Lolita Cauka
"Latvijas Nacionālā teātra aktrises Lolitas Caukas (dzimusi 1946. gada 6. aprīlī) mūža ieguldījums Latvijas teātrī nav mērāms kultūras gramos vai kilogramos un pat ne Skatuves naglu smagumā, to veido nospēlētās lomas uz Liepājas teātra skatuves agrā jaunībā, kad jūra līdz ceļiem un varoņlomas cita pēc citas. To veido sākotnēji tukšāki gadi un mazāki uzdevumi, bet dzimtajā Rīgā, precīzāk, Nacionālajā jeb tolaik Drāmas teātrī. To veido aizvien skaistākas un sarežģītākas lomas pusmūžā un mūža otrajā pusē, apliecinot, ka aktiera profesija prasa ne tikai daili, bet arī drāmu, proti, dziļumu, empātiju un plašu redzesloku. To veido deviņi gadi Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītājas amatā laika posmā, kad jāatrod jauns saturs pagalam zudušai veco laiku godībai. Lolita Cauka to atrod sociālo rūpju un radošo projektu veselīgā sintēzē, piedaloties pirmajās cīņās par radošo personu likumisku aizsardzību. Un tomēr - teātris, te paveiktais ir jāmin pirmām kārtām, lai mūža ieguldījums taptu visiem acīmredzams – par Blaumaņa Kristīni vai Hauptmaņa Rozi Berndu lai runā liepājnieki, mēs no Latvijas Nacionālā teātra gribam izcelt Lolitas Caukas spoži nospēlētās lomas - Mariju Fokenhofu Leģendā par kādu mūžu, Lindu Ceļojošā komija galā, Kukuškinu Ienesīgā vietā, Irmi Zīverta Minhauzena precībās, Violetu Vestoni Osedžas zemē, Indrānu māti Blaumaņa Indrānos, Aspaziju Raiņa sapņos, Kalponi Asins kāzās, Sievieti zaļā Pērā Gintā, Hērodiju Salomē, Ortu Pūt, vējiņi!. Ceļu, kas noiets no Mihaila Kublinska izrādēm līdz pārliecinošai sadarbībai ar teātra jaunajiem režisoriem. Ceļu, kurā likts lietā gan asais prāts un ne mazāk spicā humora izjūta, emocijas un nevainojamā fiziskā forma, kā arī godprātība un saasināta taisnīguma izjūta. Tāpat, runājot par Lolitu un viņas mūžu, jāpiemin viņas līdzdalība Siguldas Opermūzikas svētku tradīcijas tapšanā un nostiprināšanā. Pretimnākšana visām jaunajām idejām, atvērtība mākslas iespaidiem un nerimstoša interese par teātra procesu Latvijā un ārpus tās. Daudzās sarunas par mākslu un teātra jēgu ar kolēģiem no visām Latvijas Nacionālā teātra paaudzēm." - Teātra zinātniece, Latvijas Nacionālā teātra literārā padomniece Ieva Struka.
"No visas sirds sveicu savu cīņu biedri! Lai Tev daudz prieka pilnu dienu! Lai veselība un ar smaidu soļo tālāk!” - Latvijas Nacionālā teātra aktieris Uldis Dumpis.
"Mēdz teikt, ka teātrī nav neaizstājamu cilvēku. Tomēr Lolita Cauka ir starp tiem cilvēkiem, kuri teātrī ir neaizstājami. Ir bijuši vairāki brīži, kopš Lolita Cauka nolēma atstāt darbu teātrī, kad man viņas tiešām ir pietrūcis. Viņas inteliģence, pašironija, milzīgā enerģija, ko viņa ziedo katrā izrādes vakarā, augstā darba ētika, milzīgā atbildības sajūta, ko viņa līdzsvaro ar savu humora izjūtu. Viņas pieeja šim darbam, kurā viņa ļoti palīdz realizēt izrādes ieceri, bet paralēli tam strādā nevis kā amatniece, bet kā māksliniece meklējot to, ko viņa ar savu lomu pavēstīs skatītājiem, ir iemesls ļoti spilgtiem tēliem, kurus viņa ir radījusi uz skatuves. Viņa nevienu nepamācot ir arī lieliska pedagoģe, jo ikviens, kurš ar viņu ir strādājis ir gribējis kaut nedaudz aizgūt viņas atvērtību pret jaunām idejām, attieksmi pret savu darbu un uzmanību pret procesu, kā top teātris.” - Režisors Valters Sīlis.
“Mīļo Lolit, lai arī esmu augumā gandrīz galvas tiesu garāka, es vienmēr uz Tevi skatos no apakšas uz augšu. Tavi pleci man vienmēr bijuši stiprais balsts. Tavs stingrais mugurkauls – paraugs. Tu esi tas cilvēks, par kuru es piedomāju, kad darbos gadās visdažādākās sarežģītās situācijas, tad es domāju, interesanti, kā tagad rīkotos, ko teiktu vai darītu Lolita. Man Tevis pietrūkst. Skauju un sveicu no sirds!” - Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska.
Agris Māsēns
Šķiet, aktieris Agris Māsēns sev kādreiz stingri nosolījies – publiski nekad nerādīt skābu, sadugušu vaigu. Viņš joko ar ironiski labsirdīgu humoru, iesmej gan par sevi, gan pasauli, skaita pašsacerētas rātnas un nerātnas dainas draugiem, sievietēm liek justies pamanītām – nobučo roku, piemiedz ar aci, izmaksā kafiju. Aiz tā visa ir psiholoģiskā dziļuma strāvojums, kas, krītot “baltā klauna” maskai, atklājas viņa lomās.
Daudz ir vaļu, kas stabili tur Valmieras teātri, un Agris Māsēns pilnīgi noteikti ir viens no tiem.
Dzimis 1947. gada 18. septembrī Talsos, beidzis Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1973) un prestižo Borisa Ščukina teātra skolas Režijas nodaļu Maskavā (1982). Bijis mākslinieciskais vadītājs Gaujienas kultūras namā, Ērģemes klubā.
“Kad biju mazs puika un dzīvoju Talsos, es redzēju Valmieras teātra izrādi. Tas varbūt liksies dīvaini, es vairs neatceros, kas tā bija par izrādi, bet atceros, kā toreiz nozibsnīja doma: šajā teātrī man būs jāstrādā. Valmiera no Talsiem toreiz šķita tāla un neaizsniedzama, un tik ļoti gribējās tur nokļūt... Bet sapnis ir piepildījies”, Agris Māsēns stāstījis intervijā Aldai Briedei (Liesma. 25.01.1985.). Kopš 1968. gada Agris Māsēns ir Valmieras drāmas teātra aktieris. Ar Pētera Lūča svētību sācis kā palīgsastāva aktieris un skatuves strādnieks.
Agra mākslinieka jaunība pagāja slavenajos Valmieras sešdesmitajos. Tad zēnu un jaunekļu lomām viņu labprāt angažēja un savai ticībai centās pievērst gan tradīcijas uzturētājs Pēteris Lūcis, gan bohēmiskie, pēc modernā teātra alkstošie Oļģerts Kroders un Māra Ķimele. Pēdējie droši vien arī pie vainas, ka augstāko izglītību Agris ieguva tālaika padomju teātra Mekā Maskavā un – režijas jomā. Vēl mācoties Maskavā, viņš uzdāvināja savai sievai brīnišķīgu lomu, bet Latvijas teātra cienītājiem – skaistu izrādi Edith Piaf, kurā Lelde Kalēja spoži nospēlēja Parīzes zvirbulēnu (1979).
80. gados Valmieras teātrī kopā ar kolēģiem – Ligitu Dēvicu, Skaidrīti Putniņu, Leldi Kalēju, Ināru Ieviņu, Rihardu Rudāku, Jāni Samauski, Robertu Zēbergu, Jāni Zariņu, Jāni Daukstu Agris Māsēns veidoja teātra aktieru profesionālu kodolu.
Režija Valmieras teātrī nekļuva par Māsēna pamatdarbu. Taču arī kā aktieris viņš attiecas pret lomām ar zināmu režisorisku distanci. Arī tad, ja loma šķiet vairāk vienā toņkārtā spēlējama, Māsēns ne tik vien nevairās, bet pat īpaši uzsver kontrastus, pretišķības, starp kuram eksistē viņa varoņi: kā Čehova ne-laimīgais despots Serebrjakovs, Šekspīra Glosters, kas tikai acis zaudējis, kļuva īsti redzīgs, vai Sibīrijas bērns Tits Igauņu bērēs, par kura atmiņu monologu skatītāji smējās, vēderu turēdami un vienlaikus asaras rīdami, vai vecais Indrāns – neizturams savā paštaisnumā un žēlojams, jo spiests noskatīties, kā iznīkst viss, kas skarbā mīlā celts un audzināts. Viņa lomās vienmēr ir kripatiņa no gudra, skumja klauna.
“A.Māsēna Normens apzināti spēlēja teātri, bet palaikam aizmirsās un pilnībā saplūda ar donžuana lomu, jo viņu iedvesmoja spēles negaidīti raženie, fantastiskie panākumi. A.Māsēna Normens asprātīgo joku kaskādes mēdza uz mirkli pārsist vai nu ar pēkšņu, ātri nodzēstu nopietnību, vai zālē pamestu un skatuves sarunu biedra neievērotu skumju acu skatienu,” teātra kritiķe Silvija Radzobe (arī talsiniece) rakstījusi par Agra Māsēna lomu Māras Ķimeles iestudējumā Kopdzīvošana jeb Normena uzvaras (1987).
Agrim Māsēnam Latvijas teātris var būt pateicīgs arī par režisora Mihaila Gruzdova – viņa Borisa Ščukina teātra skolas kursabiedra – atvešanu uz Valmieras teātri 90. gadu sākumā. 1992. gadā savā dzimtajā Valmierā pēterburdzietis Mihails Gruzdovs kā krāšņu dzīves karnevālu iestudēja Sartra ek-sistenciālo lugu Aiz durvīm (ar nosaukumu Veltījums tai dāmai) un kļuva uz ilgu laiku par savējo.
Savas režisora ambīcijas Agris Māsēns piepildīja Smiltenes Tautas teātrī, kur izaudzinājis kolorītus un spēcīgus aktierus, kas spēj realizēt viņa vīzijas visnotaļ sarežģītā materiālā. 2014. gadā smilteniešu iestudētā Paula Putniņa Pusdūša kļuva par Latvijas Amatierteātru skates absolūto laureāti, nopelnot Gada izrādes, Gada režisora, Gada aktiera un Gada aktrises balvas.
Valmieras teātra aktrise Elīna Vāne: “Māsēns ir viens no maniem pirmajiem mīlniekiem uz Valmieras teātra skatuves. Ibsena Jūras meitā Feliksa Deiča režijā es tiku viņam izprecināta. Viņš pret mani kā jauno aktrisi izturējās ļoti, ļoti galanti. Agris bija solīduma kalngals. Māsēns tik skaisti spēlēja un no viņa varēja mācīties. Tad, kad ar viņu saspēlējāmies jau vairāk, strādājām kopā pie Krodera Karalī Līrā un Hamletā, un tad pamanīju, ka aiz solīdā kunga ir viens razbainieks – puika, kuram patīk visu laiku vilkt uz zoba un raustīt aiz bizēm. Ārkārtīgi humorpilns, šad un tad pārkāpjot robežas, bet garšīgi, piesātināti un ar sirsnību. Pie Māras Ķimeles viņš bija Indrānu tēvs. Mums visiem grūti gāja, bet Māsēns bija brīnišķīgs Indrānu tēvs. Es biju Ieva, tā savdabīgā ragana, kura cīnās par savu ģimeni. Es par Agri ļoti priecājos. Viņš ir mana saulīte.”
Valmieras teātra aktrise Inese Ramute: “Agris ir kā spoža broša pie pelēkā ikdienas uzvalka. Kad Agris ienāk, viņš sakuļ gaisu tajā vietā, kur atrodas. Nerunāšu par tām ne pārāk “politkorektajām” tautasdziesmām, ar kurām viņš apdāļā sieviešu kolektīvu. Kā aktieris Agris Māsēns uzplauka un sāka dzīvot ar pilnu krūti ap gadiem 40. Līdz tam viņš man atgādināja skolēnu, kuram vajag labi mācīties. Pēc tam Agrī notika protestveidīgs sprādziens, un viņš pilnīgi izmainījās. Māra Ķimele viņā saskatīja to, kas acīmredzot viņā bija ilgi snaudis – kaut kādu neordinaritāti, neprātu. 1987. gadā Māra Ķimele iestudēja izrādi “Kopdzīvošana jeb Normena uzvaras”, kur Agrim iedeva galveno lomu. Tā viņu ārkārtīgi uzspridzināja. Normens viņu atrāva vaļā. Tur viņš bija ielikts “citās kurpēs”, kuras viņš brīnišķīgi sāka nēsāt ļoti ilgu laiku. Skaisti ir pirmie pavasara krokusi, bet savs jaukums ir arī vēlajām mārtiņrozēm. Agris var būt arī negants. Viņā ir ļoti bagātīga krāsu palete.”
Izvirzītos pretendentus balvai Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā izvērtē un apstiprina Latvijas Teātra darbinieku savienības valde.