelietojot vārdu "dīvains". Kaut kas rets un neikdienišķs. Mums ir jāsaprot, ka vārdi "rets" un "neikdienišķs" ir nodeldējuši savu vērtību. Kultūras un mākslas pētniecība ir joma, kas atgādina, ka mums ir vajadzīgas īstas vērtības, kas nāk no pagātnes un rodas tagadnē. Man gribas uzsvērt, ka, pētot pagātni, visu laiku ir jāuzdod jautājums – ko tas mums aktualizēs šodien. Lai tas nepārvērstos par pašmērķību – es kaut ko izpētīju un noskaidroju. Ko tad tas mums īsti nozīmē? Projekta jēga un vērtība ir tajā, ka šāda valsts pētījumu programma ir pirmoreiz. Līdz šim ir bijusi segmentēta sadarbība, un tajā neiesaistījās, piemēram, Mākslas akadēmija. Tas ir unikāli. Man palika iespaids, ka šie divi gadi mums bija kā savstarpējas iepazīšanās iespēja. Pašmērķīgi nav vajadzīgs nepārtraukti saplūdināt kopā dažādas jomas, kam katrai ir sava vēsture un tradīcijas, bet šie divi gadi bija kā pozitīvs izmēģinājums. Iespējams, šī krusteniskā tuvināšanās kļūs arvien izteiktāka. Lozunga veidā, protams, nevar visu laiku tuvināties un tuvināties, tad var arī zaudēt identitāti.
E. T. Gribēju piebilst, ka mēs šo programmu īstenojām ļoti īpatnējā laikā un notikumi Ukrainā pierādīja, cik ļoti nozīmīgs ir tas, ko mēs darām. Ukrainā šobrīd caur ļoti lielām katastrofām notiek nācijas dzimšana. Burtiski. Mums tas notika 1918. gadā, pēc Pirmā pasaules kara. Mēs to esam aizmirsuši. Tāds brīdis, kad kultūrai atkal vajadzēs būs pamatam, var vēlreiz pienākt, ja mēs šo vēstures mācību aizmirsīsim. Tāpēc visa vēsture, ko mēs pētām, ir tik ārkārtīgi svarīga. Tikai balstoties uz to, mēs varam būt nācija. Apdraudējums ļoti labi parāda, cik ārkārtīgi svarīgs ir tas, ko mēs darām.
A. T. Pilnīgi piekrītot tam, ko saka kolēģi, vēlreiz gribu uzsvērt mūsu projekta pamatdevīzi – cilvēkresursi valsts, nācijas, tautsaimniecības, sabiedrības attīstībai –, vēlreiz atgādinot, ka zināšanas, ko mēs uzkrājam par vēsturi, aktuālajām norisēm, metodoloģija un citi jautājumi – tās jau nav abstraktas zināšanas. Tas ir viens no spējīgākajiem un radošākajiem nāciju veidojošajiem cilvēkresursiem. Kultūra nav nekas abstrakts, kultūra ir pats kodols tam, lai mēs būtu tas, kas mēs esam.
A. L. Mediju parastais jautājums ir, kāds labums no viena vai otra pētījuma ir sabiedrībai, parasti kā piemēru minot lauku reģionu cilvēkus – kāds labums ir cilvēkam Bauskā vai Latgalē. Es ļoti daudz esmu domājusi, kā saprotamāk izstāstīt, ko esam izpētījuši. Ne vienmēr tas izdodas. Piemēram, par kultūras ekosistēmu funkcionēšanu vai kultūras ekonomisko ietekmi. Kāda ir anatomija, kā mūsu radītās zināšanas aiziet līdz cilvēkiem? Šis jautājums ir pat atsevišķa pētījuma vērts. Zināšanu uzkrāšana ir garš pierādījumu veidošanas process, kurā izmantojam specifiskus terminus. Zināšanu komunikācija sabiedrībai ir kaut kas cits. Kādā veidā mūsu pētījumi akumulējas iedzīvotāju apziņā par savu piederību Latvijai, par to, kāda ir katra cilvēka attieksme pret kultūru? Nenotiek tā, ka izcepam kukulīti un iedodam visiem Latvijas sabiedrības cilvēkiem. To nevajadzētu vienkāršot. Tas, kā sabiedrība un pati nozare akumulē zinātnieku radītās zināšanas, nav vienas dienas jautājums, un to nevar atrisināt viena valsts pētījuma programma. Ir jāpievērš īpaša uzmanība arī tam, kā mēs runājam par zinātnieku uzkrāto zināšanu nonākšanu līdz sabiedrībai. Tas nonāk pakāpeniski un pa dažādiem ceļiem. Lai Latvijas iedzīvotājs mīlētu un justos piederīgs kultūrai un mākslai, viņam jābūt informācijai par to, kas tas ir. Visi mūsu mazie darbi – semināri un konferences, un arī jūsu darbs, ka jūs par to stāstāt, – tas viss palēnām pilina un pilina. Tā dzimst nācijas priekšstati par kultūru. Mēs uzkrājam zināšanas, cilvēki paši piedalās kultūras procesos, lēnām iedzīvotāju skats uz savu valsti, pilsētu, novadu mainās, un mums šajā procesā ir sava loma. Ietekme uz sabiedrību, protams, nav viendabīga, jo sabiedrība nav viendabīga masa. Cilvēki dzīvo dažādos informatīvajos tīklos, viņiem ir atšķirīgas zināšanas un intereses, tāpēc zinātnieku atklātais viņus sasniedz pa dažādiem ceļiem vai nesasniedz. Līdz jauniem cilvēkiem citādi nonāk mūsu zināšanas. Līdz tiem, kas darbojas uzņēmējdarbībā, – citādi, līdz politikas veidotājiem – citādi, un tā tālāk. Nevar runāt par stāsta ietekmi uz Latvijas sabiedrību kā abstraktu vienumu, jo esam tik dažādi.
E. T. Tā nav homogēna.
Runājot par zināšanu novadīšanu līdz sabiedrībai, cik lielā mērā esat ar mieru tērēt savu intelektuālo un vienkārši dzīves enerģiju, lai popularizētu to, ko darāt, un pārliecinātu citādi domājošos? Reizēm zinātniekiem pārmet, ka viņi sēž savā ziloņkaula tronī. Bet varbūt jums tur tiešām ir jāsēž un netraucēti jāstrādā? Vai tas būtu pārāk augstprātīgi?
A. T. Šis ir izaicinājumu pilns laiks. Uzticība zinātnei un akadēmiskajām zināšanām ir globāla, nevis tikai Latvijas problēma, un tā saasināsies. Gan Eiropas politikas līmenī, gan arī mūsu pašu programmā ir vēlme vairāk atvērt zinātni sabiedrībai. Ja skatāmies uz pētījumiem metodoloģijā, mainoties zinātnes paradigmai, ienāk metodes, kuras vēl pirms 10 vai 20 gadiem tiktu uzskatītas par pārāk subjektīvām. Ir metodes, kurās pētnieks reflektē ne tikai par to, ko viņš pēta, bet arī pats par sevi pētnieciskajā situācijā. Šīs metodes tieši sasaistās ar profesionālās doktorantūras pieredzi, kas paver ceļu iespējai izmantot dažādas zinātnes komponentes arī profesionālajā darbībā mūzikā, skatuves mākslā, vizuālajā mākslā, dizainā. Tas ne tikai savstarpēji bagātina pētniekus, bet ir arī instruments, kas palīdz mainīt sabiedrības priekšstatu par to, vai mākslinieciskai, pētnieciskai, dizaina darbībai ir jēga. Vai tas ir kaut kas, kas var tikt arī pārnests? Pastāv kopienu iesaistošās metodes. Tas var būt tilts, kas var palīdzēt cilvēkiem pašiem reflektēt par sevi kā par daļu no kultūras procesiem.
Es nekādā ziņā neiebilstu pret dabas vai inženiertehniskajām zinātnēm, uz kurām sabiedrībā ir ļoti liels uzsvars, bet acīmredzami nav izpratnes, ka inženiertehniskās zinātnes nespēj darboties atrauti no cilvēka. Cilvēkam ir jābūt centrā un visu lietu mēram, lai vai kādas tehnoloģijas tiktu radītas un lai vai kādas būtu nākotnes zināšanas. Tām ir jābūt samērojamām ar cilvēku gan tīri ergonomiski no dizaina viedokļa, gan vērtību orientācijas sistēmā. Zināšanas, kuras mēs neatzīsim kā atbilstošas mums kā cilvēkiem, uztversim kā svešas. Tas radīs tikai plaisu starp zinātni un sabiedrību.
J. K. Runājot par jautājuma sākumdaļu – ziloņkaula troni. Pats neesmu īpaši saskāries ar situāciju, ka man kādam īpaši būtu jāskaidro. Var jau būt, ka mēs atrodamies savos burbuļos. Es pārstāvu pētniecības jomu, kas, manuprāt, ir vissarežģītākā. Skaidrot mūziku ir daudz sarežģītāk nekā vārda vai vizuālo mākslu, vai teātri, kurā savienojas gan vārds, gan vizuālais. Tas mani pašu jau ir pieradinājis pie domas, ka mūsu pētījumi var būt noderīgi pastarpinājumā. To, ko mēs tieši izpētām, mēs uzreiz ļoti plašai sabiedrībai neizskaidrosim. Ir vajadzīgi pastarpinoši posmi, kuros noskaidrotais nogulst mācību līdzekļos vai citos izglītojošos populārzinātniskos skaidrojošos materiālos. Tad varbūt var aptvert plašāku sabiedrību. Mēs noskaidrojam specifiskas lietas, bet sabiedrība gaida ātras un vienkāršas atbildes. Jūs esat zinātnieki, lūdzu, pasakiet, kas ir kas. Bet to nevar vienkārši izdarīt. Ja primitivizēsim, zaudēsim stāstāmā, raksturojamā priekšmeta jēgu un būtību. Tā ir problēma, ne tik daudz ziloņkaula tronis – ka tas, ko mēs izpētot noskaidrojam, ar pastarpinājumiem izplatās tikai ar laiku. Taisnošanās drīzāk izpaužas šajā momentā. Nu kāpēc jūs kaut ko izpētījāt un tas uzreiz nav derīgs? Tas nevar būt derīgs. Tas ir šis zināšanu jautājums.
A. L. Tad, kad bija jāuzticas vakcīnām, – tad gan visi domāja, ka jāpagaida kādas četras paaudzes un tikai tad zināsim (smejas).
Precizēšu, kāpēc iegriezu sarunu šādā virzienā. Latvijas Kultūras akadēmijas kultūras patēriņa pētījumos iezīmējas diezgan liels procents cilvēku, kuriem kultūra asociējas ar zaļumballi un varbūt vēl kādu Netflix filmu. Mēģināju iztēloties, kāds dialogs iespējams starp šīm polarizētajām kultūras izpratnēm.
E. T. Patiesībā kultūra ir arī zaļumballe. Un kultūra ir arī tīnis, kurš stāv tramvaja durvīs, neiedomājoties, ka viņš traucē pensionārei pieķerties pie stangas. Kultūra ir ar domu un apzinātību pastarpināta dzīve. Kultūra ir tas, kas liek mums darboties sabiedrības labā, domājot – būs labi citiem, būs labi man, nevis baidoties no soda. Kultūra tiešām ir lieta bez robežām, bet tā ir apzināta lieta. Mēs vairojam šo apzinātību.
A. L. Ar Andri Teikmani kādreiz aizstāvot kultūras izglītības iestāžu vajadzību, nākas runāt par diviem kultūras līmeņiem: kultūra kā uzvedības normu kopums, kas raksturo ikvienu, un otrs – kultūras un mākslas sektors, kas nodarbojas ar māksliniecisko jaunradi un kultūras notikumu veidošanu. Kad mēs domājam par saviem pētījumiem, visu laiku atrodamies starp šiem diviem laukiem. Tagad notiek jaunā Saeimas sastāva izveide. Notiek diskusijas arī par to, kas ir kultūrizglītība, ka saprotam to šauri, ka tā ir kaut kas plašs. Bet kaut kādam atskaites punktam, kā mēs lietojam kultūras vārdu, ir jābūt.
Tas būtu ļoti svarīgs jautājums visiem zinātniekiem, vai mums ir pienākums stāstīt sabiedrībai par mūsu pētījumu rezultātiem. Uzskats par to, vai zinātnieka darbs ir autonoms un tikai zināšanu radīšana, jo tas prasa sava specifiskā fenomena terminoloģijas pārzināšanu, ir mainījies. Tāpat kā mākslai ir sava valoda, arī zinātnei ir sava valoda. Man arī nākas uzklausīt jautājumu, kāpēc jūs runājat tik sarežģīti.
J. K. Pasakiet cilvēcīgi.
A. L. Modernajā, neoliberālajā sabiedrībā ir ienācis racionāls elements – mēs savus pētījumus veicam par nodokļu maksātāju naudu, un tad ir jautājums, vai mums ir vai nav jāatbild par saviem pētījumiem tiem, kas tos finansē, proti, Latvijas sabiedrībai (šeit es nedomāju oficiālās programmas atskaites). Stāsts par zinātnes komunikāciju ir ļoti, ļoti sarežģīts. Arī mēs kā zinātnieki esam dažādi pēc savas misijas apziņas un attieksmes pret šo jautājumu. Tas, ko Jānis teica. Pieņemot, ka mana zinātniskā darbība ir saistīta ar tik specifiskām metodēm un terminoloģiju, – vai man ir jāstāsta? Vai man jāmokās? Jo tas prasa laiku. Ir "jātulko", jādomā, kā vienu vai otru atziņu izstāstīt konkrētai auditorijai. Tas ir papildu darbs. Es piederu pie tiem pētniekiem, kuru mērķis ir ne tikai pētīt, bet arī uzturēt dialogu ar tiem, kurus pētām. Pirmkārt stāstīt par rezultātiem pašai nozarei. Ideāli, ja mūsu zināšanu drumsliņas aiziet arī līdz plašākai sabiedrībai – skolām, skolotājiem, kultūras nozarē profesionāli nodarbinātajiem utt. Mana darbība atšķiras no Jāņa, jo es pētu mūsdienu kultūras procesus. Man dialogs ir ļoti svarīgs, jo jau mana disertācija bija saistīta ar pētījumu nozīmi. Es nesaku, ka tā būtu jādomā visiem zinātniekiem. Tas ir būtisks jautājums, kuru jūs uzdevāt, kā zinātnieki veido vai neveido dialogu ar sabiedrību un kāda ir šī dialoga valoda starp dažādiem domēniem – zinātni, kultūru un mākslu, medijiem, iedzīvotājiem…
A. T. Šī saruna ir svarīga ne tikai zinātniekiem, bet arī māksliniekiem un dizaineriem. Ir arī dažādi viedokļi par to, cik lielā mērā māksliniekiem ir pienākums runāt ar sabiedrību. Es aizstāvu viedokli, ka ir pienākums runāt. Māksliniekam ir ne vien tiesības, bet arī pienākums taisīt radikāli inovatīvu mākslu, bet par šo mākslu ir jārunā ar sabiedrību un jāizstāsta. Mana pieredze ir tāda, ka publiskā telpā var izstādīt jebkuru mākslas darbu, ja pirms tam ar kopienu ir pārrunāti šie jautājumi, ka mākslinieka ieceres ir patiesas un godīgas, un sabiedrība ir par to pārliecināta.
A. L. Bet ļoti daudzi kolēģi teiktu pretējo.
A. T. Jā. Lielākā problēma ir augstprātība. Cik lielā mērā tas, ka es kaut ko zinu, padara mani pārāku un atšķirīgu no pārējās sabiedrības tādā veidā, ka man nav pienākuma par to runāt. Ja runā filozofiski par kultūru kopumā, viens no maniem inspirācijas avotiem ir Jurijs Lotmans, kuram ir ārkārtīgi vienkārša definīcija – kultūra ir neģenētiska atmiņa. Tajā ir dziļāka doma. Atmiņa ir visa svarīgākā informācija, ko mēs esam gatavi nodot nākamajām paaudzēm, domājot par nākamo paaudžu izdzīvošanu fiziskajā, garīgajā, ekonomiskajā un citās nozīmēs. Līdz ar to – atbildība par to, ko mēs radām, uzkrājam un pētām, ir milzīga, jo tas, ko mēs šobrīd izdarīsim, veidos vai arī neveidos mūsu nāciju pēc 10, 20, 100 gadiem.
A. L. Ja mēs neizplatīsim zināšanas, tās kā šaura dzīsliņa varbūt ies tālāk nākotnē, bet varbūt arī neies. Piemēram, mēs rīkojam seminārus novadu kultūras dzīves vadītājiem. Kaut kas sektorā mainās. Sākumā bija augsts pieprasījums izstāstīt kaut ko konkrētu. Tas arī interesē, bet tagad pēc semināriem arvien vairāk cilvēku saka – cik labi, ka dzirdam arī plašākus kontekstus par kultūras norisēm. Varbūt viņi nesaprata kādu konkrētu terminu, ko profesore Liene Ozoliņa lietoja, stāstot par sociālo aktīvismu, mākslu utt., bet viņi dzird problēmlokus, ko pētnieki ir uztaustījuši, saskata tajos sevi, un tur veidojas dialogs. Zinātnieka un klausītāja valoda var atšķirties, bet piederības sajūta, ka tas viss attiecas uz mums un ka zinātnieki izsaka to, ko mēs jūtam ikdienā, rada saikni arī emocionālajā līmenī. Ne obligāti racionālajā līmenī.
J. K. Sākumā ieskanējās jautājums, kas ir kultūra. Kā jau kolēģi teica – kultūra ir šīs dažādās lietas, sākot no kaut kā ļoti elitāra, mākslinieciska, beidzot ar izklaidi, piesaukto zaļumballi.
A. T. Vai tīni tramvajā, kas ir ļoti precīzi.
J. K. No mūsu puses nav problēma raudzīties tik ļoti plaši, bet katrs no šiem kultūras izpausmes segmentiem ir jāpēta nopietni. Problēma ir tā, ka tas, kas ir saistīts ar populāro kultūru, mums nav attīstījies plašākā zinātniskā pētniecībā. Svarīgi saprast, ka zinātne vienmēr ir objektīva. Tā nedrīkst pārvērsties vienkārši par popularizēšanu un reklāmas tipa skaidrošanu. Šīs lietas ir svarīgi nošķirt. No pētniecības viedokļa ir svarīgi, lai būtu nopietna pētniecība par katru no šiem slāņiem.
A. L. Zinātniskās darbības robežas tiek plūdinātas. Runājam par amatierzinātni, par sabiedrības iesaisti zinātnisko zināšanu uzkrāšanā. Jānis teica, ka ir svarīgi dziļi, nopietni pētīt, bet es redzu, ka pētniecībā parādās arī aktivitātes, ko mēs pirms laika nebūtu definējuši, ka tā ir zinātniska pētniecība. Tiek pieļautas dažādas vieglākas pētījumu datu uzkrāšanas un iegūšanas formas. Mēs daudz runājam par amatierzinātnes aktivitātēm un to, kā zinātnieki sadarbojas ar sabiedrību datu uzkrāšanā. Zinātnes lauks, tāpat kā mākslas un kultūras lauks, arī zaudē precīzas robežas. To nosaka laikmeta kopējās iezīmes. Jautājums, vai katrs var būt zinātnieks, kā tas izpaužas. Tas nozīmē, ka mēs atveram durvis zinātnes ziloņkaula tronim un laižam iekšā tur sabiedrību, ļaujam tai noticēt, ka zinātniskajā darbībā var piedalīties ikviens. Kā tas ietekmēs sabiedrības uzticēšanos zinātnieku radītajām zināšanām? Vai sabiedrības līdzdalība šajos procesos zinātnes prestižu graus vai cels – to rādīs laiks.
J. K. Varbūt jāsaka tā – piedalīties tiešām ir aicināts ikviens, bet izstrādāt varbūt nevar gluži ikviens no zila gaisa.
A. L. Tas ir vēl viens diskusijas lauks – zinātne kā profesionālā darbība un amatierdarbība.
A. T. Vizuālajā mākslā mēs šodien atrodamies uz kardinālas pārmaiņu robežas. Šobrīd dziļās mašīnmācīšanās modeļi spēj ģenerēt attēlus, tulkojot tekstus attēlos, kas konkurē ar vizuālās mākslas mākslinieku veikumu. Pirms nedēļas starptautiskā konkursā Kolorādo uzvarēja mašīnmācīšanās rezultātā tapis modeļa ģenerētais attēls. Un tie modeļi kļūst arvien labāki. No savas pieredzes varu teikt, ka pēdējās trīs nedēļas pats ar to eksperimentēju. Ir sajūta, ka tas radikāli mainīs mūsu refleksijas par to, kas ir radošums, kas līdz šim mums likās neatņemama cilvēkbūtnes pazīme. Mēs varam radošumu imitēt, modelēt, radīt, izmantojot citus instrumentus. Nerunājot par intelektuālo īpašumu un visām konsekvencēm, kas no tā izrietēs. Sajūta, ka jebkurš sabiedrības loceklis var radīt mākslu, būtiski mainās. Līdz ar to jautājums, kas ir mākslas kodolā, kāda ir mākslinieku un mākslas teorētiķu loma, šobrīd ir kritiski izaicinošā stāvoklī. Tas ir brīnišķīgi. No pētniecības viedokļa mēs esam unikālā laikā, kāds nekad nav bijis. Atbildes būs jāatrod mūsu pašu studentiem.
A. L. Par tehnoloģiju un digitālās vides ienākšanu mākslas un kultūras procesos, iespējams, būs nākamais valsts pētījumu programmas jautājums. Ja mūs interesē kultūras un mākslas domēns kopumā, mūs interesē arī šīs jaunās lietas. Mums ar programmas vadītāju bija minipētījums, vai kovidlaikā radušās jaunās mākslas formas, kas attīstījās digitālajā vidē, ir ielāps, pārejas un izdzīvošanas periods vai tās ir jaunas mākslas formas ar tālejošu efektu. Kovids ir iegrūdis māksliniekus šajā digitālo iespēju testēšanā. Tā tapa Irānas konference un daudzi citi darbi. Mūs interesē, vai tur ir iespējams turpinājums un kā mākslinieki sadzīvos ar digitālajām tehnoloģijām. Kas notiks ar auditoriju? Vai tā mainīsies? Pieminējāt kultūras patēriņa pētījumus. Šis patēriņš nespēj pārvarēt minimālos 15 procentus no Latvijas iedzīvotājiem, kas regulāri piedalās kultūras dzīvē. Viņus dēvē arī par kultūras visēdājiem. Jautājums ir, ja mākslā vairāk ienāks digitālie piedāvājumi, vai kultūras patēriņš pieaugs. Vai nāks iekšā jaunie auditorijas segmenti? Vai tehnoloģiju ienākšana mākslā veidos sasaisti ar citām grupām – tām, kuras līdz šim nebija aktīvas kultūras baudītājas, – un kā tas notiks? Mēs kā pētnieki sekojam šiem procesiem.
E. T. Vienlaikus tehnoloģijas ļauj ļoti vienkāršā līmenī iesaistīt cilvēkus. Piemērs no Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta. Viņi lūdz cilvēkus atšifrēt dainas (2016. gadā tika izveidota digitālā platforma Simtgades burtnieks – U. A.). Mašīna vienmēr nevar atšifrēt rokrakstu, bet cilvēks var. Cilvēkiem ir gandarījums, ka viņi kaut ko ir padarījuši. Un tad viņiem var pateikt, ka mēs, zinātnieki, savukārt mēģināsim pateikt, kas šajā dziesmā ir. Tu mums esi iedevis pamatu, lai mēs varētu strādāt tālāk. Tas rada sajūtu, ka zinātnei ir vajadzīgs arī mans ieguldījums. Nevis tikai man ir vai nav vajadzīga zinātne, bet zinātnei esmu vajadzīgs es. Līdzīgs piemērs ir arī pētnieces Sanitas Reinsones inspirētais projekts Pandēmijas dienasgrāmata. Tas liecina, ka komunikācijai ir jābūt ļoti radošai. Ir vajadzīgs ļoti radošs, lokans prāts, lai pateiktu – cilvēk, tu esi mums vajadzīgs.
J. K. Mēs gribam sevi definēt kā demokrātisku valsti un sabiedrību. Automātiski – katram ir tiesības izteikties, kaut ko ierosināt, noliegt vai apgalvot. Tas rada izaicinājumu – mums pētniecībā ir jāatrod balanss. Tas, ko mēs dēvējam par kultūru, vēl nāk no pagājušo gadsimtu kārtu sabiedrības – ir augstā māksla, valdnieks, galms un pārējā tauta, populus – populārā kultūra. Ja demokrātiskā sabiedrībā postulējam, ka svarīgs ir viss, tad tā ir tā māka atrast balansu, tad mēs esam tikai vieni no spēlētājiem. Mums ir jāpierāda no agrākās kārtu sabiedrības nākušā segmenta aktualitāte un vērtība, ko šie artefakti ietver. Tajā pašā laikā jādomā, kā sadzīvot ar visas pārējās sabiedrības iesaisti. Tas ir izaicinājums.
A.T. Ja gribam būt atbildīgas institūcijas, kas darbojas kultūras izglītības laukā, mums ir jādomā ne tikai par profesionāļu veidošanu, kas darbosies šajā laukā, bet arī par nākotnes auditorijas veidošanu.
Tiešie rezultāti
- 40 zinātnisku rakstu, tai skaitā 29 raksti, kas ir iesniegti vai pieņemti publicēšanai izdevumos, kuri indeksēti WoSCC/Scopus
- 10 tematisku rakstu krājumu
- 11 monogrāfiju vai to manuskriptu
- 11 tematisko konferenču
- 2 vasaras skolas
- 7 izstādes