Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Domāt augstāk par virtuves griestiem

Jaunākās paaudzes mākslas profesionāļi ir vistiešākā topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja auditorija

Izglītības jautājumi bieži ieņem centrālo vietu diskusijās par laikmetīgo mākslu. Mākslas muzeji arvien vairāk tiek uztverti kā izglītības iestādes. Tomēr piebilstot – arī lai dotos uz muzeju, vēlama noteikta izglītotības pakāpe. Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja, ko veido ABLV Charitable Foundation kopā ar Borisa un Ināras Teterevu fondu, koncepcijā darbs ar dažādām mērķauditorijām izvirzīts kā viena no prioritātēm. Arī rakstu sērijā Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju vairākkārt esam pievērsušies mākslas izglītībai – vispārizglītojošajās skolās, speciālās muzejpedagoģijas programmās. Nu kārta ielūkoties, kādos ieskatos par laikmetīgo mākslu ir bez piecām minūtēm profesionāļi – Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) studenti. Izstāžu kuratore un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska iepazīstina ar fragmentiem no studentu rakstītām esejām. Tās atklāj, ka ne tikai skatītājus no malas, bet arī nozarē iesaistītos nereti pārņem pretrunīgas izjūtas, intelektuāla spriedze, saskaroties ar laikmetīgās mākslas problemātiku. Paldies viņiem par atklātību! Jāpiebilst gan, ka eseju autori pārstāv plaša spektra intereses – intrigai paliek, kuri ir topošie teorētiķi, mākslas vēsturnieki vai dažādu jomu praktiķi.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

*** 

Jau sesto gadu, būdama lektore Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūras programmā, rosinu studentus patstāvīgi vērtēt aktuālās norises Latvijas un pasaules mākslā – domāt, salīdzināt, meklēt kopsakarības, diskutēt. Akcentēju laikmetīgās mākslas starpdisciplināro raksturu, tās mijiedarbību ar sabiedrību un citiem medijiem. Izvēles kursu Māksla publiskā telpā 20. gs. beigās un 21. gs. apmeklē studenti no mākslas zinātnes, glezniecības, grafikas, tēlniecības, vizuālās komunikācijas, vides mākslas, funkcionālā dizaina un citām nodaļām. Šogad 2. semestra pārbaudes darba uzdevums bija uzrakstīt eseju par vērtībām laikmetīgajā mākslā. Darba mērķis bija palīdzēt studentiem noskaidrot pašiem savas attiecības ar laikmetīgo mākslu. Rezultāts bija pārsteidzoši rosinošs – domas, ko pauž mūsu jaunākās paaudzes mākslas profesionāļi, vistiešākā topošā Laikmetīgās mākslas muzeja auditorija, lasīju ar patiesi neatslābstošu interesi. Ar studentu atļauju nolēmu publiski dalīties, publicējot īsus fragmentus no viņu sacerējumiem. Rakstot viņi varēja koncentrēties uz Latvijas pieredzi vai salīdzināt to ar ārvalstu piemēriem, analizēt kādu nozīmīgu starptautisku projektu (festivālu, biennāli u. tml.) vai arī veidot vispārinātu atziņu apkopojumu. Man prasība bija, lai darbs nebūtu norakstīts no kādām grāmatām vai interneta resursiem, bet būtu personisks un godīgs.

Jāatzīst, ka kopš 2010. gada, kad aizsāku vadīt šo kursu, daudz kas ir mainījies un vietējā informācijas telpa ir paplašinājusies, pateicoties regulārām publikācijām presē un interneta portālos, izdevniecības Neputns izdevumiem un Latvijas Laikmetīgās Mākslas centra izdotajai teorētisko darbu tulkojumu sērijai. Tas arī man liek aizvien pilnveidot un papildināt programmas struktūru, aktīvi sekojot aktuālajiem notikumiem, meklējot jaunus materiālus, variējot akcentus, jo studentu interese par kursu nav mazinājusies.

Pretrunas un prāta kairinājumi

Izrādās, ka pat topošajiem mākslas profesionāļiem nav viegli nonākt pie vienojošiem kritērijiem laikmetīgās mākslas vērtējumā, piemēram:

"Pirmais mēģinājums runāt par vērtībām atdūrās strupceļā, jo savu pamatojumu centos noenkurot atsevišķos mākslas darbos, kurus saistīja vien ļoti vaļīgas "ģimenes līdzības" saites. Rezultātā mans jau tā nestabilais vērtību kodols sašķīda pavisam un atsevišķu piemēru strūklās iztecēja cauri pirkstiem."

"Pirms sāku rakstīt šo darbu, nebiju aizdomājusies, kas laikmetīgajā mākslā ir vērtības un kas tās nosaka. (..) Visu apkopojot, nonācu pie dažādiem viedokļiem, arī pretrunās – ka mūsdienās nav īsti noteiktu kritēriju, kā strādāt mākslā, nav tādu kanonu, nedz vienota stila, un beigu beigās – par kādām vērtībām ir runa?"

"Jāatzīst, ka pēdējā gada laikā esmu patiesi izjutusi arī laikmetīgās mākslas garšu. Tā man šķiet jocīga, bet patiesa. Esmu sapratusi, ka laikmetīgā māksla ir jāvēro ierobežoti, jo tā ātri pārsātina ar savu aktivitāti. Laikmetīgā māksla atspoguļo aktuālākās tēmas, kas kairina mūsu prātus."

Vēl lielāka neskaidrība ir jautājumā par skaistumu – vai estētiskai vērtībai vispār ir vieta mūsdienu problēmu un katastrofu plosītājā realitātē? Vai senais sauklis "skaistums glābs pasauli" nav izsmēlis savus resursus jau XX gadsimtā? Attīstot savas domas, studenti atsaucas uz starptautiski atzītām autoritātēm mūsdienu kultūras un mākslas teorijā Valteru Benjaminu, Nikolā Burjo, Borisu Groisu, Volfgangu Velšu u. c.:

"Lasot V. Velša esejas grāmatā Estētikas robežceļi, bija sajūta, ka kāds ir uzrakstījis manas dziļākās domas, ko vēl nebiju sev atklājusi, bet jutu to eksistenci. Ļoti labs man šķiet citāts no šīs grāmatas: «Ja mākslai šodien publiskajā telpā vēl ir kāds uzdevums, tad tas nav ienest vēl vairāk skaistuma jau tā pārskaistinātajā apkārtnē, bet gan apstādināt estetizācijas mašinēriju, hiperestētiskā vidē radot estētiskas kailcirtes un tuksnešus" (Velšs, Volfgangs. Estētika ārpus estētikas – par disciplīnas jaunu formu // Estētikas robežceļi. No vācu val. tulk. Raivis Bičevskis. Rīga: LMC, 2005). (..) Tādēļ mūsdienu māksla ir tādā konfliktā ar lielu daļu publikas – jo tā neiet šajā skaistuma saitītē, un lielākoties patiešām nāk prātā jebkādi citi laikmetīgās mākslas apzīmējumi, bet noteikti ne "skaisti". Bet, lai šo izpratni sasniegtu, skatītājam jābūt izglītotam vai vismaz ieinteresētam domāt augstāk par virtuves griestiem."

"Šodienas mākslai nav nekāda sakara ar skaistumu, un visaugstākā mākslinieka pilotāža ir spēja domāt ārpus jebkādām estētiskajām kategorijām; pacelt savu veikumu cildenas idejas, eksistenciālas problēmas līmenī. To arī uzskatu par vērtību mūsdienu mākslā."

"Manuprāt, pārkāpt robežas nav nemaz tik viegli, to ir jāprot izdarīt gaumīgi un iespaidīgi. Iespaidīgi vai nu labā nozīmē, vai iespaidīgi, kad ir galīgi garām, bet neatstāj vienaldzīgu."

"Sākumā mākslas darbs var izskatīties nepieņemams, pat neglīts, bet pēc noteiktas informācijas apguves un sava veida 'spiediena" viedoklis mainās un mākslas darbs sāk likties pieņemams un suģestējošs. Jaunas idejas var nebūt ērtas, bet tās raisa diskusiju, veido jaunus uzskatu pavērsienus."

"Mūsdienu mākslas vērtība slēpjas nevis ar acīm saskatāmajā skaistumā, bet tajās trīsās, kas pārņem, apjaušot šo mākslas darbu idejisko smagsvaru, dziļā cieņas pilnā sajūtā, ko skatītājs izjūt pret mākslinieku, redzot viņa spēju runāt par ļoti lielām, sarežģītām lietām."

Satraucošais laiks

Studentus satrauc ne tikai skaistuma vērtība vai nevērtība mākslā, bet arī laika kategorijas dažādie aspekti. Tiek apšaubītas tradicionālās atziņas par laiku, kas visu noliek savās vietās vai atsijā graudus no pelavām, ja mākslai jākļūst par instrumentu, kas jūtīgi reaģē uz aktuālām problēmām. Rodas arī jautājums par paša mākslas darba ilgtspēju, ja tas nav īstenots tradicionālajos medijos, bet instalāciju, video mākslas, skaņu mākslas un performances formātā:

"Vai konkrēts mākslas darbs, ņemot vērā mūsdienīgas mākslas vizuāli plastiskās izteiksmes valodas formālo eklektismu, starpdisciplināro raksturu un kopējo postmodernās (vai post-postmodernās) estētikas bieži vien haotisko sistēmu, būs spējīgs saglabāt savu vērtību – aktualitāti, ietekmi, ideju, jēgu pēc piecdesmit vai vairākiem simtiem gadiem? Vai tas kādreiz pāries nesatricināmā klasiskā kategorijā un mākslas vēstures plauktā nostāsies vienā rindā, teiksim, aiz renesanses vecmeistariem vai 20. gadsimta sākuma avangardistiem, vai arī paliks šķietami viena brīža aktuālo, rupji izsakoties, laikmetīgās mākslas modes sistēmu ietvaros?"

"Laikmetīgās mākslas gadījumā, manuprāt, vērtība slēpjas tieši idejiskajā, neredzamajā, garīgi un intelektuāli noslāņotajā informācijā. Tieši šī "otrā nozīme", blakus esošā paradoksa puse – viņpus redzamā esošais message jeb kods ir mākslas darba vērtību iemiesojums. Vienlaikus šī vērtība nevar atklāties vienpusēji, tā nevar pastāvēt bez redzamās, priekšmetiskās puses, kas palīdz idejai parādīties kā taustāmam (un arī pārdodamam) mākslas darbam. Mūsdienu mākslas darbi ir paradoksobjekti. Borisa Groisa vārdiem izsakoties: "Laikmetīgās mākslas darbs ir tik labs, cik tas ir paradoksāls." (Boriss Groiss. Mākslas vara // LLMC, 2015. 11. lpp.)"

"Zūd piesaiste vietai un laikam kā ierobežojošam faktoram. Mūsdienu fenomens ir milzīgā informācijas plūsma un iespēja izvēlēties sev nepieciešamo un suģestējošo mākslā, literatūrā, mūzikā u. c. Drīzāk mūsdienu cilvēkam ir jautājums par gribu un prasmi atsijāt un izvēlēties kvalitatīvu un labu mākslu. Šeit būtisks ir savs viedoklis un intelekta līmenis."

Intelektuāls pirkums

Diezgan skarbi studenti izsakās par mākslas tirgu, apzinoties tā noteikumu ievērošanas neizbēgamību, tomēr augstāk vērtējot pašaizliedzīgu mākslas radīšanas procesu:

"Mūsdienās (t. i., laikmetīgajā glezniecībā) nekas nav mainījies, ja salīdzina ar procesiem mākslas vēsturē, – ir mākslinieki, kas atdodas komercijai, un pircēji, kas mākslā saskata tikai objektu. Viņiem sastopoties, notiek darījums. Un ir mākslinieki, kas nepārtraukti savā daiļradē risina dažādus jautājumus – formālas vai filozofiskas nozīmes, aug, attīstās un galu galā nespēj negleznot nevis tāpēc, ka paliktu bez naudas, bet tāpēc, ka tas ir viņu dzīvesveids. Un ir mākslas gardēži, kas mākslā meklē tieši šīs vērtības. Tad notiek nevis pliks darījums, bet savā ziņā "ķīmisks process", kas rada piepildījumu gan vienam, gan otram."

"Māksla ir intelektuāls pirkums. Pircējs, kas iegādājas laikmetīgās mākslas darbu, apliecina sevi kā domājošu, intelektuālu cilvēku. Tam mūsdienās ir ciešs sakars ar prestižu un statusu sabiedrībā."

Mūsu dzīves reālijās atrastais skarbi precīzais apzīmējums ir divu veidu izstādēm: "kabatas" un "lielveikali":

"Es teiktu, ka mākslas izstādei jākļūst par domāšanas "kabatu" paātrinātajā, bezierunu patēriņam pakārtotajā ikdienā; tā nedrīkst būt pilnībā norobežota no ārpasaules procesiem, taču tai ir jāveido refleksijas, atkāpes telpa, kas ļauj šos procesus pavērot no citas – vēlams, kritisko domāšanu veicinošas – perspektīvas. Izstādes– kabatas pretstats ir izstāde–lielveikals, kas veidota pēc masveida patēriņa principiem – un ne tāpēc, lai tos kritizētu. Pirmais modelis vairāk izceļ mākslas kā reflektējoša diskursa vērtību, otrais ir ciešāk saistīts ar mākslas tirgu – tā galējā izpausme ir izsoļu nams, kurā mākslas darbs pavīd uz dažām minūtēm, lai līdz ar āmura klaudzienu pazustu privātā kolekcijā."

Runājot par vērtībām mākslā, daži pievēršas arī atskatam uz pavisam neseno, bet jau ar teiksmaini nostalģisku oreolu apvīto Latvijas mākslas pieredzi XX gs. 80. un 90. gados:

"Pētot pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu neoficiālo mākslu Latvijā, kas tapusi valsts nebrīves gados, svešu lielvaru diktētajos apstākļos, secinu, ka tās lielākā vērtība ir brīvība."

"Loģiski arī šķiet, ka māksla, kas radīta prieka, garīga ceļojuma, intelektuālu atklāsmju, meditatīvu piedzīvojumu un tamlīdzīgu nemateriālu, sevi bagātinošu iespaidu dēļ, nonākot jaunā kontekstā (tostarp – nonākot publiskajā telpā), netiek padarīta par preci, kas tā nav bijusi radīšanas brīdī. Tās rašanās brīdī labākie laikmetīgās/ neoficiālās mākslas darbu piemēri ir bijuši ārpus mākslas tirgus un arī ārpus mākslas vēstures."

Savs kritisks vārds ir sakāms arī par mākslinieku vēlmi būt aktuāliem, neizkrist no aprites, radīt mākslu – vēsi izkalkulējot aktuālo pieprasījumu mākslas tirgū vai šaurajā konceptuālajā lokā vai tikai tāpēc, ka tuvojas kārtējais projekts, kurā var piedalīties un iespējams dabūt kādu grantu:

"Mūsdienu māksla nevar tikt radīta radīšanas pēc, māksliniekam ir jābūt atbildīgam – pasaulē ir gana daudz trokšņu, saki kaut ko tikai tad, ja tev tiešām ir ko teikt. Turklāt man šķiet, ka katram māksliniekam ir tāds kā sakāmā limits, jo tikai to, kas piedzīvots/pārdzīvots personiskā pieredzē, ir vērts pārvērst mākslā."

"Ja redzi, ka mākslas objekts ir tikai pāris vadiņu, viens ekrāns un garš teksts ar ļoti daudziem atvasinātiem svešvārdiem, – šādos gadījumos pat mākslas profesionālis mēdz nogurt. Darbam, manuprāt, jābūt uztveramam, bet reizē arī jāliek domāt. Šī kombinācija lieliski strādā tieši laikmetīgajā mākslā! Asprātība un ironija arī ir lieliski paņēmieni, kā izcelties."

Nav telpas – nav mākslas

Protams, arī studentus uztrauc jautājums par Laikmetīgās mākslas muzeja neesamību Latvijā, viņi saprot muzeja milzīgo lomu sabiedrības izglītošanas darbā, arī laikmetīgās mākslas tirgus attīstīšanā un kolekcionāru vides paplašināšanā:

"Tas, kas Latvijas mākslas vides vērtībām neļauj pilnvērtīgi realizēties, ir Laikmetīgās mākslas muzeja trūkums, neļaujot laikmetīgās mākslas darbiem būt apskatē un tādējādi realizēt savu vērtību – ceļu pie skatītāja."

Vai pat vēl kategoriskāk:

"Ja nav telpas, nav arī mākslas. Latvijā sakarā ar Laikmetīgās mākslas muzeja neesamību tā klimst pa pilsētu, lielas sabiedrības daļas ignorēta."

"Muzejs nav mākslas kapsēta, tā ir mākslas glabātava un cilvēces sava veida Noasa šķirsts, kur glābties bezizejas situācijā, kas mūsdienās parādās nevis kā visaptveroša apokalipse, bet gan kā individuāla personības krīze."

"Vidusmēra cilvēkam mākslas procesi tomēr bija un ir salīdzinoši neizprotami, un tieši tāpēc brīnuma klātbūtne šķiet vēl patiesāka, vērtības vēl lielākas. Turklāt vērtību saskatīšana ir jāiemāca. Laikmetīgās mākslas vērtības, sevišķi lokālās, nav saskatāmas bez to skaidrojošās vārdnīcas – muzeja."

"Mākslu nevar salikt skapī un gaidīt, ka tās vērtības augs naudas izteiksmē vai kā citādi. Māksla ir jāredz, jājūt, jāsaprot, un jāizglīto sabiedrība."

"Manuprāt, vērtības laikmetīgajā mākslā veido daudz un dažādi faktori, kas nereti saistīti ar nejaušībām un apstākļu sakritībām, tomēr centrā atrodas mākslas institūciju ietekme, nozīmīgākie mākslas pasākumi un personību iespaids."

Šeit esmu centusies apkopot tikai nelielu daļu no studentu trāpīgajiem izteicieniem, varbūt kāda spožā frāze izsmalcinātiem mākslas teorētiķiem liksies naiva, bet šie vārdi ir rakstīti no sirds un apliecina to, ka Latvijā veidojas jauna dedzīga un domājoša paaudze, kura godam varēs turpināt kopt plašo mākslas lauku. Pateicos Elīnai Brasliņai, Dārtai Stafeckai, Annai Liberei, Olgai Dolinai, Ievai Kampei, Ilzei Veigurei, Intam Neibertam, Gundegai Kalendrai, Annai Pūtelei, Inesei Bauģei, Ksenijai Jarcevai, Sandrai Vingrei, Ritai Ļegčiļinai-Brokai, Tomam Mazjānim, Mārai Žeikarei, Annai Skadmanei, Annai Liberei, Anetei Piņķei, Andrejam Lavrinovičam, Līgai Kalniņai u. c. studentiem. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja