Daniila Harmsa absurda traģikomēdija Vecene/ The Old Woman, kuras pasaules pirmizrāde jūlija sākumā notika Mančestras starptautiskajā festivālā, ir viens no labākajiem amerikāņu režisora Roberta (Boba) Vilsona darbiem. Tas ir jāredz vairāk nekā vienu reizi – es to skatījos ģenerālmēģinājumā un pirmizrādē. "Mēs joprojām veidojam uzvedumu. Šajā pēcpusdienā atkal mainījām finālu. Es ar tikpat lielu zinātkāri kā jūs gaidu šodienas izrādi," pirms ģenerālmēģinājuma skatītājiem Mančestras teātrī Palace teica Roberts Vilsons. "Un vēl kas – ja jums kļūst smieklīgi, jūs varat smieties."
Korķviļķis sprieguma stāvoklī
Šī ir izrāde diviem aktieriem – Mihailam Barišņikovam un Vilemam Defo. "Esmu izvēlējies Mišu un Vilemu, jo viņi papildina viens otru ar savām atšķirīgajām personībām. Viņi ir kā viens vesels, viņi iemieso rakstnieku. Izrādes laikā viņi nemitīgi mainās: A kļūst par B, un B kļūst par A, jo A un B ir viens vesels," skaidro režisors. Mihails Barišņikovs un Vilems Defo uz skatuves izskatās līdzīgi – ja viņi klusē, dažbrīd pat grūti viņus atšķirt. Abiem ir identisks grims un frizūra, kuras galvenais dekoratīvais elements ir skrūvi vai korķviļķi atgādinoša bizīte – antena sprieguma stāvoklī.
Iestudējumā izmantota ne tikai Daniila Harmsa novele Vecene (tapusi 1939. gadā, visgarākā viņa daiļradē), bet arī vairākas miniatūras – Krītošās vecenes par vecām sievietēm, kuras pārmērīgas ziņkārības dēļ cita pēc citas izveļas pa logu un nositas, Sonets par cilvēku, kurš pēkšņi aizmirst skaitļu secību: kas ir vispirms – septiņi vai astoņi, Zilā burtnīca nr. 10 par kādu rudmati, kuram nav ne acu, ne ausu, ne matu, mutes, deguna, roku, kāju, vēdera, muguras, mugurkaula, iekšu – nekā viņam nav.
Literārā materiāla adaptācijas autors ir amerikāņu rakstnieks un dramaturgs Derils Pinknijs. Ar krievu avangardista darbiem Roberts Vilsons rīkojas cienīgi, taču absolūti brīvi – viņš kopā ar aktieriem dekonstruē Harmsu. Šis rakstnieks Rietumu publikai ir atklājums, tāpēc kritiķi Vecenes recenzijās kā stila orientierus piemin Semjuelu Beketu, Ežēnu Jonesko un Fjodoru Dostojevski.
Teksti sakratīti, nevis samaisīti
Izrādes dramaturģiskajā audumā ir daudz tekstu – tie ir sakratīti, nevis samaisīti. Aktieri nodarbojas ar veiklu vārdu ekvilibristiku. Sākumā abi varoņi runā angļu valodā, taču pamazām Mihails Barišņikovs arvien vairāk pārslēdzas uz krievu valodu. "Es piedāvāju, lai Miša runā krieviski. Es nesaprotu krievu valodu, taču, kad viņš runā, viss ir skaidrs," KDi teica Roberts Vilsons. Patiesībā šis trio – Vilsons, Barišņikovs, Defo – ir iestudējis nevis Harmsu, bet savas fantāzijas par Harmsu, tie ir iesaistīto personu sapņu fragmenti par viņa darbiem – sapņi, kuros viesojas Harmsa personāži, bailes un murgi. Vecene daudz lielākā mērā nekā iepriekšējais Roberta Vilsona jaunuzvedums – muzikālā izrāde Pīters Pens teātrī Berliner Ensemble – atbilst elitāras un sirreālas pasakas statusam. Šī Vecene ir kā Alise Brīnumzemē, un dziļā alā brīvprātīgi iekrīt visi – gan paši stāstnieki, gan skatītāji. Blakus galvenajiem varoņiem parādās gailītis un lapsiņa. No augšas nolaižas milzīgs rotaļīgs zvirbulēns. Skatuve tiek pielieta ar viskošākajām krāsām Vilsona paletē – zilo, zaļo, rozā, dzelteno. Vilsons šoreiz ir tik krāsains un luminiscējošs kā nekad agrāk.
Kā visos viņa iestudējumos, Vecenes skatuvi ierāmē neona caurules. Ienākot zālē, skatītāji redz priekškaru ar zīmējuma reprodukciju, kas tika atrasta Daniila Harmsa personīgajos materiālos. Tās malās ir paša rakstnieka skices un piezīmes – izrādes mākslinieciskais noformējums ir šo autentisko atradumu iedvesmots.
Šķīvis pilns ar uzdevumiem
Katra jauna izrāde Robertam Vilsonam sākas ar gaismu partitūras izstrādi. Pēc tam viņš pievieno kustību zīmējumu, tekstu un muzikālo noformējumu. "Es skicēju ainu pēc ainas. Pēc tam tiek izstrādāts grims un kostīmi," stāsta režisors, kurš ir arī scenogrāfs un gaismu koncepcijas autors.
"Bobam Vilsonam ir sava estētika un vīzija, taču viņa teātris nav apgrūtināts un ierobežots ar personības spēku, kaut kādu īpašu manieri vai psiholoģiju," saka kino un skatuves zvaigzne Vilems Defo. "Tas mani saista – ja tavs šķīvis ir pilns nevis ar idejām, bet ar uzdevumiem, tev izdodas tēlot daudz skaidrāk un tīrāk. Tas ir kā dzīvnieka instinkts. Es spēju maksimāli atbrīvoties un ļauties atklāsmēm tad, kad pasaule aizslīd kaut kur tālu un mana uzmanība ir balstīta darbībā, balansā, skaņā, gaismā un mūzikā. Tas ir ļoti komplicēti," viņš piebilst.
Mihails Barišņikovs izrādi Vecene uzskata par sarežģītāko darbu, kurā jebkad ir piedalījies: "Tas prasa tādu daudzpusību, kurai man nekad nav bijis piekļuves. Vienu brīdi tu esi mēmās filmas aktieris, nākamajā – tu spēlē vodeviļu, pēc tam pārvērties par japāņu teātra no mākslinieku. Tas ir fizisks teātris – mēs dziedam, dejojam, ņemamies kā klauni."
Tu noveco šajā stundā
Leģendārais dejotājs arvien biežāk izpaužas teātra mākslā, īstu dejas projektu viņam nav daudz. Ar savu pēdējo mūsdienu dejas programmu Trīs solo un duets viņš 2009. gada maijā uzstājās Latvijas Nacionālajā operā un vēlāk citur Eiropā. Mākslinieks atzīst, ka būtu gatavs piedalīties jaunā dejas izrādē ar vienu nosacījumu: "Ja būs jēga to darīt man kā cilvēkam, kuram, ja paveiksies, atlicis dzīvot vēl 10–15 gadu. Man ir 65 gadi. Mēs visi domājam par mirstīgumu. Mums ir jācenšas ticēt, ka viss, ko esam izdarījuši, ir bijis tā vērts, ka laiks nav velti iztērēts. Grima uzlikšana pirms Vecenes aizņem stundu. Stundu! Tā paiet neatgriezeniski. Tu to vairs nekad neatgūsi. Tu noveco šajā stundā."
Mihails Barišņikovs turpina savus meklējumus: viņam ir savs mākslas centrs – radošā laboratorija Ņujorkā Baryshnikov Arts Center, sava producēšanas kompānija Baryshnikov Productions. Otrs darbs Mihaila Barišņikova aktuālajā repertuārā ir uzvedums Man in a Case/Cilvēks futrālī, kura pamatā ir divi Antona Čehova stāsti; nākamās izrādes notiks decembrī Vašingtonā.
Roberts Vilsons jau sen vēlējies sadarboties ar Mihailu Barišņikovu un izrādē izmantot kādu krievu tekstu. "Nez kāpēc visi režisori ar mani vēlas iestudēt krievu materiālu!" komentē dejotājs. "Harmsa darbus nav iespējams izskaidrot – tie nav politiski, tie ir stāsti par cilvēku dzīves absurdu. Realitātes apraksts Harmsam ir absolūti sirreāls – tāda ir realitāte, jo īpaši Krievijā," saka Mihails Barišņikovs.
Vecene ir jau otrais Roberta Vilsona kopdarbs ar Vilemu Defo – viņš atveido vienu no galvenajām lomām izrādē, kuru bieži dēvē arī par operu, – Marinas Abramovičas dzīve un nāve. Pirms diviem gadiem tieši Mančestras festivālā šis Roberta Vilsona uzvedums, kura centrā ir enigmātiskās performances mākslinieces Marinas Abramovičas biogrāfija un viņas iedomātās bēru ceremonijas ģenerālmēģinājums, sāka savu uzvaras gājienu, kas turpinājās kontinentālajā Eiropā un Ziemeļamerikā. Marinas Abramovičas dzīves un nāves pasaules turneja noslēgsies šāgada decembrī Ņujorkā. Salīdzinot ar daudzslāņaino dažādu personāžu pārapdzīvoto Dzīvi un nāvi, Mančestrā piedzimusī Vecene ir stipra un ņipra kamerizrāde ar bagātīgu, piesātinātu konsistenci – savā formā un izpildījumā daudz tīrāka.
Uzmanīgi! Brālības enerģija
Vilems Defo un Mihails Barišņikovs uzlādē to ar savas partnerības, var droši teikt – brālības, enerģiju. Tā ir divu mākslas stihiju, divu neatkarīgu, nepieradinātu, spītīgu raksturu alianse. Viņus joprojām aizrauj iespēja būt skatītāju priekšā: izrādes prologā abi aktieri aizrautīgi rūc un ātrā deju solī pārvietojas pa skatuvi, viņiem rokās – dažādi hiperbolizēti Vecenes aksesuāri: sienas pulkstenis bez rādītājiem, zobu protēze, kā arī kroketa āmurs, ar kuru noveles varonis cerēja nogalināt jau beigtu veceni, un čemodāns, kurā tuvāk beigām tiek paslēpts viņas līķis.
Roberta Vilsona Veceni var uzskatīt par baletu – izrāde ir ekspresīvas grafikas un izteiksmīga ķermeniskuma piepildīta. Kā mistiskā baletā tiek izgaismotas tikai mākslinieku sejas, kas levitē skatuves dziļumā. Vilems Defo un Mihails Barišņikovs, tupot laktā, deklamē Harmsa dzejoli Tā sākas bads – viņi to atkārto atkal un atkal, kamēr dzejolis kļūst par patstāvīgu verbālās horeogrāfijas figūru un sāk dzīvot savu dzīvi. Viņu sejas izgaist, un ar skaļu klikšķi aina tiek izslēgta – šis ir klasisks montāžas paņēmiens, kuru lieto Roberts Vilsons. Viņš ieslēdz un izslēdz ainas. Klikšķi un sprakšķi nosaka izrādes ritmu, tās ir pieturzīmes Daniila Harmsa tekstā. Punkts, komats, kols, domuzīme. Ilga pauze. Beigas.
Uzvedumam ir grandiozs, eklektisks skaņu celiņš, kuru sarūpējis ievērojamais amerikāņu producents, mūzikas pētnieks un ģeniālais kompilāciju autors Hols Vilners. Viņš ir producējis Marianas Feitfulas, Lū Rīda, Lorijas Andersones, Viljama Berouza, Alena Ginsberga un citu kultūras ikonu ierakstus. Vecenes skaņu pasaulē ir elektronika, džezs, austrāliešu mūzika, Rendijs Ņūmens, pilsētas un komunālā dzīvokļa trokšņi.
Meditatīva sardeļu virtene
A un B stāv, cieši apkampušies. Viņi sarunājas, dejojot tango un valsi. Viņi savieno Daniila Harmsa vārdu pasauli ar Čārlija Čaplina, nē, drīzāk Bastera Kītona traģikomisko ekspresiju. Šis savienojums ir plastisks un graciozs. Aktieri brīnišķīgi aizpilda pauzes starp vārdiem – kas ir skatuves mākslas galvenais uzdevums.
Roberts Vilsons savās izrādēs vienmēr izdomā sarežģītu horeogrāfiju aktieru rokām, kas tiek sinhronizēta ar skaņu efektiem. Skatoties Veceni, šķiet, ka Mihails Barišņikovs un Vilems Defo pieskaras milzīgam, neredzamam skārienjutīgam ekrānam. Ar roku un pirkstu kustībām viņi sagriež un saplēš elektrizētu telpu ap sevi.
Skatuves vidē goda vieta ir "oberiutu" portretiem, kas parādās kā signāls no pagātnes, kuru uztver A un B matu antenas. OBERIU ir Reālās mākslas apvienība – rakstnieku, mākslinieku un citu kultūras darbinieku un intelektuāļu grupa, kura darbojās Ļeņingradā XX gadsimta 20.–30. gados un kuras līderis bija Daniils Harmss. Viņi deklarēja atteikšanos no tradicionālām mākslas formām, akcentēja nepieciešamību atjaunot realitātes attēlojuma metodes mākslā, aizstāvēja grotesku, aloģismu un absurda poētiku. Viņi visi viesojas Vecenē, arī pats Harmss, kurš uzlūko skatītājus zālē, un viņa skatiens ir traģisma pilns.
Mihails Barišņikovs un Vilems Defo ir stāstnieki un Harmsa darbu tēli vienlaikus, viņi nemitīgi mainās lomām, kaut gan spēlē vienu un to pašu lomu – viņi ir viens otra atspulgs. Roberts Vilsons meklē un atrod Harmsu aktieru tēlojumā, gaismā, deformētu un sadzīvisku objektu formās. Gleznieciski planē sardeles, un sardeļu virtene, kura aiziet bezgalībā, iegūst meditatīvas aprises. Degvīna pudele uz varoņu galda ir avangardisks mākslas darbs, tāpat kā supremātiskais rupjmaizes ķieģelītis, kas atgādina atslēgas caurumu un zārku.
Harmsa noveles pēdējo ainu vilcienā pavada ritmiska elektroniskā mūzika, mirgo neona gaismas, abi varoņi brauc uz nekurieni – šis skats ir grupas Kraftwerk koncerta vai kādas nenotikušas Deivida Bovija performances cienīgs.
Pēc pirmizrāžu cikla Mančestrā Vecene jau tika izrādīta Spoleto festivālā Itālijā, un Atēnās. No 6. līdz 23. novembrim Veceni varēs redzēt Parīzes rudens festivālā uz Théâtre de la Ville skatuves. Francijas galvaspilsētā rudenī un ziemā būs Roberta Vilsona maratons – notiks viņa izstāde Luvrā, tiks demonstrēta Berliner Ensemble viesizrāde Pīters Pens un kopā ar Filipu Glāsu radītā revolucionārā opera Einšteins pludmalē.