Inesei Laizānei, visticamāk, nepatiktu, ka viņai veltītā piemiņas rakstā kāds baras ar mūžību. Pēdējā plašākajā intervijā žurnālam Ieva viņa stoiski, ar dziļu samierināšanos un pieņemšanu, pat ar humoru un pašironiju, stāstīja par sadzīvošanu ar multiplo sklerozi un dzīvi ratiņkrēslā. Sacītajā jaudās pazemība un prieks par dzīves dāvanām. Visvairāk – par iespēju auklēt mazmeitiņu.
Inese Laizāne pieder leģendārajam Latvijas teātra vēsturē ierakstītajam Daugavpils teātrim. 1988. gadā Pēteris Krilovs kopā ar režisori Annu Eižvertiņu uzņēmās vadīt divus Daugavpils teātra aktieru kursus (1988–1992 un 1989–1993), izskolojot spožu aktieru plejādi: Ģirts Krūmiņš, Andris Makovskis, Indra Roga, Vigo Roga, Maija Korkliša, Vilis Daudziņš, Andis Strods, Zane Burnicka, Artis Robežnieks u. c. Inese Laizāne bija no vecākā kursa, bet tajā pati jaunākā. Par to, kā viņa tajā nonāca, ir vesels stāsts, ko Inese drīz pēc studiju beigšanas intervijā ir atklājusi žurnālistei Edītei Valterei avīzē Latvijas Jaunatne (18.05.1993.).
"Bērnībā ļoti gribēju kļūt par ārsti – lellēm bankas liku, lāči bija sašpricēti slapji, medicīnas enciklopēdijas lasīju… Domāju – būšu pediatre. Balvos bija un vēl tagad ir tautas teātris, es tur piedalījos, bet bez īpašas domas – būt par aktrisi, varbūt vairāk man gribējās dejot un mācīties mūzikas skolā. Teātris man šķita kā telts, kurā ir tumsa, bet var atvērt priekškaru un tajā ielūkoties, lai tumsā viss kas notiek. Režisore Vaira Resne prata pasniegt teātri pavisam citādāku, nekā to redz skatītāji, un tā es gāju dramatiskajā kolektīvā, pēc tam – tautas teātra studijā un pēkšņi izdomāju: es būšu aktrise!" intervijā stāstījusi aktrise. Tas nozīmēja, ka Inesei līdz Jaunajam gadam vajadzēja beigt desmito klasi, bet līdz pavasarim – vienpadsmito. Vecāki par šo lēmumu nepavisam nebija sajūsmā, centās atrunāt, un meitene devās uz Jelgavu pie brāļiem pēc atbalsta, lai izstrādātu rīcības plānu. Izdevās! Vēlāk pati sapratusi, ka varbūt nevajadzēja tik ļoti steigties un viņas vieta drīzāk būtu jaunākajā kursā. Pirmos divus gadus neesot praktiski runājusi, jo licies, ka visi apkārt ir tik gudri. Toties visi Ineses kopmītņu istabiņā pulcējušies uz kopīgu ēšanu un pasēdēšanu, jo tā bijusi vismājīgākā.
"Man allaž ir gribējies uzsvērt to, ka esmu no Balviem. Cilvēkam esot jābūt neatkarīgam no sabiedriskā viedokļa. Varbūt man ir pārspīlēta patstāvības izjūta, bet tik un tā – manējā!" Tāpēc Ineses Laizānes darbība politikā nebūt neizbrīna – viņa bija 10., 11. un 12. Saeimas deputāte no partijas Nacionālā apvienība.
Kopš 1990. gada Inese Laizāne bija aktrise Daugavpils teātrī. Bez virknes lomu teātrī filmējusies arī filmās Maija un Paija (kalpone Ciesa), bijusi viena no Boņuka māsām – "trakajām kazām" – Cilvēka bērnā (Zuze), vēsturiskajā videofilmā Emīls Dārziņš (Marija Dārziņa), televīzijas iestudējumā Žannas d`Arkas otrā nāve (Žanna d`Arka). Inese Laizāne vienmēr palika Daugavpils teātra patriote. Laika posmā no 1999. līdz 2001. gadam viņa bija Daugavpils teātra Literārās daļas vadītāja, bet 2001. gadā kļuva par Daugavpils teātra direktori, vadot teātri astoņus gadus.
"Man ir trīs vārdi: Inese, Terēze un Margarita. Diemžēl dokumentos fiksēts tikai pirmais. Pašai vislabāk patīk Terēze," intervijā atzinās aktrise. Šķiroties no zemes dzīves, vēlējos vēl pēdējoreiz iepriecināt Inesi ar nodrukātu viņas vārdu, kas viņai patika vislabāk – Terēze.
Atvadīšanās no Ineses Laizānes notiks 10. septembrī pulksten 11 Rīgas Meža kapu krematorijā.