Festivālā “Ūdensgabali” piedalīsies zviedri J.Nilsons un E.Olsone

Viņi nav tikai mākslas radītāji un kuratori, bet arī savu artavu sniedz organizējot video mākslas festivālu Örebro International Video Art Festival Zviedrijā. Šis festivāls no citiem video festivāliem atšķiras ar to, ka uz festivālu tiek ielūgti jau „atlasīti” kuratori, mākslinieki un veidotas, prezentētas programmas, nevis rīkots konkurss, kā arī tas ir pirmais šāda veida festivāls Zviedrijā, kad organizatoriskā puse tiek balstīta koncepcijā. Jonas Nilsons un Eva Olsone 2010. gadā Örebro International Video Art Festival ietvaros ieplānojuši ne tikai ielūgt kurators, bet arī noorganizēt video darbu izstādi.Abu mākslinieku ceļš, kas veda uz video darbu lauku, ir kopīgs. Viņi strādāja pie projekta, kas sastāvēja no vairākiem slaidiem un sākotnējā ideja bija veidot slaidu prezentāciju, bet tad tika nopirkts pirmais dators un tika radīts video darbs, kas izmantoja esošos slaidus. Tā arī vairāk un vairāk viņi pievērsās video darbiem, pievēršoties laikmetīgajiem medijam, radot ne tikai video darbus, bet arī video instalācijas un performances.Iepazīstoties ar šo mākslinieku darbiem, lielākoties savu sakāmo vizuālajā  valodā viņi ir pateikuši ne ilgāk par piecām minūtēm, kam par iemeslu ir nevis principiālas ambīcijas, no sērijas „runāt nepaplašinātos teikumos”, bet gan izvirzītais mērķis, kam tie radīti – festivāliem vai izstādēm. Savos darbos Jonas Nilsons un Eva Olsone aktualizē ekoloģiska rakstura problēmas, runājot par rietumnieku dzīves veidu un, jāatzīst, ka šis tematiskais loks ir plaši izplatīts zviedru mākslinieku darbos, kuri pārstāv citus medijus. Lai gan video mākslas attīstību un iespējas neapšaubāmi ietekmē arī tehnoloģiju sasniegumi, Jonas Nilsons un Eva Olsone ar tehnikas izpēti neaizraujas, bet gan rada darbus, kuri atklāj kādu noteiktu stāstu, respektējot video un audio sintēzi, lai izvēlētā forma atbilstu saturiskajam vēstījumam.Jonas Nilsons un Eva Olsone galvenokārt sadarbojas ar māksliniekiem, kuri paralēli strādā kā kuratori, piemēram, ar Wilfied Agricola de Cologne (Vācija), Mona Bentzen (Norvēģija), Pedro Torres (Spānija) un citiem, jo, viņuprāt, darbs komandā vienmēr ir ļāvis izkristalizēt idejas, rast jaunus risinājumus kā interesantāk noorganizēt izstādes un festivālus, laužot video pasniegšanas rutīnas idilli. Par ietekmēm no citu mākslinieku darbiem un autoritātēm, abi atzīst, ka studiju laikā Norvičas Mākslas un Dizaina skolā (Norwich School of Art & Design), Anglijā, viņi bieži apmeklēja izstādes, kurās tika gūta iedvesma un vizuālā pieredze, bet nav konkrētas autoritātes, kuras izcelt.Video radītāju un patērētāju sabiedrībā daudz tiek diskutēts par video mākslas dzīvotspēju un tās saglabātības pakāpi. Jonas Nilsons un Eva Olsone uzskata, ka „video kā laikmetīgās mākslas žanrs jau veic pagriezienus un nav izmantojams ilgāk; aizvien vairāk un vairāk darbi tiek veidoti izmantojot datorus, tādēļ labāk video darbiem būtu apzīmējumi - „kustīgā bilde” vai „jaunie mediji””, jo, lai gan nepieciešama noteikta tehnika video komunikācijai ar skatītāju, tā izpausmes spektrs ir plašs.