Izrādes tapšanas impulss meklējams arī itin prozaiskā apstāklī – kā piezīmē režisore, aktrisēm pēc noteikta vecuma reti kad ir daudz lomu. Ināra Slucka ir izrādes autore (lai gan sevi par tādu nesauc), arī scenogrāfe un kostīmu māksliniece, taču uzsver, ka jaunais iestudējums ir kopdarbs. "Esmu materiālu apstrādājusi, veidojusi, bet mēs strādājām kopā. Izrādē nav tekstu, tā notiek klusumā. Aktrises runā," skaidro I. Slucka un nemaz necenšas ielikt izrādi kādā konkrētā rāmī vai žanrā. Viņa piebilst, ka skaidrot pirms izrādes, kas ar to domāts, nav nepieciešams, jo katrs skatītājs atradīs pavisam citas sev interesējošas lietas un detaļas. "Aktrises savu uzdevumu zina, viņām ir savas lomas un stāsts."
Aktrisēm ir iespēja runāt par sievietēm, par kurām neraksta žurnālos. Mēs, sievietes, tomēr esam tik līdzīgas, un tas nebūt nav atkarīgs no tā, vai esam uz žurnāla vāka vai neesam. Izrādes varoņu dzīvē nav nekādu spilgtu notikumu, sensāciju, provokāciju. Par šo sieviešu domām un izjūtām neuzzina viņu draudzenes, jo viņas nemēdz izkratīt sirdi. Viņas drīzāk uzticēs savas sāpes spilvenam vai kafijas krūzei, bet no mājas ies laukā smaidošas un visu varošas. Un tomēr viņu dzīve ir tāda pati kā visiem mums – ar vientulību, bailēm, sāpēm, vilšanos, prieku un mīlestību. Trīs sievietes un viena diena viņu dzīvē. Dažādi ir viņu vecumi, viņu raksturi, un tāpēc skatītāji varēs meklēt līdzības, kas katram šobrīd ir aktuālas.
Tad jau izrāde būs vairāk atkarīga no skatītāja, konkrētā vakara publikas? Režisore teic, ka izrādes radikāli neatšķirsies, taču sajūtas katram skatītājam var būt atšķirīgas. Ināra Slucka piezīmē, ka daudz būs atkarīgs arī no vietas, no kuras skatītājs vēros izrādi, kas notiks Jaunajā zālē un būs skatāma no 11. septembra.
Starp citu, režisore atzīstas, ka pati gribētu spēlēt šajā izrādē, bet tad sapratusi, ka tā darbs būtu vēl grūtāks. Viņas uzdevums – vērot no malas.